Gaļas liellopu, aitu un laivu bizness Ances pagasta “Dreijmačos” 2
Mežsaimnieks ar augstāko izglītību, Ances pagasta SIA “Dreijmači” saimnieks Raivis Mačtams savā bioloģiskajā saimniecībā pirms 19 gadiem vispirms izveidoja šķirnes aitu ganāmpulku, tad šķirnes gaļas liellopu ganāmpulku un vienlaikus arī ūdenstūristiem iznomā laivas. Intervijā viņš atklāj samezglojumus gaļas liellopu un aitu biznesā, kā arī iezīmē savas saimniecības nākotnes ieceres.
– Kā un kāpēc jūs, mežsaimnieks, pievērsāties lauksaimniecības biznesam?
– Kad 2000. gadā Valsts Meža dienestā notika reorganizācija, manu štata vietu likvidēja. Kaut kas laukos bija jādara. Zeme man bija, tāpēc lēmu darboties ar aitām. Aprēķins bija tāds, ka aitas apēdīs zāli, tām pietiks ar sieniņu, tomēr dzīvē tā nenotika. Darbojas princips – ja neko nedod, pretim neko nedabū. Tā viss lēnām sākās. Ar ES fondu naudas atbalstu uzbūvējām aitām kūti. Tad nopirku pirmās aitas.
Lauksaimniecības universitātes profesore Daina Kairiša palīdzēja man izveidot aitu ganāmpulku. Aitu mammas ir Latvijas tumšgalves šķirne, ar teķiem eksperimentējām. Vispirms bija Latvijas tumšgalves šķirnes teķi, tad Oksfordšīras šķirnes auni. Klimpās vairāksolīšanā nopirkām Merino šķirnes teķi. Patlaban ir arī Sufolkas šķirnes teķis, pirkts Drēzdenē.
Aitkopības pašreizējā problēma ir tāda, ka pārdot var vien jēra gaļu. Aitas gaļu nevienam nevajag. Ar jēriem arī ir tā, kā ir. Pērn augustā iestājos rindā, patlaban, aprīļa sākumā, man vēl neviens no Cēsu gaļas kombināta nav zvanījis. Es vēlos aitu ganāmpulku likvidēt, man ES projekti ir uz barotavām, tās pārcelsim liellopiem, zaudējumu nebūs, tāpēc atļauja ganāmpulka likvidēšanai ir. Iemesli aitu ganāmpulka likvidēšanai ir vairāki. Tikt vaļā no vecajām aitu mammām ir neiespējami. Internetā piedāvā 20 eiro par vienu mammu ar nosacījumu, ja aizved. Dzīvsvarā iznāk viens eiro par kilogramu. Šausmīgi! Šā iemesla dēļ aitas kauju pats savām vajadzībām. Jēriem, kad tie dzimst, vajag aprūpi, sieviešu rokas, trīs reizes dienā pie tiem ir jāiet.
Gadījās tā, ka pirkām zemi un banka vairāksolīšanā pārdeva nekustamo īpašumi Lipsti. Šo īpašumu nopirka viens vietējais saimnieks, tomēr viņš nevarēja īsti pavilkt un pārdeva man īpašumu ar 20 tīršķirnes Šarolē gaļas liellopiem un vienu Vācijā pirktu tīršķirnes bulli. Lipstu saimniecībai vēl bija 24 ha zemes, stallis, māja un siena šķūnis. Samaksāju pavisam 140 000 eiro. Patlaban saimniecībā ir divi gaļas liellopu ganāmpulki, tostarp vienu pats esmu izveidojis pilnīgi no nulles. Divus gadus mums ir šķirnes gaļas liellopu audzēšanas saimniecības statuss. Pārdodam dzīvniekus arī vaislai – trīs četrus buļļus gadā.
Bērni palīdz saimniecībā, pastāvīgi algoju arī divus strādniekus.
– Vai tas nozīmē, ka bērniem ir interese par lauksaimniecības biznesu?
– Viena meita ir Norvēģijā, otra mācās veterināriju Lauksaimniecības universitātē Jelgavā, un dēls mācās Ventspilī ģimnāzijā. Kāds no viņiem, visticamāk, meita, varētu turpināt manu sākto darbu lauksaimniecībā. Es to vēlos. Dēlam ir 17 gadu. Viņš teic, ka domās par laivu biznesu. Laiks rādīs.
– Kādi bija iemesli, lai darbotos ar bioloģiskajām metodēm?
