Eiropas Centrālā banka – varena un kļūs vēl varenāka 5
Līdz ar eiro Latvijas ikdienā jau pāris mēnešu ienākušas ne tikai jaunas banknotes un monētas, bet arī jauns naudas politikas virsuzraugs. No 1. janvāra monetārās politikas noteikšanas grožus no Latvijas Bankas (LB) pārņēmusi Eiropas Centrālā banka (ECB), kas tiek uzskatīta par vienu no ietekmīgākajām finanšu institūcijām pasaulē.
Neatkarīgā un varenā ECB pašreiz rāda īstu stimulējošas monetārās politikas paraugstundu, lai stagnējošo eirozonas ekonomiku atkal uzvestu uz izaugsmes takas un lai tādējādi arī sasniegtu definēto inflācijas mērķi. Nākotnē ECB ietekme un muskuļi tikai pieaugs – tās paspārnē jau nokļuvis finanšu grūtībās nonākušo eirozonas valstu “glābšanas riņķis” – Eiropas Stabilitātes mehānisms, bet šā gada beigās tā kļūs par eirozonas lielāko banku uzraugu.
Jānodrošina cenu stabilitāte
Monetārās politikas primārais uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti – pirms Latvijas pievienošanās eirozonai par to savu iespēju robežās gādāja LB, bet tagad tas ir ECB ziņā. Tā izmanto lielākoties tos pašus monetārās politikas instrumentus, ko latu apgrozībā pirms 1. janvāra lika lietā LB. Piemēram, nosaka procentu likmi refinansēšanas operācijām, depozītiem, īstermiņa aizņemšanās iespējām, kā arī obligāto rezervju normu komercbankām.
“LB tehniski turpinās darīt savus ikdienas darbus, jo visus ECB monetārās politikas lēmumus un operācijas īsteno dalībvalstu centrālās bankas,” skaidro Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes pasniedzēja profesore Margarita Dunska. “LB nodrošinās starpbanku maksājumu norisi gan Latvijā, gan ārpus tās. Tāpat LB turpinās nodrošināt komercbankas ar naudas līdzekļiem, ja būs tāda nepieciešamība,” papildina ekonomists Andris Strazds. Vēl arvien LB gādās par valūtu un zelta rezervju pārvaldību, apkopos un analizēs dažādu veidu statistikas datus, veiks ekonomikas pētījumus, kā arī izdos piemiņas monētas.
Monetāro politiku eirozonā nosaka 24 cilvēku lielā ECB padome, kurā tagad ir arī LB prezidents Ilmārs Rimšēvičs. “Protams, viena balss tik lielā veidojumā (ECB padomē) maz ko var ietekmēt. Taču tas ir mīts, ka mēs tur pilnīgi neko nevaram ietekmēt. Eirozonas dalībvalstīm ir vienāds svars attiecībā uz ECB lēmumiem, un Latvija nekādā gadījumā nav mazvērtīgāka par citām, piemēram, eirozonas lielāko ekonomiku Vāciju,” piebilst Strazds.
Likmes – vēsturiski zemākās
Globālā finanšu kraha un atsevišķu eirozonas dalībvalstu valdības parādu un banku krīzes dēļ vismaz pēdējie septiņi gadi ECB nav bijuši viegli. Melni mākoņi pār eirozonu savilkušies divkārt – atguvusies no 2007. gadā sākušās krīzes, eirozona pirms pāris gadiem atkal ieslīga recesijā. 18 eirozonas ekonomiku iekšzemes kopprodukta pieaugums ir ar mīnuszīmi un inflācija – tuva nullei, kas neatbilst ECB noteiktajam cenu stabilitātes mērķim.
“Mums kā patērētājiem jau ir brīnišķīgi, ka cenu līmenis sāk kristies, taču ekonomikā tas liecina par lejupslīdi, kad ir nepietiekams pieprasījums, tas nemainās vai pat sarūk. Tāpēc visi, arī ECB, baidās no inflācijas mazināšanās un cenu krituma,” skaidro Dunska. Lai inflāciju atgrieztu uz noteiktā ceļa, ECB samazinājusi visu galveno naudas operāciju likmes līdz vēsturiski zemākajiem līmeņiem.
ECB komercbankām naudu aizdod par simbolisku procentu likmi, savukārt par naudas noguldīšanu ECB komercbankām nemaksā ne centa. Mērķis ir skubināt finanšu iestādes neturēt naudu, bet gan plŪdināt to ekonomikā, lai stimulētu ekonomisko aktivitāti, IKP pieaugumu un tās pavadoni – inflāciju.
Ekonomikas vēsturē netrūkst arī gadījumu, kad depozītu likme komercbankām bijusi negatīva – tās nevis saņēma procentus par saviem depozītiem, bet gan maksāja par naudas noguldīšanas iespēju centrālajā bankā. Arī eirozonā akadēmiskajās aprindās šobrīd tiek spriests par negatīvas depozīta likmes ieviešanu komercbankām.
Krīzes tumšākajā brīdī ECB ieviesa jaunu monetārās politikas instrumentu – valstu obligāciju uzpirkšanas programmu, kuras laikā ECB uzpirka parādu nomocīto valstu vērtspapīrus. Tiesa, šo programmu vērtē nevienprātīgi – īpaši kritiska ir Vācija, uzskatot, ka ECB ar šo programmu pārkāpusi savu mandātu, jaucoties dalībvalstu atbildībā un apdraudot savu neatkarību. Savukārt tirgū tā tiek uzskatīta par efektīvu un inovatīvu risinājumu.
