Gaļas otrā dzīve sabojā vēderu. Kā pierādīt tirgotāju šmucīgos gājienus? 8
Saslimšanas gadījumu skaits liecina – joprojām pārtikas ražotāji grēko, bet cieš patērētāji. No 2015. gadā saņemto sūdzību kopskaita 72% bijuši par tirdzniecības uzņēmumiem, bet 27% – par sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem. Kopējais sūdzību skaits pērn pieaudzis par 11% salīdzinājumā ar 2014. gadu, un sūdzību bijis vairāk gan par tirdzniecības, gan ēdināšanas uzņēmumiem. Visbiežāk sūdzības saņemtas par produkta kvalitāti un temperatūru, otrajā vietā – derīguma termiņš, kam seko higiēnas pārkāpumi un piesārņota pārtika. 40% sūdzību ir pamatotas, pārējās sūdzības neapstiprinās, jo tās nevar pārbaudīt, stāsta Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova. Viņa arī atklāj, ka reģistrēto saslimšanu skaits ir vairākus simtus mazāks nekā faktiskais. Tā ir aisberga zemūdens daļa un veido 70% no saslimušo skaita, jo “ne jau katrs ies pie ārsta”. Gadā no patērētājiem saņemts aptuveni pusotra tūkstoša sūdzību. “LA” mēģināja noskaidrot, kas notiek ar gaļas produktiem, kam beidzies derīguma termiņš, un kāda ir gaļas reinkarnācija salātos vai citos kulinārijas izstrādājumos.
“Ja pārtikas produktā ieliksim dažādas sastāvdaļas ar dažādiem termiņiem un gribēsim, lai tas glabājas ilgāk, jāievēro visi nosacījumi. Ja paņemu desu divas dienas pirms derīguma termiņa beigām un lieku produktā neapstrādātu, tad produkta derīguma termiņš būs divas dienas, jo pēc divām dienām desa salātos vienkārši saskābs,” skaidro PVD Pārtikas izplatīšanas uzraudzības daļas vadītāja Tatjana Marčenkova.
Lielie tīklu veikali “Rimi” un “Maxima” gatavo salātus spainīšos, un, saliekot tos mazākās porcijās, derīguma termiņš nedrīkst mainīties.
Pamatā visam ir izsekojamība, jo katram uzņēmumam jāspēj PVD inspektoriem pierādīt, ko tas saņēmis, cik izlietojis, kur un cik daudz palicis pāri. Ja uzņēmums to nespēj pierādīt, tad rodas pirmās aizdomas par negodīgām darbībām. Stāvēt 24 h diennaktī un noķert pārkāpējus – tas nav mūsu uzdevums, tā Marčenkova. Uzņēmumam jāspēj pierādīt, ka tas ievērojis visas prasības. “Arī patērētājam nav vienkārši, jo viņi saklausās informāciju, ka desas mazgā, etiķetes pārlīmē, un viņiem liekas, ka tas notiek masveidā.” Salīdzinot ar laiku pirms pieciem gadiem, pārkāpumu skaits iet mazumā, jo uzņēmumi nevēlas riskēt ar savu labo slavu. Patlaban pārsvarā pārkāpumi esot vērojami tieši jaundibinātajos uzņēmumos.
Precīzas statistikas nav, un Marčenkova atkārtoti uzsver – par kvalitāti un nekaitīgumu atbild pats pārtikas uzņēmums. Kad PVD dodas kontrolēt uzņēmumu, inspektori pārbauda, ar kādiem dokumentiem uzņēmums pamato savu rīcību, kādas izejvielas paredzētas receptēs, kā izejvielas tiek uzglabātas utt. Personāls var grēkot, sajaucot vecus salātus ar jauniem, strādājot ar netīru aprīkojumu, neatbilstošā temperatūrā vai traukos uzglabājot produktus. Gatavojot produktus, nereti notiek šķērspiesārņojums, kas bieži ir iemesls slimību uzliesmojumam.
“Uzņēmumā ir iespējas atsevišķi malt jēlu gaļu un atsevišķi – vārītu gaļu. Bet personāla slinkuma dēļ to dara ar vienu gaļas maļamo mašīnu, kas netiek uzraudzīta atbilstoši higiēnas prasībām. Tādējādi no jēlās gaļas slimības ierosinātājs iekļūst vārītajā gaļā,” stāsta PVD pārstāve. Tālāk gaļa nonāk pankūkās, kas uz pannas tiek apstrādātas minimāli, līdz ar to ierosinātājs var saglabāties un cilvēks var ātri saindēties. Ja vēl pārkāpj uzglabāšanas noteikumus, tad iznākums ir cilvēku saslimšana. Šādi gadījumi bijuši iepriekšējos gados, bet ne 2015. gadā. Vēl viena piesārņojuma iespēja – aukstuma kamerā ievietota atvērta gan gatavā, gan svaigā gaļa, un tas nozīmē – gaisa plūsmas rezultātā mikroorganismi no svaigās gaļas var nonākt gatavajā. “Tie ir klasiskie zelta higiēnas noteikumi – jāievēro pārtikas piesārņojuma novēršanas pamatprincipi. Tā ir klasiskā higiēna, un tur nav ielikti zelta krāni vai marmora grīdas,” tā T. Marčenkova.
