No gaļas lopiem – uz piensaimniecību. “Zāģeru” saimnieku biznesa pieredze 0
Īvandes pagasta bioloģisko ZS “Zāģeri” no saimniecības izveidotājiem Igitas un Alvja Kociņiem pārņēma viens no viņu sešiem bērniem – Kārlis. Intervijā Igita, Kārlis un Kārļa dzīvesbiedre Alise stāsta par saimniecības izvēlētajiem darbības virzieniem, pamato nepieciešamību atteikties no gaļas lopkopības un attīstīt piena lopkopību, kā arī vērtē Zemkopības ministrijas īstenoto lauksaimniecības politiku.
Attēlā: “Zāģeru” saimnieks Kārlis Kociņš ar dzīvesbiedri Alisi un meitiņu Lauru.
– Kāpēc darbojaties ar bioloģiskajām metodēm?
Igita Kociņa: – Sākumā saimniecība bija salīdzinoši neliela, ģimenē bija seši bērni. Gribējām ēst tīrus pārtikas produktus.
Kārlis Kociņš: – Nebija arī īsti naudas minerālmēslu pirkumam. Visu audzējām dabiski. Tad sākās bioloģisko saimniecību sertifikācija, mūsu saimniecībai Latvijā ir 34. kārtas numurs.
I. K.: – Darbības sākumā saimniecībai bija zaļais sertifikāts, subsīdijas par bioloģisko saimniekošanu nemaksāja. Biodinamisko sertificēšanu nevēlējāmies. Vēlāk jau sākās bioloģiskā sertificēšana. Tolaik par darbošanos ar bioloģiskajām metodēm lielāku atbalstu nemaksāja, atšķirības atbalstā sajutām pēc Latvijas iestāšanās ES. Bioloģiskie saimnieki esam pārliecības, nevis naudas dēļ.
– Kādas nozares izvēlējāties?
– Zāģeru saimniecību ar 59 ha lielu zemes platību mantojumā saņēmām no mana vīra Alvja tantes. Kad sākām darboties, nebija ceļa, elektrības pieslēguma un māju, bija vien gruveši. Sākumā mums bija Latvijas brūnās šķirnes gotiņas, izveidojām 12 gotiņu ganāmpulku, pārdevām pienu Ēdoles pienotavai. Ap 2000. gadu sākām Latvijas brūnās šķirnes govis sēklot ar Šarolē šķirnes buļļiem. Ar sēklošanu pakāpeniski izaudzējām krustojuma teles, nopirkām Šarolē tīršķirnes vaislas bulli un dažas teles. Bija laika posmi, kad par pienu maksāja trīs santīmus, tāpēc veidojām gaļas liellopu ganāmpulku.
K. K.: – Tolaik nebija jēgas slaukt un pārdot pienu. Šķita, ka vieglāk būs darboties ar gaļas govīm.
I. K.: – Ar laiku no piena lopkopības atteicāmies. Kādu laiku, kad vēl turējām Latvijas brūno ganāmpulku, Zāģeros bija 70 cūkas, tostarp piecas sivēnmātes. Bija mums arī 40 aitas, patlaban to ir gandrīz 20. Arī no 20 kazām esam atstājuši vien divas. Tūristiem patīk.
K. K.: – Gribētu pavisam atteikties no aitām un kazām.
Alise Kociņa: – Iemesls ir, ka šie dzīvnieki sabojā elektriskos ganus. Aitām, lienot caur ganu, aizķeras vilna, un tad elektriskā strāva nesit. Bez gana arī govis aiziet ne tur, kur vajag.
I. K.: – Kad piena iepirkuma cena kritās, cūkgaļai tā kāpa, tāpēc krīzi nejutām. Daudznozaru saimniecība vienas nozares sabremzēšanās laikā parāda priekšrocības. Patlaban audzējam vien dažas cūkas savām vajadzībām.
Ganāmpulkā ir 31 zīdītājgovs un teles un 34 slaucamās govis. Vēl ir teles, pavisam 106 liellopi, tostarp gaļas liellopu ganāmpulkā ir 56 dzīvnieki. Pusotru gadu vecu zviedru izcelsmes vaislas bulli pērn pirkām no šķirnes saimniecības Kolumbi.
