Darbs kā dzīvības eliksīrs. Sporta vingrotājas un treneres Rīnvaldas Šmites stāsts 0
Rīdziniecei Rīnvaldai Šmitei rit jau 81. gads, no tiem 60 viņa veltījusi mākslas vingrošanai, kļūstot par pieredzējušāko treneri Latvijā. Rīgas 5. bērnu sporta skolā Rīnvalda strādā jau kopš 1977. gada. Tagad pasniedzēja darbam velta vien desmit stundas nedēļā, bet uz nodarbībām sirmā kundze dodas ar prieku – mākslas vingrošana ir viņas mūža vislielākā aizraušanās.
Saindē arī ģimeni
Mūsu saruna notiek kādā no tikko aizsāktā jaunā gada rītiem, kad Rīnvalda Šmite atgriezusies no Anglijas, Česteras, kur kopā ar meitas Diānas ģimeni pavadījusi Ziemassvētkus. Tur satikti arī mazbērni – Samanta, kura Londonas universitātē studē sabiedriskās attiecības un šogad beigs bakalaura programmu, un Kristofers, kurš Karaliskajā akadēmijā maģistrantūrā studē arhitektūru. “Česterā laiks pagāja ļoti skaisti, un labi, ka visi bijām kopā, jo mums reti sanāk tikties. Izbraucām pie jūras, kalnos pastaigāt.
Manējie cenšas mani pieradināt, lai es vairāk staigātu – tad nu divas stundas no vietas kājām. Skats apkārt ļoti skaists, viss zaļš, 10 grādus silts. Bijām arī baznīcā un katedrālē. Tā dienas pagāja ļoti ātri. Es arī palīdzēju darbā meitai Diānai, kura ir mākslas vingrošanas trenere, – vadīju nodarbības. Starp citu, arī mazmeita Samanta ir tiesnese šajā sporta veidā, bet mana otra meita Žanete, kura strādā Rīgā un ir Katoļu akadēmijas rektore, ir arī trenere. Visu ģimeni esmu saindējusi,” pasmej Rīnvalda un teic, ka Anglijā šajā sporta veidā ir ļoti pārdomāta sistēma – viņai šķiet, ka mūsu cilvēki vairāk domājot par naudu, nevis par rezultātu.
Rīnvalda gan piebilst, ka nekad neesot gribējusi, lai meitas nodarbotos ar mākslas vingrošanu, tas ir ļoti grūts un nenovērtēts darbs. Abas savulaik mācījušās Rīgas 50. vidusskolā, apguvušas valodas un turpinājušas izglītības ceļu Latvijas Universitātē. Diāna Svešvalodu fakultātē, bet Žanete studējusi filozofiju. “Mazotnē viņas visu laiku bija kopā ar mani treniņnometnēs – tas laikam saindēja. Kaut kā jau tas krusts jānes,” pasmejas divu meitu mamma, kurai pašai mākslas vingrošana ir hobijs un darbs reizē.
Krustām šķērsām pa padomiju
Atgriežoties tālākā pagātnē, pieredzējusī trenere teic, ka ir dzimusi rīdziniece un viņas sapnis jau kopš bērnības bijis balets. Mācījusies arī baleta skolā, bet sākušās problēmas ar veselību – bieži slimojusi ar plaušu karsoni. Pēckara gadi bijuši smagi. Baleta nodarbības notika Mazajā Smilšu ielā, un tur telpās nav bijusi apkure.
“Vācu laikā es tāpēc dabūju papildproduktus, jo man bija pozitīvs tā dēvētā pirkē rezultāts. Kad nedrīkstēju ar baletu nodarboties, sāku iet sporta vingrošanā un ar labiem panākumiem piedalījos skolēnu spartakiādēs. Taču guvu vairākas traumas. Pēdējā trauma pie nolēciena atgadījās 11. klasē, atklājās problēmas ar saitēm. Kad noņēma ģipsi, pēc diviem mēnešiem jau bija izlaidums,” savu dzīves ceļu izklāsta sportiste. Viņa iestājusies toreizējā Fizkultūras institūtā un beigusi Sporta vingrošanas specialitāti, kur bija jāstartē arī vieglatlētikā, slēpošanā un mākslas vingrošanā. Rīnvalda izvēlējusies mākslas vingrošanu un ir tai uzticīga līdz pat šai dienai.