Otra ietekmīgākā pasaulē
ECB likusi noprast, ka atvieglota monetārā politika tiks saglabāta tik ilgi, cik būs nepieciešams. Atliek tikai minēt, vai eirozonas centrālā banka ieviesīs vēl kādus papildu stimulus ekonomikas un inflācijas izaugsmes veicināšanai. Pašreizējie eirozonas ekonomikas attīstības dati rāda gaismu tuneļa galā – drīzu izkļūšanu no stagnācijas, taču zema inflācija tiek prognozēta samērā ilgstoši.
Starptautiskie finanšu tirgi ļoti uzmanīgi seko katram ECB solim, ņemot vērā, ka tā ir otra ietekmīgākā centrālā banka pasaulē aiz ASV Federālo rezervju sistēmas. “Ietekmi var izmērīt vienkārši – ar ārvalstu valūtu starpniecību, kādās tiek turētas rezerves,” klāsta Strazds. Joprojām dominē ASV dolārs, taču tam seko eiro, kas gadu gaitā audzējis savu ietekmi un sasniedz aptuveni piekto daļu no kopējām pasaules ārvalstu rezervēm. “Bet rezerves visās pārējās valūtās, piemēram, Lielbritānijas mārciņās, Šveices frankos, Japānas jenās, arī zeltā, ir ļoti tālu no eiro un par kārtu mazākas,” atzīmē Strazds.
Kārtējās ECB preses konferencēs par eirozonas centrālās bankas lēmumiem parasti ir desmitiem diktofonu un TV kameru – tur ir klāt visu pasaules vadošo mediju atzītākie finanšu tirgu žurnālisti, kuri tver katru ECB vadības teikumu un pēc tam rūpīgi analizē. Centrālo banku vadība tāpēc parasti savās runās ir visai piesardzīga, taču viņiem ir savs žargons jeb īpašais izteiksmes veids, kā viņi dod mājienus par kādām problēmām.
Bezspēcība un krīžu mācības
Šie mājieni pēdējos gados ik pa laikam izskan par atsevišķu eirozonas dalībvalstu neapdomīgo fiskālo politiku. Pār to ECB nav teikšanas – tā var sniegt vien savus ieteikumus, lai gan eirozonas valstu budžeta un nodokļu politika ir ne mazāk būtiska ekonomikas izaugsmei kā monetārā politika.
Bieži vien, tiklīdz Māstrihtas kritēriji izpildīti un valsts eirozonas valstu klubiņā iekļūst, tā šie atbildīgas naudas politikas nosacījumi paliek uz papīra un ECB atliek vien dot mājienus.
Ja krīzes smagāk skartās eirozonas dalībvalstis, piemēram, Grieķija, kaut daļēji būtu ievērojušas Māstrihtas kritērijus budžeta deficīta un parāda līmenim, tad krīze diez vai būtu tik nopietna. Lai vismaz nākotnē apdrošinātos pret iespējamām negācijām, izveidots Eiropas Stabilitātes mehānisms (ESM), kura mērķis ir operatīvi sniegt atbalstu problēmās nonākušajām eirozonas dalībvalstīm. Tālab Latvija vairāku gadu laikā ESM iemaksās dažus simtus miljonus eiro. Bet, lai nepieļautu banku krīzes atkārtošanos (kas īpaši smagi skāra, piemēram, Īriju un arī Spāniju), Eiropā jau pāris gadu briest reforma banku sektora ierobežošanai. Šā gada beigās ECB kopā ar nacionālajiem finanšu tirgus uzraugiem sāks uzraudzīt eirozonas lielākās bankas – zem lupas būs arī trīs pēc aktīviem lielākās Latvijas bankas “Swedbank”, SEB banka un “AB.lv”. Vēl mērķis ir veidot fondu no banku iemaksām, lai iespējamās krīzes gadījumā zaudējumus segtu nevis nodokļu maksātāji, bet gan paši baņķieri. Tas nozīmē, ka kādas Latvijas komercbankas kraha gadījumā zaudējumiem vairs nevajadzētu gulties uz nodokļu maksātāju pleciem, kā tas bija, piemēram, “Parex” gadījumā.
Uzziņa
ECB dibināta 1998. gadā, pārņemot sava priekšteča – Eiropas Monetārā institūta – darbību.
ECB padomē ir visu pašreizējo 18 eirozonas dalībvalstu centrālo banku vadītāji.
ECB valdē ar tās vadītāju Mario Dragi priekšgalā ir kopumā seši locekļi. Tos izvēlas ES amatpersonas, ieceļot ECB valdē profesionāļus ar nevainojamu reputāciju.
Padome un valde sanāk kopā divas reizes mēnesī.
ECB Frankfurtē pie Mainas izvietota četrās ēkās, nodarbinot ap 1700 cilvēku (šā gada beigās ECB gatavojas ievākties jaunbūvētā ēkā).
ECB savā darbībā ir neatkarīga, un tās galvenais uzdevums – nodrošināt cenu stabilitāti, lai gada inflācija vidējā termiņā būtu tuva 2% robežai.
Visas centrālās bankas pēc valstu pievienošanās eirozonai kļūst par ECB kapitāla daļu turētājām. Latvijas Bankas daļa ECB kapitālā ir 30,5 miljoni eiro jeb ap 0,3%.
Avots: Latvijas Banka, Eiropas Centrālā banka
