Anda Līce: Ideālisms ir mūslaiku vislielākais deficīts 9
Konstitucionālās tiesības un nauda ir divas sviras, ar kurām īstermiņā var šo to arī paveikt. To labi saprot tie, kas uz politiskās skatuves cikliski te uznirst, te nozūd. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām, sākas arī sviru kustināšana. Tā sauktajos treknajos gados krējumu smalstījušie gatavojas nākamajam uznācienam – viņu fotogrāfijas sāk rotāt preses lappuses. Pildīdami savas kabatas ar mūsu kopējo labumu, viņi tagad analizē stāvokli valstī un jābūtības izteiksmē spriež par to, kādai tai vajadzētu būt.
Diemžēl jaunu ideju par valsts nākotni viņiem nav un nemaz nevar būt, jo dzīvē viss atduras pret personīgās morāles latiņu, kuru, nopietni neveicot sevis auditēšanu, pacelt augstāk nav iespējams. Diemžēl daudzi šī laika politiķi nepazīst trešo, patiesībā galveno sviru – ideālismu, ko, paldies Dievam, visi vēlētāji vēl nav atmetuši. Aizvadītie gadi rāda – cik morāli nobriedusi ir pati sabiedrība, tik cienījami ir arī tās vadītāji. Ētisko spoguli nevar apmānīt, uzklājot politiskās partijas sejai biezu grima kārtu.
Mēs visi nākam no savas ģimenes un savas skolas. Šajā sakarā ir vērts vēlreiz pārlasīt laikraksta “Izglītība un Kultūra” šī gada 19. jūnijā publicēto sarunu ar Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāju Dainu Štokmani. Pastāvošie mācību standarti pēc to nemitīgas it kā uzlabošanas neaudzina garīgi veselu sabiedrību, tā kļūst aizvien atrautāka no savām kultūras saknēm un līdz ar to trulāka un emocionāli nabagāka. Paldies tādiem pedagogiem kā D. Štokmane, kura skolēnos pašaizliedzīgi audzina piederības sajūtu Latvijai un savai tautai. Dalīties ar citiem spēj vien tie, kam pašiem kaut kas pieder. Ideālisms ir mūslaiku vislielākais deficīts. Ja pēc tā nav pieprasījuma, paveikt lielas lietas nav iespējams. Šis iracionālais spēks bieži vien ir pretrunā ar tā saucamo veselo saprātu un patērētāju sabiedrībai pilnīgi nesaprotams un neiespējams. Tomēr, tikai pateicoties tam, 1918. gadā, kad tikpat kā neviens neticēja brīnumam, piedzima Latvijas valsts. Izšķirošais bija “dievišķais mazākums”, par ko šovasar Dikļos, atceroties tur pirms 150 gadiem notikušos pirmos Dziedāšanas svētkus, runāja arhibīskaps Jānis Vanags. Brīnumus allaž paveic tie divi gēni jeb dievišķais mazākums, kas gēnu līmenī cilvēkus atšķir no cūkām.
Cilvēku cūcīgajai rīcībai pilnībā pietiek ar konstitucionālajām tiesībām un naudu. Ja gribam ko vairāk, ir jāatgriežas pie ideāliem.
