„Nevēlos cilvēkiem darīt pāri.” Saruna ar aktrisi un režisori Elzu Gauju 0
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt, 21. aprīlī, kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvos un tūlīt nākamajās dienās kinoteātros “Kino Bize” un “K-Suns” Rīgā, Talsu kinoteātrī “Auseklis”, Ogres Kultūras centrā, Cēsu koncertzāles kinoteātrī un citviet nonāks režisores ELZAS GAUJAS debija dokumentālajā kino – filma “Tikmēr Lucavsalā”.
Filmas režisore un scenārija autore Elza Gauja līdz šim plašāk pazīstama kā kino un teātra aktrise. Pie spilgtākajiem aktierdarbiem pieder veikums izrādēs “Bernardas Albas nams” un “Roberto Zuko” Liepājas teātrī. Pagājušajā gadā par dokumentālo īsfilmu “Profesors un Gena” saņēmusi nomināciju Nacionālajai kino balvai “Lielais Kristaps” kategorijā “Labākā dokumentālā īsfilma”, bet 2019. gadā nominēta kā labākā aktrise par lomu Andra Gaujas filmā “Nekas mūs neapturēs”.
… Lucavsalas atpūtnieku vidū ir jauni ekoaktīvisti, copētāji, kundzītes gados ar lakatiņiem, daudzbērnu ģimenes, svētdienas grilētāji, garīgo festivālu organizētāji. Arī – alkoholiķi, dedzinātāji, bezpajumtnieki, ballīšu rīkotāji, arheologu kluba entuziasti un puslegāli uzceltu būdiņu iemītnieki. Dažas no tām gan izmēru ziņā līdzinās kārtīgām privātmājām.
Romantiķi Lucavsalu redz kā svētvietu mīlas dzejai, praktiskiem cilvēkiem tā ir iespēja ko izaudzēt ziemai. Indriksona kungs, dēvēts par Lucavsalas gubernatoru, Lucavsalā dzīvo cauru gadu – viņam ir pamatīga māja, suns un veca koka laiva, ar kuru viņš airējoties jau kopš divu gadu vecuma. Jauns pilsētnieku pāris cīnās brikšņiem aizaugušā un atkritumu kaudzēm piedrazotā dārziņā, lai uz vasaru to sakoptu līdz savam iecerētajam ideālam un varētu atpūsties pinterest attēlam līdzīgā ainā.
… Bet Lucavsalas tālākais liktenis ir neskaidrs – tas izšķirsies cīņā starp zaļi domājošajiem ekoideālistiem un pragmatiskiem biznesmeņiem.
– Elza, aktrises profesija vairāk saistās ar emocijām, bet režija šķiet pragmatiskāka lieta. Kā jūsos sadzīvo šīs divas puses, un kura ņem virsroku?
E. Gauja: – Domāju, ka dzīvē esmu vairāk pragmatiskais tips. Grūti pat pateikt, kā abas mana rakstura šķautnes saprotas. Tas vienmēr bijis diezgan problemātiski. Kad pabeidzu vidusskolu, vēlējos stāties aktieros, bet tajā gadā aktierus neuzņēma. Nokļuvu režisoros. Taču paralēli gribējās arī pašai būt uz skatuves. Esmu spēlējusi gan teātrī, gan kino.
Sirdij īpaši tuvs man ir kinoaktiera darbs, taču profesionālam aktierim tikai ar darbu kino ir grūti izdzīvot, jo filmu gadā ir tik, cik ir.
Bet pašas aktieriskā pieredze noteikti palīdz strādāt ar aktieriem kā režisorei.
– No 2000. gada sešus gadus skolojāties Parīzē. Ko ieguvāt?
– Tur mācījos, kad biju ļoti maza! No septiņu līdz divpadsmit gadu vecumam. Redzesloku tas paplašināja – iepazīsti citu kultūru, domāšanas veidu, citas tradīcijas. Nesen biju Parīzē, likās, jutīšos kā mājās, bet, protams, nekā…
– Tādā mazotnē un Francijā?
– Mana mamma tulko daiļliteratūtu no franču valodas uz latviešu. Bija iepazinusies ar francūzi, un, viņas romantisku jūtu vadītas, abas nonācām šajā zemē.
– Vai apstāklis, ka mamma pārzina franču kultūru, ir ietekmējis arī jūsu skatījumu uz kino?
– Kaut kādā ziņā jā. Jau no padsmit gadu vecuma skatījos franču jaunā viļņa filmas, ar kurām daudzi pusaudži tik agri netiek iepazīstināti. Godāru, Trifo un citus režisorus…
– Kā radās filmas “Tikmēr Lucavsalā” ideja?