K. K.: – Zviedru izcelsmes bulli pirkām tāpēc, ka tam būšot mazi dēli, tomēr tā nebija taisnība. Lielās govis dzemdībās tiek galā, bet telēm, ja tām dzimst buļļi, ir jāpalīdz. Ja dzimst teles, tad pašas tiek galā. Pērn pirktā buļļa pirmie pēcnācēji dzims šā gada martā.
A. K.: – Ja pērk jau agrāk darbojušos bulli, var atnest arī slimības no citiem ganāmpulkiem.
– Kāpēc izvēlējāties darboties ar Šarolē šķirnes dzīvniekiem?
I. K.: – Šai šķirnei ir kvalitatīvāka gaļa nekā citām šķirnēm. Arī skaistās baltās krāsas dēļ.
K. K.: – Sākumā svarīgs bija izskats, vēlāk cena, kas konkurē ar Limuzinas šķirnes dzīvnieku cenu. Vienubrīd labāk maksā par vienu šķirni, citreiz – par otras šķirnes dzīvnieku. Limuzinas un Šarolē gaļas liellopu šķirnei ir vislabākās cenas.
I. K.: – Kad krustojām brūnās gotiņas ar Limuzinas šķirnes bulli, dzima daudz brāķa teliņu. Šarolē buļļa krustojums ar Latvijas brūnās šķirnes gotiņu deva ļoti labus teliņus.
Patlaban gaļas liellopu ganāmpulkā vismazākais Šarolē asiņu īpatsvars dzīvniekam ir 78%. Mums ir daudz tīršķirnes Šarolē dzīvnieku.
– Kādam mērķim audzējat gaļas šķirnes liellopus?
K. K.: – Galvenokārt audzējam tos līdz 5–7 mēnešu vecumam, kad svars tuvojas 300 kg, un tad pārdodam vairāksolīšanā, ko Jaunlutriņos rīko SIA Cattle Market. Kopš sadarbības sākuma ar Cattle Market esam būtiski mazinājuši savus naudas izdevumus. Kā? Par piedalīšanos Cattle Market rīkotajā vairāksolīšanā nav jāmaksā, Jaunlutriņi atrodas gandrīz līdzās, tāpēc transporta izdevumu ir mazāk. Uz Izsoļu namu vedot dzīvniekus, par katra dzīvnieka aizvešanu un par piedalīšanos bija jāmaksā 100 eiro. Vedot uz Cattle Market vairāksolīšanu, izmaksas par katru dzīvnieku ir 10 eiro. Pārdošanas cenas abās vairāksolīšanās ir ļoti līdzīgas. Mums arī patīk, ka, aizvedot savus izaudzētos teļus uz Jaunlutriņiem, dzīvnieku uzreiz nosver un pasaka, cik liels ir tā svars. Tātad ir zināms pārdošanas svars. Izsoļu namā dzīvnieku sver vien vairāksolīšanas laikā, kad tas jau gandrīz nedēļu ir dzīvojis svešā vietā un zaudējis svaru. Mēs esam pārbaudījuši – no mātes atšķirta teļa svars nedēļas laikā krītas par 20 kg.
Uz vairāksolīšanu Jaunlutriņos dzīvniekus galvenokārt vedam paši. Uz Izsoļu namu īrējām transportu. Esam arī skatījušies, kā Jaunlutriņos notiek vairāksolīšana. Patīk arī, ka varam Cattle Market vairāksolīšanu vērot datorā, tiešraidē.
Izdevīgāk ir atdot teliņu vairāksolīšanai, kad tas sver nepilnus 300 kg. Ja svars ir aptuveni 400 kg, tad kopējā samaksa ir mazāka nekā par 300 kg smagu dzīvnieku.
Nobarot teļu līdz 18–24 mēnešu vecumam mums nebūtu izdevīgi arī nepietiekamo platību dēļ.
– Kādu lopbarību piedāvājat gaļas liellopiem?