Pēc studijām vispirms sākusi strādāt Rīgas 12. vidusskolā ar vācu valodas novirzienu – bijusi fizkultūras skolotāja. Tolaik zēniem un meitenēm bija atsevišķas sporta nodarbības un Rīnvaldas pārziņā nonākuši puiši. Pati bijusi jauna, tikai 20 gadi, un ar audzēkņiem labi sapratusies. “Viens no maniem puišiem bija PSRS izlasē sporta vingrošanā, viņš startēja “Dinamo” sporta klubā. Bet pēc tam kļuva students un nespēja savienot abas lietas. Puisis gāja bojā vingrošanas treniņa laikā, un es šo traģisko gadījumu joprojām sevī nesu. Man tas ir kā pārmetums, jo es viņu ievirzīju sportā. Tomēr arī pats jaunietis bija vainīgs – ar sporta vingrošanu nedrīkst nodarboties periodiski, vajag regularitāti.
Ziņu par nāvi saņēmu, kad braucu uz Almati, uz lielām PSRS sacensībām,” stāstīt turpina sportiste un piemin, ka piedalījusies sacensībās gan kā dalībniece, gan kā pedagoģe visā toreizējā Padomju Savienības teritorijā, izbraukājusi visu Krieviju, visas dienvidu republikas. Visvairāk esot paticis tagadējā Sanktpēterburgā, bet no dienvidu republikām Armēnijā – tur patīkot klimats, aizraujot muzeji un arhitektūra. Īpašu iespaidu tolaik atstājuši klosteri, un pie izdevības Rīnvalda braukusi uz tiem, lai ceļojumā gūtu baudījumu arī dvēselei. Tālākais iepazītais ģeogrāfiskais punkts, kur rīdziniece pabijusi, ir Tomska Krievijā. Tolaik tur pulcējusies krievu inteliģence un cilvēki bijuši ļoti jauki.
Neglītais pīlēns – par gulbi
“Es pati, starp citu, ar mākslas vingrošanu nodarbojos līdz 28 gadu vecumam, bet tagad jau beidz 16–18 gados. Ļoti īss tas sportistes mūžs. Es vēl pēc institūta beigšanas startēju,” palielās Rīnvalda. Viņa gan atceras, ka gadījušies periodi, kad slimajās plaušās parādījušies apēnojumi un, pirmkārt, uzmanība bija jāvelta veselībai. Pavisam neilgu posmu sportiste bijusi fizkultūras pasniedzēja arī Medicīnas institūtā.
“Mani mākslas vingrošanā piesaista mūzika, kustības, un man ļoti patīk ar bērniem strādāt. No sākuma mazais atnāk kā neglītais pīlēns, bet viņam jāpārvēršas par gulbi, un tas ir skaistākais – kā viņš atplaukst. Un tu tai visā esi iekšā. Starp citu, meitenes, kuras esmu mācījusi, tagad strādā Rīgas Stradiņa universitātē, Latvijas Universitātē, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā dažādās specialitātēs. Savukārt tās, kuras devušās uz ārzemēm, ir mediķes. Man savulaik bija audzēkne Rita Caune – mēs joprojām kontaktējamies un draudzējamies. Tagad gan bērni ir citādi. Domā – ja ir nauda, tad visu var nopirkt. Laikmets vainīgs.”
Rīnvalda teic, ka mūsdienās mākslas vingrošanas nometnes var notikt tikai tad, ja vecākiem iespējams to sponsorēt – tās ir dārgas, un ilgāk par desmit dienām vecāki nespēj apmaksāt. Valsts palīdz minimāli – trīs eiro dalībniekam dienā. “Nezinu, varbūt citos sporta veidos ir citādi, bet mākslas vingrošanā ir smagi. Sāp, ka valsts neatbalsta tālākattīstību,” skumji nosaka trenere un piebilst, ka dalības maksa bērniem sacensībās ir visur, bet tādai nevajadzētu būt. Jābrauc, piemēram, uz Liepāju, tur divas naktis viesnīcā vien jau izmaksā 64 eiro. Kur lai tos ņem!? Trenere stāsta, ka viņas grupā nodarbojās audzēkne, kurai māte bija auklīte bērnudārzā, un diemžēl naudas trūkuma dēļ meitene nevarēja piedalīties sacensībās. Bet nav taču tā, ka tikai turīgie ir tie talantīgākie! Valstij finansējuma ziņā kaut kas kardināli jāmaina!