– Jāsāk ar atkāpi. Pirms kāda laika biju ieguvusi bakalaura grādu režijā, un man likās, ka filmas nekad vairs neveidošu, īpaši dokumentālās. Jā, nebiju pat vēl īsti sākusi, bet pēc četriem studiju gadiem jau biju nogurusi no nemitīgās ideju un idejiņu “ražošanas”.
Dokumentālā kino veidošanas procesā man vienmēr licies kaut kas biedējošs.
Ja filma balstās varoņu raksturos, mākslas darba iedarbīguma vārdā bieži vien jārāda tādas filmas varoņu raksturu šķautnes, kuras viņi paši, iespējams, nemaz nevēlas atklāt, kur nu vēl ieraudzīt uz lielā ekrāna. Man tas šķiet ļoti saprotami. Neviens mēs neesam ideāli, un saprotams, ka negribam emocionāli atkailināties visas valsts priekšā…
Savukārt kino jauda bieži slēpjas tā asumā. Teorētiski režisora prioritātei būtu jābūt filmai un tās jaudai, kas reizēm nozīmē rakņāties varoņu iekšējā pasaulē, tur, kur viņi nevēlas nevienu laist iekšā. Bet es nevēlos cilvēkiem darīt pāri, negribu censties līst tur, kur viņi nevēlas.
Rodas ētiska rakstura dilemma. Jāspēj noturēt līdzsvaru starp cilvēka, dokumentālā kino varoņa nevēlēšanos ielaist savā privātajā dzīvē un nepieciešamību tur iekļūt filmas kā mākslas darba vārdā. Mani nomāc tāda nevēlama uzmākšanās cilvēkam. Tas laikam ir kaut kas pārāk tāls manam raksturam.
Bet ar Lucavsalu ir cits stāsts, jo šī filma nav par viena cilvēka privāto dzīvi un problēmām tajā, bet tā ir vairāku varoņu portrets, kur pietiek ar maziem fragmentiem no katra ikdienas, lai izveidotu kopējo filmas mozaīku.
Kad pirmo reizi nokļuvu Lucavsalas mazdārziņos, par filmu veidošanu es nedomāju.
Viss sākās ar to, ka draudzene uzaicināja mani uz Lucavsalu palīgā videoveidošanā, lai parādītu, cik forši ir šajā vietā, kurai pilsētas attīstības plānā bija iecerēta daudzstāvu māju apbūve, mazdārziņu teritoriju šķērsotu ceļi… Lieki teikt, ko tas nozīmētu šai vietai. Tas bija pirms trim gadiem.
Tagad pilsētas attīstības plāni atkal ir mainījušies un pašreizējo īstenošana vairs tik dramatiski Lucavsalas mazdārziņu teritoriju neietekmētu, ja pareizi saprotu. Kad pirmoreiz nonācu Lucavsalas mazdārziņos, biju absolūtā sajūsmā par šo vietu.
Skats, kas pavērās acīm šajā salā, mani pamatīgi pārsteidza – desmit minūšu brauciens no pilsētas centra un esi kā lauku vidē. Bija pavasaris, viss ziedēja, celiņš aiz celiņa, dārziņš aiz dārziņa, tu tikai ej un ej, un tie nebeidzas. Sajūta tāda, it kā tur būtu tūkstošiem apkoptu dārzu…
Manuprāt, tieši tur slēpjas tā maģija – sākumā šķiet, Lucavsalas celiņi ir tik vienādi, ka apmaldīties var viens divi.
Pat dārziņi ja ne vienādi, tad līdz kaulam līdzīgi.
Tas, kas katram dārzam piešķir savu stāstu, un tas, kas no mazdārziņu kopuma un pat pašas salas rada 500 dārzus un 500 salas, ir cilvēki – katrs ar savu mazo vīziju un izpratni par šo vietu… Tas likās tik fascinējoši. Un vēl šī vide man šķita ļoti kinematogrāfiska.
– Latvijā ir daudz skaistu vietu, bet kas ir galvenā tēma, kas jūs pašu nodarbina šīs filmas kontekstā?
– Nosaukt Lucavsalu tikai par zaļu teritoriju būtu virspusēji. Tur atklājas visdažādāko viedokļu sadursme. Kāds teic, ka mazdārziņos obligātas ir dobītes, cits vēlas nopļaut zāli, iekurt ugunskuru un uzcept desiņas. Cik cilvēku, tik arī stāstu, un katrs ar savu patiesību.
