Egils Līcītis: Zaļo un zemnieku savienībā meklē aizvietotājus 8
Pusbalsī izskanējis, ka tādā masīvā dzelzsbetona konstrukcijā kā ZZS nobriedusi robežsituācija mainīt pavēlniecību. Turklāt teju visos līmeņos – aizvietotāji būšot Aivaram, Augustam, Ingmāram, Viesturam, itin kā ar veco vadību apvienībā viss labākais jau būtu aiz muguras. Kas noticis ar politisko spēku, kurš vāc balsis labības zonā? Kāpēc attiecības elektrizējas gandrīz līdz publiskai pūkas izmešanai? Vai droporgs kārtīgi neveic pienākumus? Līdz šim pie viena, āboliņlapas totēma piederīgie svēti turējās pie principa vienam otru neēst! Vai ideoloģiski tiks uzstādīts cits varas partijas galamērķis, nevis būt par saimniekiem savā zemē?
Raugi, dzīves straujā plūdumā aizvien lasām, ka XX gadsimta vecā pasaule pagājusi. Sakarā ar tehnoloģiju attīstību moderns fotoaparāts novecojot pēc 3 – 4 mēnešiem. Temps, ātrums, joņošana izraisa sabiedrisko pieprasījumu pēc galotņu maiņas arī partijās, lai parādās jaunas sejas ilgi ekspluatēto priekšsēdētāju figūru vietā. Savlaicīgi jādomā par partijas tēlu, kamēr vecmodīgo, Livonijas laikos ievēlēto vadītāju vēl neapmētā ar bojātiem augļiem, kamēr iespējami lineāri, ne revolucionāri un postoši pārveidojumi. Varbūt līderim krities fiziskais, varbūt viņš neaktīvs sociālos tīklos un nesaprot jaunatni – kurš tad mūžīgi sēž tronī kā tāds Putins! Iekšpartijisko mikroklimatu ietekmē pieaugošais viedokļu plurālisms, nav izslēgts, ka vadītājiem ir uzskatu nesaderība, piemēram, mūsdienu aktuālos dzimumu jautājumos vai dzīves pārkārtošanā uz sociālisma sliedēm. Kālabad gados vecāku, konservatīvāku Brigmaņtēvu jāmaina ar jauno, progresīvo Dūcīti, un arī “Latvijai un Ventspilij” nedrīkst ierūsēt. Ir tikai pareizi konkursos uz posteņiem pieteikt nākotnes politiķus, bet veterānus apbalvot ar bankā izkalto piemiņas medāli “Vecīša cimdiņš” un laist pelnītā atpūtā.
Citā situācijā ir Zaļā partija. Uz 1. aprīļa kongresu sabrauks, ar zosīm atlidos un vilkiem atjās savvaļas cilvēki, kuri bieži ir mežā, domā, ka kokos dzīvo nimfas, bet ūdenstilpēs iemājo gariņi. Daudzi biedri svin gadskārtu ieražas, ķekatās ģērbjas par dzērvi, jautri dej kā fauni, Mārtiņdienā kauj gaili, dzer tikai avota ūdeni un paštecināto un atgūst spēkus, galvu atbalstot pret dižozola stumbru. Zaļiem cilvēkiem ir svarīgi, kā jūtas no liepzieda vai virša reibusī bite, tie dūcējai sekos kilometriem tālu, un cīnīsies, lai balsstiesības piešķir mājdzīvniekiem. Viņi ir tik tuvu dzīvajai dabai, kā vairākumu partijas biedru mazus paņēmusi un uzaudzinājusi lāčkope Velga Vītola! Taču šķīstajiem ļautiņiem viņu dabas bērnu naivitātē uzkundzējušies un ilgstoši šefību sagrābuši Silenieks ar Līdaku. Kas grib balotēties par priekšniekiem un vadīt ekoloģiskos cilvēkus, kas sastāda Zaļo pamatmasu, tiem ofisu vajadzētu iekārtot teltī zem klajas debess. Pieķēdēties valdības durvjpriekšā un vicināt dabas draugu programmu, lai pārtrauktu mūsu mežu izzāģēšanu, ērgļu ligzdu postīšanu, mazo upīšu aizsprostošanu, ceļmalu bombīšanu ar PET pudelēm un atkritumu nelasīšanu. Eksprezidents Zatlers kādreiz teica, ka viņš ir lielāks zaļais par LZP valdes locekļiem, kopā ņemtiem, un uzmanīgais vērotājs Pabriks gluži nesen tviterī rakstīja (vēlāk izdzēsa), ka sastapies ar viedokli, ka zaļās partijas pa lielai daļai ir komerciāli projekti. Skaidrs, ka esošie vadoņi nepavisam nav ne Vējamātes, ne Pērkontēva un Trimpus sekotāji, bet veģetē labsajūtā un ērtībās, nevis karājas važās Brīvības bulvāra apstādījumos. Par laimi, kongresā stāvokli var kardināli mainīt, izgrūst no iesildītām vietām, ar nātrām padzīt zaļticīgo izmantotājus, kas šeitan ietikuši kā maliķi, pārģērbušies par natūristiem, amatiem piesūkušies kā ērces. Priekšgalā jāvēlē vīri, par kuriem senlatviešu mitoloģijā teikts – rekur, balts cilvēks nāk! Silenieks jau iegailējās sārts “Saskaņas” balstītājs, Līdaka no Zoodārza varbūt arī atbilst zaļam krāsojumam, bet deputātam laiks atgriezties, kur zvēriņi nogaidījušies draugu atpakaļ.
