Gaļas lopkopība Cesvaines “Kalna Vēveros”- bioloģiski un ar iedvesmu 0
Cesvaines pagasta ZS “Kalna Vēveri” saimnieks Jānis Ulpe ar bioloģiskajām metodēm un bez naudas aizdevumiem audzē gaļas liellopus un graudus. “Kalna Vēveros” godā ir celta palīdzības sniegšana kaimiņiem lauku darbos, kas nozīmē arī atgriezenisko saiti. ZS Kalna Vēveri izmanto arī iespēju nodrošināt valsts subsidētu darba vietu Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) ieteiktajiem darbiniekiem.
– Kalna Vēveros būtu izdevīgi nodarboties ar piena lopkopību, jo Cesvainē darbojas piena pārstrādes rūpnīca. Kāpēc izvēlējāties gaļas liellopu audzēšanu un arī graudkopību?
– Uz šādu rīcību pamudināja Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) kārtējā pārbaude pirms vairāk nekā 20 gadiem. PVD inspektori sastādīja aktu, kur norādīja, ka jākrāso piena māja, akas jāveido atbilstoši prasībām un jāveic vēl citi uzlabojumi. Lielās pārveides izmaksas nevarēju segt, tāpēc nebija kur desmit slaucamās govis likt. Lēmām piena lopus krustot ar Herefordas šķirnes bulli, ko pirkām no Hereford Agro. Tolaik herefordi bija pieprasīti, tagad vairāk pieprasīta ir Šarolē šķirne. Pieprasījums tirgū mainās. Patlaban turku uzpircējiem vajag Limuzinas šķirnes dzīvniekus. Tik ātri nevar pārorientēties! Es krustoju Šarolē šķirnes bulli ar Herefordas šķirnes mammu. Nu jau mums ir trešais Šarolē šķirnes bullis.
– Tātad audzējat gaļas liellopu krustojumus. Vai regulējat dzīvnieku atnešanos?
– Bioloģiskajā saimniecībā platības nav tik lielas, lai ganāmpulku varētu sadalīt un nošķirt. Buļļi ik pēc diviem gadiem ir jāmaina, lai nebūtu asinsradniecības. Pirmo Šarolē bulli nopirku, citus apmainīju. Kolēģi ir mēģinājuši atšķirt buļļus no pārējā ganāmpulka. Redzam, ka neviens žogs nevar tos atturēt doties pie dāmas. Atnešanās laiku mēs neplānojam. Ko var plānot, ja bullis ir ganāmpulkā?
Ja ziemā nav aukstāks par mīnus desmit grādiem, dzemdībās nekas slikts nenotiek. Ja vēl dzīvniekus pieskata, ja ir salmi nojumē, tad problēmu nav. Mēs ziemas periodam esam uzbūvējuši nojumi dzīvnieku barošanai, kur ir betonēta grīda, jumts virs galvas.
Esmu pārbaudījis, ka gaļas dzīvnieki labāk uzturas ārā, svaigā gaisā, nevis iekštelpā. Arī reizēs, kad gaisa temperatūra pārsniedz –20 grādu. Gaļas dzīvnieks kopš dzimšanas ir pieradis dzīvot ārā, tam ir atbilstošs apmatojums. Šiem dzīvniekiem nepatīk slapjdraņķis, tad tie dodas zem nojumes. Tā nu bullis mūsu saimniecībā visu laiku dzīvo kopā ar telēm un govīm.
– Kāpēc izvēlējāties audzēt Šarolē un Herefordas šķirnes krustojumus?
– Šie dzīvnieki ir mierīgi. Šarolē šķirnes dzīvnieki dzimst grūtāk, tad telēm ir jāpalīdz, jāskatās līdzi. Ja govs vairākus gadus nevar radīt pēcnācējus, sūtām to uz kautuvi.
– Kam pārdodat dzīvniekus?
– Audzējam teļus 6–8 mēnešus, kad tie ir sasnieguši 250–300 kg lielu svaru. SIA Izsoļu nams, kur tos pārdodam, par šāda svara dzīvniekiem maksā vislabāk.
