Piens, gaļa vai abi? Kā saimnieko Igaunijas pierobežas “Lielpūrānos” 0
Konstantīna Volkova bioloģiskā ZS “Lielpūrāni” Veclaicenes pagastā 2008. gada piena krīzes laikā no piena lopkopības pārgāja uz gaļas lopkopību, bet patlaban atkal gatavojas atsākt nodarbošanos ar piena lopkopību, nu jau vienlaikus ar gaļas liellopu biznesu. Vēl viena neparasta iezīme Lielpūrānu darbībā ir darbošanās bez aizdevumiem. Saistībā ar tēva, agronoma un priestera, Konstantīna Volkova aizņemtību, kalpojot vairākās draudzēs, saimnieka dēls Dmitrijs Volkovs patlaban ir galvenais darbu veicējs Lielpūrānos. Intervijā viņš pamato pārejas uz gaļas lopkopību nepieciešamību un vērtē šā pārejas laika problēmas.
– Kāpēc lēmāt piena govju ganāmpulka vietā veidot gaļas liellopu ganāmpulku?
– Pāreja sākās jaunā gadsimta sākumā – kad 2008. gadā lielās piena krīzes laikā piena cena nokritās līdz 4 santīmiem par kilogramu. Mēs visu laiku turējāmies pie Valmieras piena. Mans tēvs ir konservatīvs cilvēks, pret jauno viņš izturas ar lielu piesardzību. Zemā piena cena sakrita ar laiku, kad govis aizgāja ciet, bija maz slaucamo govju. Mums bija vienu tonnu ietilpīgs dzesētājs, bet glabāšanai tajā bija vien 200 litru piena. Dzesētājs pat nespēja pienu maisīt, bija ar rokām jāmaisa, lai nesasalst.
Izvēle bija – pirkt lopus klāt, lai pārdzīvotu krīzi, vai sākt darboties ar gaļas lopkopību. Mēs, iespējams, izvēlējāmies vieglāko ceļu – sākām darboties ar gaļas lopkopību. Naudas tolaik nebija tik, cik gribētos. Tēvs ir ļoti piesardzīgs pret aizdevumiem un līzingiem.
– Kādas šķirnes ganāmpulku veidojāt?
– Sākumā piena govis krustojām ar Angusa šķirni. Ietekmējāmies lielā mērā no ASV, tolaik bija Angusa šķirnes bums. Laba gaļa, jāsēklo, un mēs arī sākām. Mūsu Angusa šķirnes govis bija ļoti agresīvas. Melnie dzīvnieki barā kontrolēja visus pārējos sugas brāļus. Mēģinājām arī herefordus un Simentāles šķirnes govis. Pēdējās ņēmām tāpēc, ka mūsu jaunās teles nebija pienīgas. Rezultātu uzreiz jutām. Cilvēki brīnījās, ka mēs ar zāli un pienu vien tik labus dzīvniekus izaudzējām. Dzemdības Simentāles šķirnes zīdītājgovīm ir ļoti grūtas, tāpēc no šīs šķirnes atteicāmies. Visiem teļiem vajadzēja palīdzēt nākt pasaulē, neviens pats nedzima. Grūto
dzemdību dēļ neieviesām arī Šarolē šķirni. Vieglo dzemdību dēļ pamazām pārgājām uz Limuzinas šķirni. Patlaban aptuveni viena trešdaļa no zīdītājgovīm ir tīršķirnes Limuzinas dzīvnieki. Mazajiem teļiem šis īpatsvars ir 90%.
Mūsu limuzini ir mierīgi, lai arī daudzi saimnieki norāda uz to tramīgumu. Ganāmpulkā 90% pirmpieņu pašas dzemdē. Bioloģiskais inspektors interesējās, vai veterinārārstu vispār saucam.
– Vai piena govju krustošana ar gaļas bulli radīja sarežģījumus?
– Pāreja uz gaļas lopkopību, sēklojot piena govis, rada problēmas. Piemēram, ir jāārstē tesmeņa iekaisumi. Mums vidējais izslaukums no govs pirms pārejas bija aptuveni 7 t piena gadā. Teļš nevarēja 30 litrus piena dienā nodzert. Jārīkojas bija diezgan strauji. Kad notika pirmās atnešanās, bija jārisina lieli samezglojumi. Teļi no lielā piena daudzuma sāka slimot ar caureju. Teļš ēd, cik vēlas, govij piens paliek pāri, tomēr tā neļauj to slaukt, tur pienu teļam. Diezgan daudz govis tolaik brāķējām. Pirkām klāt no kaimiņu saimniecības Mauriņi, no Valkas pirkām herefordu un gaļinieku krustojumus.