– Ir mums sētie zālāji un dabiskās pļavas. Gaļas govis galvenokārt barojam ar sienu, nedaudz piebarojam ar skābsienu. Sāli, protams, dodam. Nedaudz arī graudus, bet miltus gan ne.
Visam ganāmpulkam, tostarp piena govīm un telēm, pavisam vajag gandrīz 2000 rituļu lopbarības – siena un skābbarības. Ik dienu izbarojam 7–8 rituļus un vēl vienu rituli ar salmiem. Sausajā 2018. gadā bija traki. Barības trūkuma dēļ brāķējām aptuveni trešdaļu gaļas liellopu ganāmpulka. Bija neiespējami pirkt dārgo barību. Izdevīgāk bija lopus likvidēt, nevis pirkt barību.
A. K.: – Tas bija labi tāpēc, ka brāķējām sliktākās un agresīvākās govis. Piespiedu variants, kad no tām atbrīvojāmies.
I. K.: – Lietainajā 2017. gadā graudus līdz lietiem paspējām nokult. Pašu saimniecības vajadzībām audzējam aptuveni 20 ha platībā auzas un vasaras kviešus. Graudus maļam Īvandes dzirnavās, kas, šķiet, patlaban ir vienīgās ar ūdeni darbināmās darbojošās dzirnavas Eiropā.
K. K.: – Nevarējām 2017. gadā noganīt atālus, ūdens bija laukiem pa virsu. Salmus arīdzan nesavācām.
Lopbarību tinam rituļos. Ar ES fondu naudas atbalstu ir nopirkta vajadzīgā tehnika. Agrāk mums bija grābeklis un prese, nebija ietinēja. Pirkām pakalpojumu. Pērn ietinēju paši nopirkām.
– Kāpēc atjaunojāt piena ganāmpulku, kas prasa daudz darba?
– Mums sausajā 2018. gadā bija aptuveni 60 zīdītājgovju, pavisam 138 dzīvnieki ganāmpulkā. Patlaban ir 31 zīdītājgovs, pavisam 56 gaļas liellopi un 31 piena govs. Piena govis ir vien pusotru gadu. Sākam saprast, kā tās jābaro un jāslauc. Par pienu regulāri maksā naudu – tas ir iemesls ganāmpulka izveidei. Par gaļas liellopiem naudu saņem vienu reizi gadā. Ja vienu gadu nav teļa, tad govs jābaro divus gadus līdz naudas saņemšanai. Piena govij, ja nav teļa, vismaz ir piena nauda.
I. K.: – Gaļas teļiem arī cena nokritās.
A. K.: – Tīršķirnes gaļas govis ir stresainākas nekā krustojumi. Ganāmpulks kļūst lielāks, pie katras govs nevar pieiet.
– Tātad vienlaikus nodarbosieties ar piena un ar gaļas lopkopību?
K. K.: – Esam iecerējuši pamazām no gaļas lopkopības atteikties. Vispirms ganāmpulku samazināsim līdz 20 zīdītājgovīm. Un vienlaikus esam iecerējuši palielināt piena govju ganāmpulku. Vispirms līdz 60–70 slaucamajām govīm, lai varētu uzstādīt vienu piena slaukšanas robotu un tas darbotos ar pilnu slodzi.
Patlaban piena govju ganāmpulkā ir Holšteinas melnraibās govis, sarkanraibās govis, arī kāda Latvijas brūnās šķirnes govs. Diezgan raibs ganāmpulks, jo govis pirkām no daudzām saimniecībām.
– Cik liels ir vidējais izslaukums piena ganāmpulkā?
– Slaucam aptuveni 5000 kg no govs gadā. Aizvien labāk saprotam, kas piena govīm ir vajadzīgs, gatavosim labāku lopbarību, un izslaukums kāps. Var just izslaukuma svārstības, barojot atšķirīgus barības rituļus no dažādos laukos gatavota skābsiena.
Mums ir brīvā turēšana, piesienam govis vien slaukšanas laikā. Slaucam DeLaval piena vadā divas reizes dienā. Pienu pārdodam Kazdangas SIA Elpa.
– Kādi ir piena kvalitātes rādītāji?
