Galējības saskaras, tulkojot Latvijas politiku 0
Grāmatas “Mana cīņa” autors, kurš lēma Vācijas likteņus no 1933. gada 30. janvāra līdz 1945. gada 30. aprīlim, sevišķi nikni vērsās pret diviem “ļaunuma perēkļiem” – t. s. starptautisko žīdismu (Weltjudentum) un masoniem jeb brīvmūrniekiem (Freimaurerei). Iegaumēsim.
Vārdu sakot, 15. februārī, referenduma gaidās, “NRA” slejās bija lasāma Elitas Veidemanes intervija ar advokātu Andri Grūtupu. Virsraksts: “Ebrejs Lindermans cenšas sanaidot latviešus un krievus”.
Tatad, Grūtupaprāt, Lindermans ir pirmām kārtām ebrejs. Bet, ja tā labi paskatās, Lindermans, askētiska izskata, iekritušiem vaigiem, ir pirmām kārtām avantūrists, kam visu mūžu paticis provocēt, “atstāt iespaidu” – vienalga kādu. Viņš ilgu laiku bija nacionālboļševiku vadoņa Eduarda Ļimonova šķēpnesis, ar segvārdu Avel (Abels), un joprojām ir, tāpat kā slāvs Ļimonovs, lielkrievu šovinists ar anarhistisku noslieci. To putru ar referendumu Lindermans savārīja trijatā ar tīrasiņu slāviem Osipovu un Gapoņenko, kurš uztur sakarus ar Antonijas ielu tāpat kā Rīgas krieviskais lielvecākais Ušakovs.
Taču Grūtupam Lindermans ir ebrejs “ar izbolītām acīm”, kurš “virzās uz priekšu pēc kaut kāda sava plāna”. Tāds noslēpumains plāns… Un Grūtups tūdaļ piemin citu ebreju revolucionāru – Mordehaju Bogrovu, kurš 1911. gadā Kijevā nošāva Krievijas iekšlietu ministru Stolipinu. Bogrovs bijis provokators un cariskās izspiedzes (ohrankas) aģents.
Grūtups nemin ne vārda par to, ka liberālais reformators Stolipins brutāli izrēķinājās ar 1905. gada revolūcijas dalībniekiem, tostarp latviešiem. Soda ekspedīcijas, “Stolipina vagoni”, kuros veda arestantus, “Stolipina kaklasaites” – karātavu cilpas.
Grūtups nemin ne vārda par to, ka, sākot ar 19. gadsimta 70. gadiem, daudzi jo daudzi revolucionāri rīkoja atentātus pret Krievijas caru, gubernatoriem, ministriem un ka šāvēju un bumbu metēju vidū bija gan muižniecības atvases, gan “mužiki”, krievi, poļi un arī žīdi.
Piešķirdams Bogrovam, tāpat kā Lindermanam, noslēpumainu, baisu auru, Grūtups stāsta, ka nopratināšanā Bogrovs teicis: vispār viņš gribējis nošaut caru Nikolaju II, “bet tad padomājis, ka šāds solis būs slikts priekš ebreju tautas: tad (..) sāksies ebreju grautiņi”. Manuprāt, šāds Bogrova apsvērums runā viņam par labu, bet Grūtups maļ savu maļamo: Bogrovs šāvis uz Stolipinu kā uz “vienu no labākajiem un gudrākajiem krieviem”, drausmīga naida apsēsts. Kas tas par naidu? Grūtups tūdaļ citē kādu rabīnu Šimonu, kurš, kā rakstīts grāmatā “Mehilta” (acīmredzot no t. s. Bābeles Talmuda) esot aicinājis: “Labāko no goijiem (nežīdiem. – F. G.) nogalini.”
Šādi un līdzīgi citāti bija lasāmi laikrakstā “Tēvija” 1941. gada vasarā un rudenī. Ar šādiem citātiem toreiz tika motivēti citi šāvēji, un šie šāvieni vēl ilgi atbalsojās Biķerniekos un Šķēdes kāpās. Tumšajos viduslaikos “neticīgos” nolādēja visu konfesiju sprediķotāji, un musulmaņu imami to dara vēl šobaltdien.
Bet nē, Grūtupam ar rabīnu Šimonu nepietiek, viņš sauc talkā arī Vinstonu Čērčilu, kurš uzsvēris, ka t. s. oktobra revolūcija ir ebreju boļševiku darbs. Kā uzsver Grūtups, “un kārtējo reizi mēs pārliecināmies, cik bīstams var būt šāds ebreju revolucionāru ekstrēmisms”. Un vēl: “Ja Lindermanu – tāpat kā Mordehaju Bogrovu – piedabūtu uz atklātību, mēs noteikti ieraudzītu, ka viņā nav nekā svēta un naids ir augstākais dievs.”
Atkal nāk prātā “Tēvijā” lasītais par starptautisko žīdismu. Bet Grūtupam, protams, ir arī viens “labais žīdiņš” – Kirovs Lipmans, šaubos, ka Lipmans par šādu komplimentu priecātos…
Paliek vēl otrs nacistu bubulis – masoni jeb brīvmūrnieki. Te vārdu ņem – tā sakot, no otra gala – “SC” frakcijas deputāts, “Vesti segodņa” slejinieks Nikolajs Kabanovs, kurš 16. februārī šīs avīzes pielikumā “Vesti” nāk klajā ar plašu apcerējumu: “Masoni pie varas LR”. Šoreiz tiek “atmaskots” nevis ebrejs Lindermans, bet latvietis Ilmārs Latkovskis, Nacionālās apvienības deputāts, kurš vada vienu no Saeimas komisijām. Kā mūs informē Kabanovs, Latkovskis ir augstas raudzes brīvmūrnieks: viņš darbojas biedrībā AASR (Ancient and Accepted Scottish Rite). Tajā viņš ir 33. pakāpes masons, liels priekšnieks. Tālāk Kabanovs vēstī par masonu ložu pirmsākumiem, par to, ka brīvmūrnieku emblēma – trijstūris jeb piramīda ar visu redzošo aci vidū – grezno ASV viena dolāra naudas zīmi. Šausmas! Kabanovs mūs informē, ka no 31. marta līdz 2. aprīlim kādā vientuļā muižā (!) “Elijas nams” notikšot vērienīgs Latvijas masonu saiets. Viens no lektoriem būšot pazīstamais mācītājs Juris Rubenis, un Kabanovs ir neizpratnē: ko tur meklē šis luterāņu garīdznieks?
Kabanovs, protams, neaizmirst pieminēt eksprezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura atzinusies, ka sastāvējusi rozenkreiceru ordenī, kur viņai bijis mistisks pārdzīvojums. Beigās Kabanovs pauž savu nepatiku par to, ka LR likumi aizliedz balotēties vēlēšanās bijušiem kompartijas un interfrontes aktīvistiem, kamēr politiķiem ļauts ņemt dalību “slepenās biedrībās, kuru vadība atrodas tālu Rietumos”.
Te nu redzam starptautisko žīdismu un brīvmūrniekus – pa abi gali. Tātad ir pamats runāt par Grūtupa–Kabanova paktu, vai ne?
(Raksts publicēts avīzē “Laiks”/”Brīvā Latvija”)