Guvām atziņu – uz gaļas liellopu audzēšanu no piena lopkopības nevar pāriet uzreiz. Mūs uz to spieda tā brīža ekonomiskā situācija. Lielpūrānos tolaik bija 30 slaucamo govju pamatganāmpulks. Paši audzējām savam ganāmpulkam teles. Pērn gribējām no Vācijas vest tīršķirnes Limuzinas šķirnes mātes, tomēr bija iespēja pirkt zemi, un to garām nelaidām. Mūsu saimniecības īpatnība – ir tik daudz govju, ka nav kur tās turēt.
– Cik liels šobrīd ir Lielpūrānu ganāmpulks?
– 48 zīdītājgovis, pavisam 85 dzīvnieki. Vienu brīdi ganāmpulkā bija 100 galvu. Bija traki, teles atsevišķi no buļļa nebija kur turēt. Vasarā dzīvniekus ganām 20 un 25 ha lielos aplokos. Kad nopļaujam skābbarību, pamazām ganāmpulku virzām uz pļautajām platībām. Ganāmpulks ganībās ir jādala divos baros, vienam bullim 48 govis ir pēdējā robeža produktīvai darbībai. Nav īsti vietas mūsu ganāmpulkam. Situācija gan mainās. Mums pērn beidzot pēc desmit gadu gaidīšanas izdevās no valsts rezerves fonda nopirkt 1 ha lielu platību un pussabrukušu padomju laika fermu. Pie tās atrodas divas skābbarības bedres. Ir arī dziļurbums. Mēs ilgi plānojām, kā paplašināties. Dziļurbums ir jāurbj 120 metru dziļi līdz dzīslai. Pavisam šo darbu kopējās izmaksas ir 10 000–15000 eiro.
Lielāko daļu agresīvo govju brāķējam, turklāt pēdējos četrus gadus to darām cītīgi. Vienā gadā tēvam, kad viņš gāja teļiem šaut ausī numurus, uzbruka ne pārāk agresīva govs, notrieca zemē, piespieda pie zemes, paturēja un aizgāja.
Ceram, ka šajā gadā varēsim pirkt vēl desmit Limuzinas šķirnes govis. Pērn no Vides kvalitātes saņēmām atļauju ar konvencionālām metodēm audzētu dzīvnieku pirkšanai Vācijā. Pirms vairākiem gadiem papildinājumu savam ganāmpulkam braucām meklēt pa Latvijas saimniecībām. Īsti nepatika piedāvāto dzīvnieku uzvedība. Nekad gan nevarēs panākt tādu uzvedību kā piena govīm, kas izturas kā mājdzīvnieki. Mēs ļoti tramīgas govis nepērkam.
Bijām Vācijā – gan Agritechnica izstādē 2014. gadā, gan arī vienā saimniecībā. Vācieši dzīvniekus audzina pavisam atšķirīgi nekā Latvijā. Uz vairāksolīšanu agresīvus dzīvnieku vest nedrīkst, nevar to nemaz izdarīt. Ja vaislinieks manēžā ir agresīvs, vairāksolīšanu pārtrauc.
Mūsu Vācijā pirktais vaislinieks patlaban attaisno par sevi tērēto naudu. Pirmais Limuzinas bullis bija no Krāslavas puses. Es un arī tēvs bijām spiesti no tā bēgt. 1,2 tonnu smags dzīvnieks novietnē uzvedās kā tele pavasarī.
– Vai audzējat kultivētos zālājus?
– Audzējam. Maisījumā galvenokārt ir hibrīdairene, timotiņš, sarkanais āboliņš – vidēji vēlīnais. Kā virsaugu vienmēr ņemam aireni. Tā pirmajā gadā dod ļoti lielu masu. Ar auzām darboties ir sarežģītāk sēšanas procesa dēļ. Viengadīgā airene dod ļoti labu pirmo ražu. Cenšamies ik gadu pa 10 ha pārsēt.