Cik cilvēku, tik dažādas Lucavsalas, tik dažādi tās redzējumi. Diemžēl gadās, ka mājiņas pat nodeg, un vainīgā meklēšana bieži ir bezcerīga. Esmu dzirdējusi stāstus, ka varbūt saimniekam atriebies kāds no ziemas migas padzīts bezpajumtnieks…
Nomnieki sūdzas, ka līgumu pagarina tikai uz vienu gadu. Tad atkal rodas jauna problēma – cik liela jēga tā pamatīgāk ieguldīties zemes gabaliņa labiekārtošanā, ja nezini, vai pēc gada tevi nepadzīs? Ja nav garantijas uz pieciem vai vismaz trim gadiem? Bet, cik noprotu, šī problēma jau tiek risināta.
– Taču būtiskākā pretruna laikam ir starp mazdārziņu īpašniekiem un tiem, kas plāno apbūvi un vēsā mierā pauž savu šermuļus uzdzenošo principu – lai izceptu omleti, ir jāsasit ola…
– Apbūvētājiem ir sava, atšķirīga vīzija par Lucavsalu. Viņi vēlas attīstīt šo teritoriju un būvēt ēkas pie tirdzniecības tīkla “K-Senukai”, kas atrodas blakus mazdārziņiem. Tur ir paliels brīvs zemes gabals blakus Salu tiltam.
It kā jau mazdārziņu zeme netiks skarta, bet attīstītāji domā arī par teritorijām, kas atradīsies blakus jaunceltnēm. Lai cilvēki vēlētos dzīvot šajās ēkās, jāsakopj vide apkārt. Tāpēc attīstītājus uztrauc mazdārziņu kopējais tēls.
Birokrātisks, pragmatisks, taču savā ziņā arī saprotams skatījums. Mājiņām, viņuprāt, jāizskatās līdzīgām, ar viena veida sētām… Bet man personīgi šķiet, ka Lucavsalas brīnums ir tieši daudzveidīgumā un katra dārziņa individualitātē!
Filma ir cilvēku vērojums, laikmeta fiksācija konkrētā vietā ar mazliet komisku raksturu. Tajā ir daudz paradoksu un pretrunu. Piemēram, arhitekts, kurš skicēja mazdārziņu malā būvējamās daudzstāvu ēkas, pašos mazdārziņos nekad nebija bijis, jo viņam bail tur ieiet.
Savukārt daļa mazdārziņu īpašnieku nemaz necenšas saprast, kāpēc Rīgai jābūvē jaunas ēkas.
Vienas privātmājas īpašnieks uzskata – cik ilgi vien viņš Lucavsalā dzīvojot, tik ilgi jau apkārt runājot par Lucavsalas apbūvi.
Vārdu sakot, neesot ko lieki ķert kreņķi. Visi šo situāciju un apbūves plānus redz tik ļoti katrs no savas perspektīvas, ka brīžiem nonāk galējībās. Reti kurš jūt kopainu. Bet, ja paskatās globāli, pasaulē diemžēl tā notiek, ka vispārējo interešu labad individuālajām ir jāpiekāpjas.
Nevienam vien, piemēram, nāksies zaudēt savas mājas vai zemes vietās, kur ies pāri topošais ātrvilciens “Rail Baltica”. Manuprāt, ļoti svarīgi, lai cilvēki šādās situācijās saņemtu tik lielu kompensāciju, lai varētu iegādāties īpašumu citur, ja ne līdzvērtīgu, tad vēl labāku. Un vēl man ir tāda pārliecība, ka lietām nav vērts pieķerties. Šausmas, kas šobrīd norisinās Ukrainā, pierāda, ka vienmēr var notikt kaut kas negaidīts un visa mantība pagaisīs.
– Rudenī uz kinoekrāniem nonāks jūsu pirmā pilnmetrāžas spēlfilma “Mamma vēl smaida”.
– Tā balstās patiesos notikumos. Divas māsas kopā ar mammu bija aizbraukušas uz Vāciju slēpot, kur mamma diemžēl gāja bojā. Apdrošināta viņa nebija, un naudas mammas repatriācijai meitām arī nepietika.
Taču filma ir stāsts par attiecībām starp trim māsām, kuras dzīvo katra savā valstī, par atsvešināšanos ģimenē. Bet mammai arī mirušai uz lūpām viegls smaids, jo viņas pēdējā vēlēšanās ir ne tikai tikt apglabātai Latvijā, bet pieredzēt, ka viņas meitas atkal ir atradušas ceļu viena pie otras.
– Un tikko saņemts finansējums mūsdienu drāmai “Pastkarte no Romas”.
– Manā ģimenē ir ienākusi Alcheimera slimība. Man likās svarīgi izveidot filmu par šo tēmu un patiesībā – par milzu mīlestību starp diviem cilvēkiem.
– Par ko mūsdienās jārunā mākslai?
– Katram māksliniekam – par to, par ko viņš nevar nerunāt, un par to, kas sāp. Vienam tas būs karš, otram Alcheimers, bet citam salauzta sirds, kādam vēl kas cits… Galvenais būt patiesam.