“Tagad Juglas sporta skolā – 5. bērnu sporta skolā, kur es strādāju, ir ļoti daudz treneru un viena zāle. Katrs treneris var papildus meklēt telpu, kur darboties. Es strādāju Mežciema pamatskolā. Viena no manām meitenēm ir sporta meistare. Es strādāju ar juniorēm. Vecākā mācās 9. klasē, tad ir septītklasniece, un divas ir no 5. klases. Meitenes ir ļoti apdāvinātas un gudras – man ir viegli strādāt, jo viņas ir paklausīgas,” savas audzēknes uzslavē trenere un atzīst, ka mākslas vingrošana viņu ārkārtīgi aizrauj. Kad vadot nodarbību, aizmirstot par visu pasaulē, arī par savām slimībām. Nav nekādu problēmu dzīvē. Rīnvalda nosmej, ka, jau ciemojoties pie meitas Česterā, kļuvis garlaicīgi, tāpēc nolēmusi savai atvasei palīdzēt un asistējusi treniņos. Bez darba nekādi neiztikt!
Lai mazāk lietotu tabletes
“Es kādreiz daudz mācījos no Krievijas mākslas vingrotājām, kuras bija ļoti slavenas. Viena no viņām – Irēna Vinnere. Šī mākslas vingrotāja visu Krieviju turēja savās rokās. Esmu mācījusies arī no Ukrainas, Baltkrievijas, Bulgārijas vingrotājām. Daudz ko esmu aizguvusi savā sportistes mūžā un tagad varu dot savām meitenēm,” teic pedagoģe, uzsverot, ka viņai pašai bijusi ļoti laba horeogrāfe no Sanktpēterburgas, kura savulaik arī Mihailu Barišņikovu pirmajā kursā trenējusi.
Pārdomājot tagadni, Rīnvalda apcerīgi teic, ka turpināt treneres darbu ir viena no viņas ikdienas lieliskākajām iespējām – tomēr 81 gads uz pleciem. Visu laiku kaut ko darot, lai vairāk kustētos un mazāk lietotu tabletes. Esot gan sev nosolījusies, ka tālāk par Latviju viena vairs nebraukšot. Česterā pa kalniem staigāt bijis pagrūti. Meitas, protams, palīdz, cik var.
“Mājās no rītiem izkustos gultā, lai varu piecelties. Speciāli gan nevingroju. Nodarbībās arī neiznāk vingrot, tur es tikai laboju. Man ir jāuzmanās, lai nepakristu un nelauztu locekļus. Es vairāk baidos tieši pakrist,” par sevi saka trenere. Viņa atzīst, ka ir pedagogi ar stāžu, bet nāk arī jaunie, un viņiem dažkārt liekoties, ka ir visu varoši, pasmaida pieredzējusī sporta skolotāja. Rīnvalda arī pamanījusi, ka no tiem, kuri beidz akadēmiju, maz paliek mākslas vingrošanā. Izvēlas ienesīgākus arodus, lielākoties medicīnā un ārzemēs.
“Es gan arī nevienu necenšos pārliecināt strādāt par treneri. Tad tu sevi visu izliec šai nozarē un ģimenei laika vairs nav,” spriež Šmites kundze, arī atalgojums niecīgs. Valsts līmenī par to atbildīgas konkrētas amatpersonas – tā uzskata trenere. Savu profesionālo izvēli viņa tomēr nenožēlo. “Savos darba gados esmu sevi ļoti daudz pilnveidojusi, redzējusi, man bijušas ļoti daudzas labas audzēknes. Darbs ir interesants. Tas ir grūts, bet man patīk. Šobrīd vairs neņemu pilnu slodzi, ir jau gadi plecos, tomēr strādāšu, cik ilgi ļaus veselība,” nobeigumā rezumē pieredzējusī pedagoģe.