Barojam ganāmpulku galvenokārt ar sienu un skābsienu. Protams, dodam arī sāli, mikroelementus.
It kā viss lopbarības gatavošanai pašiem ir, tikai kļuvis par mazu. Jāpiecieš. Mēģinām, lai zāli iespējami īsākā laikā varētu nopļaut, savālot un sapresēt. Divas pļaujmašīnas, vēl Krone siena ārdītājs noteikti jāpērk. Diezgan problemātiski ir izžāvēt sienu bez ārdīšanas, ja vien nav īpaši karsts. Vēl rituļu piekabi vajadzēs. Patlaban to no kaimiņa aizņemamies tālākiem braucieniem.
Aršanai, kamēr nebija jaunais 140 ZS Belarus traktors, ko ar ES atbalstu nopirkām, izmantojām veco 1998. gada Belarus. Gribējām pirkt John Deere spēkratu, ar komplektāciju par to būtu jāmaksā 80 000 eiro. Lēmām, ka pārāk dārgi un mums nav paceļami. 2016. gadā nopirkām par 40 000 eiro Belarus. Tas kaut cik normāli zemi uzar. Aizvadītā gada novembrī Lauku atbalsta dienestā iesniedzām pieteikumu preses pirkumam, neapstiprināja. Mēs McHale presi nopirkām agrāk. Iznāca pirkt bez atbalsta naudas. Vecā Pottinger prese ir pārdota. Visus rituļus ar to uz visblīvāko presējām. Ķēde pa sezonu izstiepās tā, ka nevar nospriegot. Mainījām pirms četriem gadiem. Gada laikā sapresējām aptuveni 1500 rituļu.
– Kādu novietni dzīvnieki izmanto?
– Tā ir bijusī govju ferma 10 x 30 metru. Kādreiz tajā piesietajā turēšanā turēja govis. Pa perimetru stiepās piena vads. Kad pārgājām uz gaļas lopkopību, izveidojām plašu telpu, kur vienā trešdaļā platības ir vieta telēm, kas atnesīsies. Ja laikus pamanām, arī pirmpienēm.
Fermā atrodas arī dzirdne. Kad ir nepatīkami dabas apstākļi, dzīvnieki diezgan draudzīgi saguļas fermā. Barojam dzīvniekus uz lauka.
– Kam un kādā vecumā dzīvniekus pārdodat?
– Līdz 8–9 mēnešiem audzējam saimniecībā, tad teļi sver 380–400 kg. Mūsu govis ir diezgan pienīgas, visi brīnās, kā tādā vecumā šādu svaru var sasniegt. Gada laikā uz Izsoļu namu sūtām 20–30 dzīvnieku. Teles no mierīgām mātēm atstājam savam ganāmpulkam. Mums šajā gadā vēl 15 ir palikušas.
Mēs arī pārdevām vairākas grūsnas teles, tomēr pieprasījums bija ļoti mazs. Patlaban tirgus ir piesātināts, nepērk.
Cena par 380–400 kg smagiem dzīvniekiem ir nedaudz zemāka par aptuveni 10 centiem/kg, nekā maksā līdz 300 kg smagi teļi. Par bullīti saņemam 800 eiro, par teli 650 eiro. Citi saimnieki brīnās par to.
Vienu brīdi dzīvniekus aktīvi pirka turku uzpircēji. Tomēr, kad nosauc mūsu cenu, vairs nebrauc. Piedāvāja 500 eiro par bullīti. Ķēra uz muļķi.
– Kā uzņēmējdarbību ietekmē pēdējo gadu dabas apstākļi?
– 2018. gadā plašā apkārtnē saimnieki sausuma dēļ nevarēja sagatavot lopbarību. Zeme bija brūna. Mēs savācām tajā gadā skābbarību un sienu sev, vēl pārdevu 120 rituļus siena. Pa pauguriem tomēr kaut cik nolija, turklāt mums ir arī daudz avotu, mitra augsne.