Vienu nedēļu pēc pārdošanas no Izsoļu nama atsūta pavadzīmi. Nezinu, kāpēc elektroniskajā vidē nekārto darījumu. Pavadzīme ir jāparaksta un vēstulē jāsūta atpakaļ (smej). Vēstules sūtīšana vien aizņem mēnesi.
Nu jau desmit gadus saimniecībā ir savi svari. Tie ir vajadzīgi arī dzīvnieku pārraudzībai. Esam iecerējuši būvēt jaunu nojumi. Kad šī būve būs, ganāmpulku varēsim dalīt, kā arī ievērot lecināšanas grafiku. Lai gan – tas nav izdevīgi. Ja visas vai gandrīz visas govis atnesas aprīlī, maijā, arī teļi izaug līdz gada beigām, kad tirgū ir vislielākais piedāvājums un viszemākā cena. Ja oktobrī, novembrī teļu var pārdot par 2,20 eiro par dzīvsvara kilogramu, labi. Martā, aprīlī maksā 2,70 eiro/kg (bez PVN).
Teļš jau neko nemaksā. Kad tas sāk zīst, saimniekam nav tam vairs uzmanība jāpievērš. Māte to pieskata un nobaro.
– Cik liels ganāmpulks ir Kalna Vēveros?
– Pavisam ganāmpulkā ir aptuveni 80 dzīvnieku. To daudzums ir mainīgs lielums. Atzīstu – problēmas ir ar telēm, lai jaunais teliņš sāk ēst. Telēm dažkārt nav mātes instinkta, tās vēl nejūt sasaisti ar dzimušo teļu. Viens no brāķēšanas nosacījumiem ir arī tas, kā zīdītājgovs rūpējas par pēcnācēju.
Foto: “Kalna Vēveru” ganāmpulks
– Ko ēd ganāmpulks?
– Cik tad ilgi govis pļavās ganīsi? Mēs audzējam dažādas kultūras. Vienu gadu plēsumā sēju rudzus, nākamajā gadā – miežus vai auzas un apakšā āboliņu vai timotiņu. Tā ik pa trim gadiem mainu augu seku. Tālākajos laukos, kur lopus negana, sēju lucernu. Izaug arī graudi pārdošanai. Paredzu, ka šajā gadā pārdošanai būs vismaz 30 tonnas rudzu. Tie aug 15 ha platībā un izskatās ļoti skaisti, labi pārziemoja. Turklāt par bioloģisko labību vairāk maksā. Lai gan – ko patlaban var paredzēt…
Audzējam arī lucernu, miežus, auzas, vasaras kviešus. Labība ir 50 ha platībā, ar mazo Sampo kombainu var nokult. Esmu secinājis – ar mazo kombainu slapjā laikā kult pat ir labāk nekā ar lielo kombainu. Mazais nestieg. Slapjajā 2017. gada vasarā mana vieglā tehnika gāja pāri laukiem bez slīkšanas. Varēju savus laukus novākt tad, kad citi to nevarēja izdarīt.
Mūsu saimniecībā ir noslēgtais cikls – pašam ir graudu kalte, dzirnavas, visa vajadzīgā lauksaimniecības tehnika, sējmašīna. Kad pienāks laiks tehniku darbināt, kas varēs palīdzēt? Kas brauks kult labību sausā dienā? Lopbarību šajā gadā gandrīz līdz Līgo svētkiem sagatavoju, siens gan vēl jāgatavo. Auzas un āboliņu, citugad arī timotiņu liekam rituļos.
Kalna Vēveriem vienai sezonai vajag aptuveni 800 mazos siena rituļus un 200 skābsiena rituļus, tad pietiks ar uzviju. Barības vienības dzīvniekam tad ir daudz vairāk, nekā vajag. Pērn bija palicis neizmantots siens no iepriekšējā gada, rezerve. Tas palīdzēja izdzīvot. Arī šajā gadā veidošu krājumu nebaltai dienai.