A. K.: – Tauku daudzums pienā ir 4,18%, olbaltumvielu – 3,8%, somatisko šūnu daudzums aptuveni 250 000–280 000, vasarā mazāk. Bioloģiskā piena ražošana ir izdevīga stabilās cenas dēļ.
– Esat pieaudzējuši slaucamo govju ganāmpulku no sešām līdz 34 govīm pusotra gada laikā.
K.K.: – Mainījām ar vienu saimniecību savas gaļas teles pret piena govīm, pirkām arī govis citās saimniecībās un vēlāk daudz brāķējām. Mums galvenokārt ir pirmpienes un otrās laktācijas gotiņas. Piena govīm dodam skābsienu, sienu ļoti maz, miltus dodam pirms slaukšanas. Laižam gotiņas vispirms sētajās ganībās ap māju, tālos sētos zālājus nopļaujam. Kad noēd sētās ganības un kad visi lauki ir nopļauti, dzenam ganāmpulku uz sliktajiem atāliem, labos pļaujam. Dažkārt pat trīs reizes. Mums lauki galvenokārt ir 3–5 ha lieli. Laižam ganībās visā laukā, kas apjozts ar elektrisko ganu.
– Vai kūtī pietiek vietas lielākam ganāmpulkam un slaukšanas robotam?
– 50–60 vietas ir. Robotam vietas patlaban nav, vajadzēs būvēt piebūvi. Tai vieta ir.
Ziemā govis turam kūtī, vasarā tās var izvēlēties – ganīties pļavā vai dzīvot kūtī. Vasaras karstumā gotiņas labprāt paliek kūtī. Mēs tām kūtī piedāvājam lopbarību, govis dodas ganībās naktī.
– Cik gadu laikā esat iecerējuši sasniegt vienam robotam vajadzīgo govju daudzumu?
– Divu gadu laikā. Šajā gadā gribētu sasniegt 45–50 slaucamo govju skaitu. Tad vēl kādu gadu varētu gatavoties robota pirkumam. Gribēt pirkt robotu var arī rītdien, tomēr reālā situācija to neļauj. Zāģeros slaukšanas robots būs ne agrāk kā pēc trīs gadiem. Slaukšanas robots ir nepieciešamība. Patlaban govis slaucam paši. Ļoti grūti ir atrast labu slaucēju. Robots uzreiz arī veic piena analīzes, fiksē govīm problēmas, meklēšanos parāda. Slaucējs pavirši šīs lietas dara.
Ja nebūs ES līdzfinansējuma, būs ļoti grūti uzstādīt slaukšanas robotu.
Mēs gandrīz visu tehniku esam pirkuši ar ES naudas atbalstu, vien Avant traktors, vecā prese un pļaujmašīna ir pirkta par pašu naudu.
Patlaban pelnām bankai naudu. Viss saimniecībai vajadzīgais ir pirkts par aizdevumiem. Līdz robota pirkumam esam iecerējuši lielu daļu aizdevumu atdot. Mums ir arī zaļā banka jeb drošības spilvens – mežs, ko neaiztiekam. Zāģēsim to vien tad, ja būs īpaši apstākļi un nevarēs īstenot ieceres.
– Kāda saimniecībā ir augsnes kvalitāte?
A. K.: – Augsne galvenokārt ir skāba. Esam laukiem veikuši analīzes.
K. K.: – Neesam atraduši kaļķi, ko patlaban varam atļauties pirkt. Firmas piedāvā viskautko, bet par pasaules cenām. Timac Agro piedāvā kaļķu granulas par vairāk nekā 300 eiro/t, uz vienu ha vajag kaisīt 250 kg. Tas ir dārgi. Šā iemesla dēļ eksperimentējam ar pelniem. Kuldīgas siltumtīkli, kam ir trīs šķeldas katlumājas, piegādā mums pelnus. Mēs tos kaisām kūtī un virsū kaisām salmus. Šogad pirmo gadu bērsim pelnu mēslus uz laukiem, redzēsim rezultātu. Vēlāk veiksim analīzes. Saka, ka pelni ir labi skābuma mazināšanai. Par pelnu piegādi ir jāsedz vien transporta izdevumi. Mazdārziņā efekts no pelniem ir labs. Uz lauka pelnus tik daudz kā mazdārziņā nekaisīsim.