Gadu agrāk, slapjajā 2017. gadā, bija ļoti grūti. Sienu savācām augusta pēdējās nedēļās. Arī aizvadītajā gadā bija līdzīgi. No rīta līdz pulksten vieniem diviem spīdēja saule, vēlāk lija lietus. Kaut uz pusstundu, bet ar to pietika. Ja tehnikai bojājums, arī meistars jāgaida. Aizvadītajā gadā ar skābsiena gatavošanu problēmu nebija, grūti gāja ar siena gatavošanu. Vēl grūtāk nekā pērn. Arī masa šajā gadā skābbarībai bija laba, varēja apvītināt. Sienam kvalitāte nedaudz pieklibo, kompensējam to ar skābsienu. Kaut kas no siena arī pakaišos aiziet. Pērn bija ļoti bieza zāle. Kamēr izārdīts – kārtībā, pirms presēšanas salīst, un viss. Nedēļu grozi, tomēr nav jēgas.
Domājam šajā gadā gatavot skābsienu pārdošanai. Alūksnē ir granulu skābsiena cehs. Tajā eksporta vajadzībām ražo lopbarības granulas. Mazs bizness, tomēr tā ir piepelnīšanās iespēja.
– Pārgājāt no piena uz gaļas lopkopību. Vai ar šodienas pieredzi pārejas periodā kaut ko darītu atšķirīgi?
– Vislielākā kļūda ir saimniekiem nereti izveidojies nepareizais priekšstats – sak, ar gaļas liellopiem būs mazāk jāstrādā, būs vieglāk nekā ar piena ganāmpulku. Nav tā! Mēs arī domājām – gaļas liellopus reizi nedēļā sabarosim un viss, brauc uz balli! Šādi var rīkoties līdz noteiktam dzīvnieku daudzumam ganāmpulkā. Līdz 20–30 govīm. Kad pelnīšanai vajag vairāk dzīvnieku, tad arī vairāk ir jāstrādā. Jābaro dzīvnieki ik otro dienu, dzemdībās jāpalīdz. Sarežģītāk nekā mazā ganāmpulkā.
– Kāda ir sadarbība ar lauksaimniecības tehnikas servisa pakalpojumu sniedzējiem?
– MTZ servisā vienu štekeri izraut un salikt datora smadzenēs visu pa nullēm maksā 300 eiro! Atbrauc elektriķis un izdara šo darbu par 30 eiro. Un MTZ servisam vēl 110 eiro liela naudas summa ir jāsedz par ceļa izdevumiem no Gulbenes. Pēdējā apkope belarusam par 1000 darba stundām iznāca 1100 eiro. Diezgan ilgi jau paužam neapmierinātību par šādām neadekvātām naudas summām. Arī aizsarga bleķim auss, stiprinājums bija nolūzis. Man nebija metināšanas pusautomāta. Rēķinā redzu – par metināšanas darbiem jāmaksā 35 eiro. Par vienu centimetru garas šuves uzlikšanu! Bija arī servisa meistari 2018. gada ziemā ielējuši parasto minerāleļļu. Kā es iedarbināšu traktoru, ja gaisa temperatūra ir mīnus 20 grādu? Traki! Un vēl pajautā – varbūt vēl kaut ko salabot? Paldies, nē. Iepriekš nosaukto iemeslu dēļ paši remontējam tehniku. Kaimiņš ir diezgan zinošs tehnikas jautājumos, viņš palīdz.
– Kāda ir zemes nomas un zemes cena Veclaicenē, Latvijas–Igaunijas pierobežā?
– Zemes nomas maksa ir no 50 eiro/ha. Ir arī tā sauktās sarkanās pļavas, kur aizsargājamie biotopi un saimnieks saņem 250 eiro/ha atbalstu. Pērn arī divas mūsu pļavas iekļāva šajā sarakstā, vairs tajās nedrīkstam art, nedrīkst zelmeni iznīcināt. Var vien nedaudz piesēt. Pērn šādas pļavas nedrīkstēja pieteikt bioloģiskajam un biotopu maksājumam, šogad drīkstēs pieteikt 250 eiro/ha lielajam atbalstam.
Zemes cena ir no 1500 eiro/ha. Pēdējo 3,5 ha zemes gabalu par 1500 eiro/ha nopirku, bet 2000 eiro bija jāmaksā par mērīšanu. Mūspuses lielais mežsaimnieks zemes tirgū daudz darbojas.
– Cik svarīga šķiet kooperācijas nepieciešamība gaļas lopkopībā?
– Ja sadarbotos, varētu noformēt lielākas dzīvnieku partijas. Mēs, četras saimniecības, vērtējām šādu iespēju. Turki savulaik teica, ka par vienu fūri ar dzīvniekiem labi samaksātu. Ir tā, ka ar cilvēkiem par kaut ko vienoties ir grūti. Katram ir savas intereses. Man ir divi domubiedri, kas arīdzan darbojas ar gaļas lopkopību.
