Galerijā “kim?” – Verai Muhinai 125! 1
Laikmetīgās mākslas centrā “kim?” līdz 27. jūlijam skatāma Rīgā dzimušās, padomju monumentālās tēlniecības spilgtākās tēlnieces Veras Muhinas 125. jubilejai veltītā izstāde “Mazā Vera”.
Izstāde ietver trīs dažādas mākslinieciskās vīzijas: plakātus, kas redzami gan zālē, gan pilsētas publiskajā telpā, norises vietai pielāgotu performanci, kas kulminē vairākos māla tēlniecības objektos, un dokumentālu video. Izstādi veidojuši mākslinieki Saņa Kantarovskis un Ella Krugļanska. “Domu un ideju apmaiņai starp abiem māksliniekiem vēršoties plašumā, tajā iesaistījās gan citi Rīgā dzīvojoši mākslinieki un domātāji, gan pati Muhina, kuras raksti kļuva par sarunas izejas punktu,” teic izstādes kuratore Zane Onckule.
Izstādes pirmajā telpā apskatāmi seši plakāti, kuros gan attēli, gan burti ir rokām zīmēti. Katrs plakāts ilustrē kādu frāzi no 1960. gadā izdotā Muhinas rakstu krājuma. “Šie plakāti ir gan mākslas priekšmeti, gan masveidā tiražēti iespieddarbi. Plakātu vizuālajā valodā un veidā, kā tie pozicionēti, lai nodotu skatītājam kādu vēstījumu, jaušams Muhinas laika galvenais publiskās vizuālās komunikācijas paņēmiens. Plakātos izmantotie citāti cildina, piemēram, dekora, ornamenta un kailķermeņa nozīmi, transcendējot un piešķirot daudzslāņainību sociālpolitiskajam kontekstam, kurā šie teksti radušies. Muhinas ideju ilgstošā relevance un rotaļīgā opozīcija modernistu racionālismam ir acīm redzama,” atklāj Z. Onckule.
Atskatoties vēsturē, Vera Muhina (1889 – 1953) padomju monumentālajā tēlniecībā kļuva pazīstama pēc uzvaras 1937. gada konkursā, kurā ieguva tiesības veidot skulptūru, kas greznoja padomju paviljonu Parīzes Starptautiskajā mākslas un tehnikas izstādē. Viņas skulptūra – “Strādnieks un kolhozniece” – drīz kļuva par vienu no ikoniskākajiem padomju Krievijas simboliem un kolektīvā sociālistu ētosa iemiesojumu. Muhinas darbs kļuvis par plaši izmantotu elementu krievu vizuālajā kultūrā.
Izstādes veidotāji nedēļu pirms izstādes atklāšanas deviņiem Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības apakšnozares absolventiem un studentiem deva uzdevumu – izveidot Veras Muhinas 1951. gadā radītās dabiska izmēra bronzas galvas “Partizāne” kopijas. “Askētiskais un spēcīgais portrets, kura mērķis bija simboliski paust padomju pretestību nacistu iebrukumam, padomju varas dāvināts, visu šo laiku lielākoties glabājies Mākslas muzeja “Rīgas birža” krājumā. Tēlniecības šedevra kopēšana reanimē to akadēmisko metodoloģiju, kuru atbalstīja arī pati Muhina,” teic Z. Onckule un atklāj, ka Mākslas akadēmijas studenti, izkārtojušies lokā ap bronzas galvu, tika aicināti attēlot tikai to, ko saredz no sava unikālā skatupunkta. “Gatavo darbu summa veido oriģināla sākotnējo cilvēcisko formu, tālāk komentējot un vispārinot šādas kolektīvās vērošanas un radīšanas kultūras praksi. Studentu veidotie māla tēli ir intīmi un atklāj to radītāju subjektīvo un niansēto lēmumu pieņemšanas procesu.” Šie darbi ir izstādīti otrā izstādes telpā uz darbgaldiem, uz kuriem tie veidoti, bet blakustelpā tiek demonstrēts video, kurā tēlniecības studentu radīšanas procesu papildina mākslas vēsturnieka un kultūras kritiķa Jāņa Borga pārdomas par Muhinas dzīvi.
Izstādes nosaukums arī nav nejauši izvēlēts. Tas aizgūts no “perestroikas” laika grāvējfilmas “Mazā Vera” (“Ма́ленькая Ве́ра”; režisors Vasilijs Pičuls, 1989), kas stāsta par kādu jaunu dumpinieci, vārdā Vera. “Uz kinematogrāfiskās vārdamāsas fona Muhinas tēls iegūst vēl lielāku spēku – viņa ir sieviete starp vīriešiem un buržuāzijas pārstāve starp proletāriešiem, turklāt atstājusi, iespējams, lielākās pēdas padomju mākslinieciskajā mantojumā. Mākslinieciskās vīzijas izstādē no jauna pievēršas Muhinas idejām par kolektīvo un personīgo, mudinot aizdomāties par sabrukušas sabiedrības zudušajām iespējām – metodoloģiju, idejām un interesēm, kurās ieslēgts jaunas nozīmes potenciāls,” tā mākslinieces radošo personības spēku raksturo Z. Onckule.