– Ko piedāvājat viesmīlības biznesā?
– Sākām to 2000. gadā. Viesus galvenokārt uzņemam vasarā. Šis lauciņš ir mammas pārziņā, mēs ar Alisi darbojamies ar dzīvniekiem un kopjam zemi. Visi kopā esam plaša profila speciālisti.
I. K.: – Viesu namā pirmajā stāvā ir virtuve un lielā zāle. Otrajā stāvā ir desmit labiekārtotas istabiņas ar tualeti un dušu katrā. Istabiņas ir pavisam 24 cilvēkiem. Varam rīkot pasākumu 70 cilvēkiem.
K. K.: – Pirms četriem gadiem ar ES fondu naudas atbalstu pārbūvējām viesu māju. Uz vecajiem pamatiem uzbūvējām jaunu būvi.
A. K.: – Mūsu saimniecībā ir arī deviņi zirdziņi. Tas ir mans sapņu hobijs.
I. K.: – Sešus gadus šeit Zāģeros notika jāšanas sacensības. Vienu gadu dalībnieki ieradās arī no Lietuvas. Es agrāk dzīvoju Kuldīgā. Veckuldīgā padomju laikā jāju ar zirgiem. No 12 gadu vecuma. Piedalījos sacensībās, bija 2. sporta klase. Gribēju savus zirgus. Kad man bija 7 gadi – tas ir, 1968. gadā –, mammai teicu, ka man būs sava saimniecība. Viņa atbildēja – lai stāvot klusu, tā nekad nebūs. Bet ir! Bija man pārliecība jau tolaik, kad par to runāt nedrīkstēja.
K. K.: – Ja Alisei izdodas izbrīvēt laiku, viņa dodas uz sacensībām.
A. K.: – Patīk zirgi, tomēr neatliek visam laika. Gribētu, lai darbošanās ar zirgiem kādreiz būtu darbs. Jaunos zirgus nedaudz apmācām un pārdodam. Zirgu vajag parādīt sacensībās, tad pircējiem par to rodas lielāka interese. Vienu brīdi mums bija 15 zirgu.
K. K.: – Es domāju, ka vajadzētu atstāt 2–3 zirgus, Alisei pietiktu. Nav izdevīgi zirgus audzēt.
A. K.: – Pircēju interese par zirgiem sāk parādīties, kad tie sasnieguši trīs gadu vecumu un ir iejāti vai var sākt ar tiem kaut ko darīt, kāpt mugurā. Zirgu līdz trīs gadu vecumam neviens nevēlas audzēt. Visu laiku ir vien papildu izmaksas.
K. K.: – Ja lauku ir tik, cik liellopiem vajag, un vairāk nav, tad ir grūti. Patlaban zemes platība ir optimāla mūsu dzīvnieku daudzumam. Zemes platības dēļ nevaram ganāmpulku palielināt. Varētu darboties intensīvāk, biežāk pārsēt zālājus.
– Cik aktīvi esat izmantojuši ES fondu naudas atbalstu?
– Mums ļoti veiksmīgi projekti ir apstiprināti. ES nauda ir tērēta diviem lopbarības angāriem, vēl traktoriem, pļaujmašīnai. Esam iztērējuši visu mums piešķirto ES naudu.
Patlaban Zāģeriem vēl izskatīšanā LAD atrodas projekta pieteikums par jauna traktora pirkumu. Claas zīmola spēkratu vēlamies pirkt tāpēc, ka pārdevējs Konekesko piedāvā visizdevīgāko komplektāciju, cenu un Konekesko serviss atrodas tepat Kuldīgā.