– Vai kaut kas šķiet ačgārns valsts īstenotajā lauksaimniecības politikā?
– Ir jāmaina visa lauksaimniecības nodokļu politika. Visas PVN atskaites patlaban ir jānodod reizi ceturksnī. Absurdi – nevari neko iekrāt, nauda ir jātērē PVN maksāšanai! Lopi šā iemesla dēļ ir jātur ilgāk.
Citi saimnieki sūdzas par prasībām bioloģiskajām saimniecībām. Man tās nešķiet pārmērīgas.
– Kā Lielpūrāni ir iecerējuši attīstīties tālāk?
– Vēl desmit zīdītājgovis piepirksim. Labākās savas govis atstāsim. Tad būs 60 zīdītājgovju. Mums ir iecere, ja jaunajā fermā varēs visu veiksmīgi attīstīt, atsākt arī darboties ar piena lopkopību. Pamazām – kā ar papildu nozari. Sākumā turēsim 15–20 govis. Vēlāk varētu līdz vienam slaukšanas robotam vajadzīgajam govju daudzumam izaugt. Slaucēji it kā ir, viņi varētu nākt pie mums strādāt.
2008. gada lēmums par pāreju uz gaļas lopkopību bija pareizs. Patlaban ganāmpulku atjaunosim. Turklāt nodarbosimies ar bioloģisko piena lopkopību. Slaucamo govju ganāmpulku mēs ganībās nelaistu. Varētu ganīties aptuveni vienu ha lielajā pastaigu laukumiņā. Tad vajadzēs vēl darbinieku. Šogad centīsimies mūsu bijušajam darbiniekam piedāvāt darbu. Viņš labi strādāja, vienkārši nevarējām viņam samaksāt. Vajadzību bija vairāk nekā iespēju, un no kaut kā bija jāatsakās. Kaut kas jāpiecieš. Nebija patīkami ne viņam, ne mums.
Saimniecībai ir arī 80 ha platībā mežs, tomēr – cik ilgi uz tā rēķina dzīvosi? Pusi no meža platības aizņem dabas liegums.
Nākamajā gadā ir iecere sēt auzas. Salmu pakaišiem nepietiek, ganāmpulks ir liels, jākaisa trīs reizes nedēļā. Tad būs savi salmi. Platības mums pietiek. Ja visu pārsēj, paliek vēl pāri.
Patlaban beidzot ir kur paplašināties. Pēdējos piecus gadus saimniecībai bija liela stagnācija. Vajag paplašināties, tomēr nevari! Ja fermai būvētu piebūvi, vajadzētu vēl ūdeni un nojumi sienam. Lieli naudas ieguldījumi būtu vajadzīgi. Patlaban viss beidzot ir aizgājis.
– Par kādu naudu pirkāt to sabrukušo fermu un zemi?
– Par savu naudu, bez aizdevuma. Kā jau teicu, tēvs ļoti piesardzīgi izturas pret aizdevumiem. Viņu var saprast pēc 2008. gada piena krīzes notikumiem.
Gaļas cena svārstās. Domājam, ar ko var rēķināties izaugsmei. Vērtējam arī svaigās gaļas pārdošanas iespējas. Proti, pirkt kaušanas pakalpojumu, pašiem fasēt un pārdot gaļu.
UZZIŅA
Veclaicenes pagasta ZS Lielpūrāni: dibināšanas gads – 1992.; zemes platība – apsaimnieko 230 ha LIZ, tostarp100 ha zemes ir īpašumā; specializācija – gaļas liellopu audzēšana, 85 dzīvnieki, tostarp 48 zīdītājgovis. Ganāmpulkā notiek pāreja uz Limuzinas šķirnes dzīvniekiem, patlaban to īpatsvars ir 90%; darbinieki – 1; dalība NVO – LGLAA biedrs; tehnikas parks – divi Belarus traktori ar 90 ZS un 140 ZS jaudu (1998. un 2016. gada izlaiduma), McHale prese, Kverneland arkls, Kverneland rituļu ietinējs, Krone pļaujmašīna un citi agregāti.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāštus lasiet žurnālā Agro Tops