Foto: Skābbarības gatavošana saimniecībā jūlija otrajā nedēļā.
– Kādas ražas var izaudzēt ar bioloģiskajām metodēm?
– Var noteikti izaudzēt vairāk nekā divas tonnas rudzu. Patlaban ir bioloģiskais mēslojums, atmaksājas pirkt. Ja pašam ir savas graudu pirmapstrādes iekārtas, labību var pārdot par citu cenu. Kādreiz par 50–80 eiro varēja tonnu graudu pārdot, patlaban bioloģiskie graudi maksā 200 eiro tonnā. Ja 30 tonnas pārdod, kādi tūkstoši sanāk.
Izsoļu nams ļoti maz piemaksā par bioloģiskajiem dzīvniekiem. Vajadzētu maksāt vairāk. Ja šos dzīvniekus pārdod gaļā, piemaksā vairāk. Izsoļu nams paņem arī savu komisijas procentu.
– Cik lielas platības apsaimniekojat?
– Saimniecība ir izveidota deviņdesmitajos gados, sākām kopā ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. Šeit, Cesvaines pagastā, sievas vecāmāte kādreiz dzīvoja. Sākām ar atgūtajiem 20 ha zemes. Patlaban mums ir vairāk nekā 100 ha, dēlam arī nopirku 50 ha zemes. Vēl ir aptuveni 40 ha meža.
Patlaban meža naudiņa lauksaimnieciskajā ražošanā vairs nav jāiegulda. Tā bija jāiegulda tik ilgi, kamēr nebija subsīdiju bioloģiskajiem ražotājiem. Saimnieks izaudzēja graudus, nebija kur tos atdot. Izaudzēja buļļus, nebija kam atdot. Pirmos gaļas buļļus nebija kur likt, kāvām un gaļu vedām uz tirgu.
– Vai ar darbiem tiekat galā pašu spēkiem?
– Kā algots darbinieks mums ir viens lopkopis. Pie dzīvniekiem vairāk nevajag. Palīgam, piemēram, ir jāpalīdz aplokus savest kārtībā. Barību dzīvniekiem ved ar tehniku. Kaimiņu puiši pie tehnikas darbiem nāk palīgos. Es apmaiņā kaimiņiem zemi sastrādāju. Tie ir abpusēji izdevīgi darījumi. Viens cilvēks nevar ganāmpulku iedzīt aplokā. Vienā dienā pie viena kaimiņa darbojos, citudien pie otra, visi viens otram palīdz. Ja par visu strādniekiem ir jāmaksā, tad paša saimniecības izaugsmei naudas nepaliek.
Ņemu darbiniekus no NVA, kuriem valsts subsidē pusi no algas. Cilvēkiem iznāk naudu nopelnīt, un es varu atļauties maksāt algas. Nav jau man tik lieli naudas ienākumi. Nevaru sūdzēties – no NVA sūtītie darbinieki strādā labi.
– Kā vērtējat bioloģiskās saimniecības sertificētājus?
– Tas atkarīgs no tā, kādi cilvēki to dara. Pēdējā pārbaude bija grūta. Mūs SIA Vides kvalitāte sertificē. Ir cilvēki, kuri saprot, ka dzīve nenotiek pēc Ministru kabineta noteikumiem. Piekrītu, pārbaudīt vajag. Es pareizi ievēroju augu seku. Vārpatu ar āboliņu iznīcinu. Ja pareizi visu dari, nav nekādas vainas bioloģiskajai saimniekošanai! Visgrūtāk ir ar ilggadīgajām ganībām, kur meklē aizsargājamos biotopus. Ja lopi ies pāri, kas tad tur augs? Mums ir ilggadīgie zālāji, tomēr aizsargājamos biotopus tajos neatrada.
