Māris Zanders: Cilvēkus nevajadzētu lieki tracināt, ar detalizētiem aprakstiem apšaubot viņu veselo saprātu 7
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
18. gadsimta nogalē Krievijas impērijas varas iestādes bija nobažījušās par Franču revolūcijas ideju “vīrusa” izplatīšanos. Atkarībā no pasaules uzskata var dažādi vērtēt šīs idejas, tomēr kopumā citu valstu bažām bija racionāls pamats.
Savukārt ideju ierobežošanas mēģinājumi praksē ātri vien ieguva pārspīlējumu formu.
1791. gadā ģenerālgubernators Georgs fon Brauns izdeva rīkojumu par lietām, kādas aizliegts ievest Rīgā. Pieņemsim, ka daļa no saraksta bija – vismaz no varas iestāžu viedokļa – saprotama: “Aizliegti visi vara grebuma iespieddarbi, kuros atainoti tagadējie notikumi Francijā, tāpat grāmatas, kas ilustrētas šādiem attēliem.”
Tomēr ar to varas pārstāvji neaprobežojās un aizliegtā importa sarakstā parādījās arī “visas galantērijas preces, kā vēdekļi, tabakas dozes, adatas, kas izgatavotas zobenu, šauteņu, pistoļu vai lielgabalu veidā”.
Latvijas valdība, 2. februārī lemjot par ārkārtējās situācijas Latvijā pagarināšanu līdz 6. aprīlim, acīmredzot vismaz daļēji cenšas koriģēt līdz šim lietoto ģenerālgubernatora Brauna vārdā nosaucamo metodi. Proti, mēģināt iztēloties visus iespējamos riskus un detalizēti reglamentēt cilvēku uzvedību.
Vismaz tā var saprast premjera un ekonomikas ministra pausto, ka mazumtirdzniecībā nopērkamo/nenopērkamo preču “sarakstu” nebūs, darbu varēs atsākt grāmatnīcas un tuvākā nākotnē arī skaistumkopšanas sektors.
Jāpiezīmē, ka Brauna metodes izmantošana toties dūšīgi turpinās citās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Piemēram, man nav īsti skaidrs, kā veikalnieki Beļģijā (stingru ierobežojumu režīms līdz 1. martam) spēj izkontrolēt, lai pircējs ierodas ne tikai cēlā vienatnē, bet arī uzturas veikalā ne ilgāk par 30 minūtēm (un kāpēc ne 25 vai 35?).
Man arī grūti iedomāties, kā praksē tiek ievērots aizliegums Īrijā sportošanas ietvaros attālināties no mājokļa tālāk par 5 kilometriem (3,1 jūdzi).
Tāpat būtu interesanti uzzināt, kādēļ Francijā, šā gada 16. janvārī pastiprinot ierobežojumus, tika pieņemts lēmums, ka veikali jāslēdz nevis 20.00, bet jau 18.00 (atklāti sakot, arī 20.00 Latvijā dzīvojošam cilvēkam izklausās ļoti skarbi, tomēr jautājums – kāpēc ne 19.00?).
Citiem vārdiem sakot, iepazīstoties ar BBC 3. februārī sagatavoto kopsavilkumu par ierobežojumiem Eiropas Savienības dalībvalstīs, jāsecina, ka instrukciju rakstīšana ir cieņā ne tikai Latvijā.
Es atbalstu ierobežojumus, tomēr ir skaidrs, ka šo regulējumu jēga ir tieši saistīta ar to, vai cilvēki tos ievēro, jo, kā saka, katram policistu blakus nepieliksi (turklāt nav garantijas, ka simboliskais policists pats noteikumus saprot un atbalsta).
Piemēram, jau minētajā Beļģijā pie manis varētu ciemoties tikai viens citas mājsaimniecības pārstāvis, turklāt vienmēr viens un tas pats. Nesākot diskutēt par šādas normas jēdzīgumu, skaidrs, ka neviens to izkontrolēt nevar, tātad normas izstrādātāji paļaujas uz manu apzinīgumu.
Savukārt, ja es nesaprotu jau minēto 30 minūšu normu, tad kādēļ gan lai es akceptētu citas? Respektīvi, ja Latvijas valdība ir pamatoti ķērusies pie ierobežojumu regulējuma pilnveidošanas, būtu svarīgi, lai viena mēģinājuma mikromenedžēt cilvēkus vietā nestātos cits mikromenedžējums.
Tā sabiedrības daļa, kas pandēmiju neuztver nopietni, tāpat detalizētu regulējumu neievēros – šo cilvēku gadījumā veiksme jau būs tad, ja tiks ievēroti vispārīgi nosacījumi.
Savukārt tie, kuri uztver Covid-19 kā reālu problēmu, paši cenšas savu dzīvi pārkārtot tā, lai mazinātu riskus, – šos cilvēkus nevajadzētu lieki tracināt, ar detalizētiem aprakstiem apšaubot viņu veselo saprātu.
Turpinot vēsturisko salīdzinājumu tēmu, pieminēšu pavisam nesen iznākušo Andra Caunes grāmatu par transporta vēsturi Rīgā. Pirmajiem auto bija dažādi apraksti – “paškustīga ekipāža bez zirgiem”, “motora dzīti spēkrati” u. c. –, tomēr skaidrs, ka tie apzīmē vienu un to pašu.
Mēs varam visvisādi apzīmēt epidemioloģiskās situācijas līmeņus un ierobežojumu režīmus, tomēr visi šie valodiskie vingrinājumi ir reducējumi uz to, ka – “ir nopietnas problēmas”.
Primāri ir panākt, lai vairāk cilvēku apzinās pašas problēmas (pandēmijas) pastāvēšanas faktu, jo apzināšanās gadījumā mazināsies arī nepieciešamība mocīt galvas un nervus ar ierobežojumu papildināšanu un pielabošanu.