– Rindā ir ļoti nabadzīga augsne. Šeit zemei ir 3. kategorija mazāk labvēlīgo apvidu grupā. Mums ir upes palieņu pļavas, tās atrodas upes abās pusēs. Citviet atrodas meži. Pavasarī pļavas applūst, izaudzēt graudus nevar. Var audzēt vien zāli. Nekas īpaši neaug, tāpēc izvēlējos aitas. Tās tāpat trīs reizes gadā ir jāvakcinē. Sirdī jau esmu mežsaimnieks, aizvien veicu meža inventarizāciju, tā saukto meža taksāciju. Ja laukos dzīvo un zeme ir, lopus arī vajag.
– Kādas šķirnes gaļas liellopus audzējat?
– Ar gaļas liellopiem sāku darboties pirms pieciem sešiem gadiem. Kad biju nopircis fermu ar visām govīm, bija jāturpina tā pati šķirne. Lasīju ekspertu teikto, ka nav grūti pārdot Šarolē un Limuzinas šķirnes gaļas liellopus. Secināju, ka tas varētu būt labs bizness, un vēl aizvien tā domāju. Mēs arī 70 ha platībā audzējam graudus – vasaras kviešus, vasaras miežus un vasaras tritikāli. Ražība nav augstāka par 2 t/ha. Pēc govju atnešanās piebarojam tās ar graudiem. Nekāda vaina. Šarolē šķirnes gaļas liellopi ir mierīgi.
Ja nedod skābsienu un graudus grūtniecības laikā, tad arī dzemdības ir vieglas. Pēdējos gados nevienai govij neesmu dzemdībās palīdzējis. Problēma bija tā, ka aptuveni 20% teļu vairākas nedēļas pēc dzimšanas krita. Veterinārārste ieteica uzreiz pēc dzimšanas dot antibiotikas, sākām dot selēnu, un situācija uzlabojās. Gaļas lopkopībā peļņa balstās uz teļiem. Ja teļu nav, nav arī peļņas.
– Kā barojat gaļas liellopus?
– Ar sienu un skābsienu. Dodam arī mikroelementus, sāli, bioloģisko lopbarību.
No malas ir vien pirmajā gadā pirktas desmit teles. Pārējās ir pašu audzētas. Teles atstāju ganāmpulka atražošanai, buļļus pārdodu. Pirms diviem gadiem Drēzdenē Vācijas uzņēmuma Masterrind vairāksolīšanā nopirkām vēl vienu bulli. Patlaban ir vēl viens ganāmpulks, kur telēm nākamajā gadā būs divi gadi. Pašlaik nezinu, vai pirkšu vēl vienu bulli. Mums ir arī divas novietnes.
– Latvijā patlaban dzīvniekus vairāksolīšanā pārdod divi uzņēmumi – Izsoļu nams un Cattle Market. Vai izmantojat to pakalpojumus?
– Vairāksolīšanā vēl neesmu pārdevis nevienu dzīvnieku. Laucienē Turcijas uzņēmējs Mustafs par vienu 8–10 mēnešu vecu teļu maksā 700 eiro. Bija man arī divi gadu veci buļļi, no Izsoļu nama atbrauca pārstāvis ar poļu valodā runājošu cilvēku. Polis par 480–500 kg smagajiem lopiem un trīs mazākiem dzīvniekiem maksāja 700 eiro par katru. Man nebija jāmaksā 25 eiro par transportu, rēķinot uz vienu dzīvnieku. Naudu uzreiz no Izsoļu nama konta samaksāja.
– Dīvaini, ka izsoļu rīkotājs ierodas saimniecībā kopā ar pircēju, pērk lopus, nevis pārdod tos vairāksolīšanā, kur saimnieks varētu saņemt augstāku cenu.
– Otrs Latvijas vairāksolīšanu rīkotājs Cattle Market prasīja 20 eiro lielu maksu par transportu. Atteicu tāpēc, ka polis atbrauca un paņēma dzīvniekus bez maksājuma par transporta pakalpojumu. Pieļauju, ka nākotnē dzīvniekus došu Cattle Market vairāksolīšanā.
Vienu gadu Baltic Vianco pierunāja lopus nobarot. Veselu gadu barojām ar graudiem un skābsienu. Mūsu Šarolē šķirni nezin kāpēc Latvijā nevar labi nobarot, Polijā un Turcijā var nobarot. Iespējams, tāpēc, ka darbojos ar bioloģiskajām metodēm un nedrīkstu dzīvniekus barot ar to, ar ko viņi baro. Es pēc vienu gadu ilgas nobarošanas par katru bulli saņēmu vidēji 900 eiro. Ir starpība – vai par 700 eiro atdot mazu bullīti vai audzēt līdz vienam gadam, ieguldot papildu lopbarību, un pārdot par 900 eiro. Šarolē šķirnes dzīvnieka nobarošana šeit, Latvijā, noteikti nav izdevīgs bizness. Iespējams, ar kādas citas šķirnes dzīvniekiem tas ir izdevīgāks.