Sezonā barības vākšanai laiks ir jāķer ik dienu. Ļoti svarīgi, vai meistars saimniecībā ierodas tajā pašā dienā, kad notikusi ķibele, vai trīs dienas vēlāk. Esam iecerējuši pirkt 135 ZS jaudas traktoru. Ir iecere pirkt traktoru ar priekšējo uzkari, lai var pļaujmašīnu likt priekšā un aizmugurē. Rudenī atālu pļaušanai priekšā liksim pļaujmašīnu un aizmugurē presi. Uzreiz varēs presēt un ar otru traktoru zaļos rituļus tīt plēvē, tādējādi taupot laiku pļaušanā un grābšanā.
– Kā vērtējat Zemkopības ministrijas īstenoto lauksaimniecības politiku?
– Diemžēl neko labu nevaram teikt. Ministrijā domā vien par sevi, par saviem vēderiem. Ka tik papildus pielikt kādu nodokli, uzlikt kādu ierobežojumu. Par uzņēmēju atbalstu nedomā. Lauksaimniecībā Latvijā ir ielikti nepareizi pamati. Stājoties ES, kļūdījās, no pirksta izzīda rādītājus, iesniedza tos Briselei, norādot, ka neko vairāk Latvijai nevajag.
ES iesaka, kā rīkoties, bet mūsu ierēdņi iztulko ieteikumu kā obligātu prasību. Mums šā iemesla dēļ ir stingrākas prasības nekā citās valstīs, tostarp arī bioloģiskajā lauksaimniecībā. Kaut vai tām pašām mēslu krātuvēm. Eiropā mēslu krātuves tilpums ir vajadzīgs viena mēneša uzkrājumam, mums – gada uzkrājumam, turklāt tas uzreiz ir jāiear.
I. K.: – Mēslu krātuvju būvi atbalstīja Gaujas un Daugavas baseinā. Ventas baseinā to būvniecībai naudu nedeva. Venta arī ietek jūrā. Zemkopības ministrijā nedomā par cilvēkiem, kas darbojas ar lauksaimniecību. Nauda palika neizmantota, aizskaitīja to atpakaļ ES.
K. K.: – Lietuvā, piemēram, ja paliek kādā programmā neizmantota nauda, to pārceļ uz citu programmu.
Zemkopības ministrs Latvijā arī tāds pakluss. Nav dzirdēts, ka mūspusē būtu ieradies un stāstījis par to, kas lauku saimniekiem ir svarīgs.
I. K.: – Ceļa jautājums arīdzan vēl nav atrisināts. Pie mums ved valsts vēsturiskais ceļš, Suitu vecais ceļš Kuldīga–Alsunga. Internets arī ir švaks, nevienam operatoram šajā Kurzemes pauguraines vietā nav laba pārklājuma.
– Kā attīstīsiet Zāģerus?
K. K.: – Mazināsim vispirms gaļas liellopu ganāmpulku līdz 20 gaļas liellopiem, pēc 2–3 gadiem esam iecerējuši izveidot aptuveni 60 slaucamo govju ganāmpulku, centīsimies audzēt ražīgāk nekā patlaban zālājus. Mēs vērtējam augsnes tipu, kuriem laukiem sēkla ir vispiemērotākā. Maisījumi ir ar lielu āboliņa piejaukumu. Gribētu zirgu vairāk. Aitu ganāmpulka uzturēšana ir zem lielas jautājuma zīmes. Saimniecībā ir vajadzīgs arī barības dalītājs.
UZZIŅA
Īvandes pagasta ZS Zāģeri:
– dibināšanas gads – 1992;
– īpašnieks – kopš 2016. gada Kārlis Kociņš, kas saimniecību pārņēma no mātes un tēva;
– specializācija – bioloģiskā gaļas lopkopība un piena ražošana; papildu nozare – lauku tūrisms; īsteno pāreju uz piena lopkopību;
– zemes platība – 140 ha LIZ, tostarp 100 ha īpašumā, un 40–50 ha meža;
– darbinieku skaits – 4, tostarp trīs ģimenes locekļi;
– dalība NVO – LBLA, LGLA, Kurzemes Tūrisma asociācija, Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācija;
– tehnikas parks: trīs traktori – Avant, Valtra, Belarus, augsnes apstrādes agregāti, lopbarības sagatavošanas tehnika; sējmašīnas pakalpojumus graudu audzēšanai pērk.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