Vēlos plašāk komentēt bioloģisko saimniecību uzraudzību. Redzu, ka ir nevienlīdzīga attieksme pret zemniekiem. Ir saimnieki, kuri var nesodīti uz lauka usnes audzēt. Vienu gadu saskaitīju, ka manā saimniecībā ieradās 15 dažādu iestāžu pārbaudītāji. Kam nav slinkums, tas brauc!
Ja kaimiņa puika palīdz, Valsts darba inspekcija var pārmest, ka viņš darbojas bez noslēgta darba līguma. Vai tad kaimiņš kaimiņam vairs palīdzēt nedrīkst?
Utopija ir par darbaspēku! Akmeņu lasīšanā, piemēram, sarunāju apkārtējos puišus un norēķinos ar viņiem graudā. Par naudu nevienu palīgu neesmu ņēmis. Palīdzu pats.
Man nepatīk, ka ikviens, kam nav slinkums, lai ievilktu savu padarīto darbu sarakstā ķeksīti, var atbraukt uz saimniecību un pārbaudīt, kā strādājam. Vajag lauksaimnieku pārbaudīt, tomēr ir pārāk daudz pārbaudītāju! Pārbaudes jau ir pārvērstas par absurdu.
Vēl viens piemērs. Grūti ir ar zemes pirkšanu. Nesaprotu, kā mans kaimiņš bez saskaņošanas ar mani pirms 3–4 gadiem varēja aptuveni 40 ha zemes Ukrainas pilsonim pārdot? Cesvaines pagasta pārvaldē taču to zināja! Es nezināju. Uzzināju, kad zeme jau bija nopirkta. Kā tas mūsu valstī tā var notikt? Izskatās, ka kaut kas noticis negodīgi. Ukrainis izdomāja zemi nomāt dāņiem.
– Esat Latvijas Lauksaimniecības universitātē beidzis melioratorus. Kādi secinājumi ir izveidojušies par šo nozari?
– Saimniecībā meliorāciju veicu pats bez ES naudiņām. Ieliku kubulus, kolektoru uz aku, divus vadus, nav problēmu. Kaut ko sajēdzu no meliorācijas. Attīrījām aizaugušos kolektorus.
Meliorācijas darbus valstij vajadzētu īpaši atbalstīt. Ja paši saimnieki sāks uz lauka rakt grāvjus, pēc kā lauki izskatīsies? Zemnieks nevar pavilkt meliorāciju. Viņš var pavilkt savu saimniecību, ar savu produkciju kaut cik izdzīvot. Meliorācijas nasta viņam ir pārāk smaga.
– Vai darbojaties kādā kooperatīvā vai lauksaimnieku nevalstiskajā organizācijā?
– Esmu Zemnieku saeimas biedrs. Neesmu šajā organizācijā aktīvists, man ir vajadzīga informācija, ko saņem šīs biedrības biedri. Nav laika to meklēt citviet. Gaļas liellopu asociācijā arī esmu iestājies. Iemesls ir saprotams – audzēju gaļas liellopus.
– Kā vērtējat atbalstu, ko saņem bioloģiskais lauksaimnieks?
– Ir lauksaimnieki, kas ar bioloģisko ražošanu maz nodarbojas, viņiem šī nodarbe ir dzīvesveids. Man tas ir bizness. Naudas ienākumi uz vienu hektāru Kalna Vēveros ir 400 eiro – divas reizes lielāki nekā minimāli noteiktie. Jau teicu – ES naudu ieguldu izaugsmei.
– Kā esat iecerējuši attīstīt saimniecību?
– Saimniecības attīstību, izaugsmi saistu ar dēliem, viņiem šis darbs ir jāveic. Ceru, dēli turpinās manis sākto. Viens dēls pēc skolas beigšanas aizbrauca uz Vāciju un aizvien tur darbojas. Patlaban strādā valsts darbā, palīdz mums ar tehnikas pirkumiem Vācijā. Agrāk viņš palīdzēja saimniecības darbos. Otrs dēls Latvijā darbojas mežos. Viņu tehnika mazāk interesē. Ja dēli neturpinās manis sākto, jēgas darboties nav.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