– Cik izdevīgi izdodas pārdot vaislas buļļus?
– Pērn divus, gadu agrāk trīs vairāk nekā gadu vecus vaislas buļļus pārdevu pa 1000 eiro. Vienu divgadīgu bulli pārdevu pa 1500 eiro. Citi saimnieki prasa 2000–3000 eiro. Par tādu naudu var aizbraukt un pirkt dzīvniekus Vācijā. Igauņi rīko vairāksolīšanu, kur sākumcena ir 2000 eiro. Celmiņi Kandavas pusē buļļus arī par 2000 eiro pārdod. Saimnieki vēlas tolus buļļus, tomēr to nav.
Nekas spīdošs jau šajā biznesā nav, tomēr kaut kas jādara ir. Beigās jau kaut kas sanāk. Vissvarīgāk – esi pats sev priekšnieks, darbojies, kad un kā vēlies. Ja kaut ko neizdari, pats esi vainīgs.
Pavisam gaļas liellopu ganāmpulkā ir vairāk nekā 80 dzīvnieki. Gandrīz 300 ha lielu platību aizņem ganības. Aizvadītā gada lielais sausums lika vispirms satīt sienu un pēc tam laist dzīvniekus ganībās. Visticamāk, lopbarības šajā gadā nepietiks. Grūti. Ja maijā varēs lopus ganīt, būs labi. Ja nevarēs – slikti. Visādi brīnumi var būt.
Bija arī problēmas ar pļaujmašīnu. Sarunājām, ka pakalpojuma sniedzējs pļauj un es par darbu norēķinos ar sienu. Tas ietekmēja, visticamāk, kopējo barības daudzumu. Atceros, Ventspils ostā rudenī zviedri par siena rituli maksāja 50 eiro.
Ļoti labi, ka manā saimniecībā gatavotajam sienam bija ļoti laba kvalitāte. Siens nebija dabūjis lietu, dzīvnieki ļoti labi to ēd. Nekad nav bijis, ka marta sākumā ir apēsti 1000 rituļu. Skābsienu vien 200 rituļus varēja sagatavot, citus gadus tos attiecībā pret siena rituļiem gatavoju proporcijā 1:1. Vēl svarīgi, ka mums lielas platības – aptuveni 250 ha – aizņem dabiskās pļavas. Dzīvniekiem tajās augusī zāle ļoti garšo. Ir mums arī kultivētie zālāji. Galvenokārt sēju āboliņu, timotiņu, aireni – maisījumā. Sēklas pērku Latvijas šķirnes sēklās.
– Ko patlaban darāt ar aitām?
– Kauju savām vajadzībām, samazinu dzīvnieku daudzumu. Nav apkārtnē nevienas kautuves. It kā var vest uz Lāsēm Kuldīgas pusē, tomēr tad āda un galva pašam jāsavāc. Lieks brauciens. Dundagā, Kandavā arī aitas nekauj. Otra vieta, kur kauj aitas, ir Otaņķos, tomēr tur kungam nesen bija PVD pārbaude. Šķiet, kaut kādi procesi ir jāsakārto. Zinu kundes, kas gaļu pērk Rīgas restorānos.
Nav pareizi, ka vecās aitas pārdod kā jērus, pircējus māna.
Jērus var pārdot, es savus nu jau kuro gadu pārdodu SIA Sidrabjērs. Nauda gan parasti ir jāgaida līdz Līgo svētkiem. No SIA Sidrabjērs atbrauc, maksā 4,50 eiro/kg par kautķermeni. Šī cena daudzmaz apmierina. Pakāpeniski pārdošu visu aitu ganāmpulku, tajā vēl ir palikušas aptuveni 100 aitas. Man no aitām bizness neiznāk, tās uztveru kā hobiju, kur jāiegulda nauda.
– Vai dzīvniekus apdrošināt?
– Neapdrošinu. Mums vienu gadu vilki noēda 60 aitas. Divkājainie zvēri pamanās gada laikā nozagt līdz pat 10 aitām. Apdrošināšanas aģents prasīja 6000 eiro par liellopu ganāmpulka apdrošināšanu. Nepiekritu. Teļus apdrošināt nevar.
– Vai esat apmierināts ar saimniecības darbiniekiem?
– Kad sāk dropēt, nedēļu vai divas darbā nenāk. Uz vietas Rindas ciemā dzīvo aptuveni 10 cilvēki. Pie mani strādā divi strādnieki.
– Kāds ieguvums saimniecībai ir no laivu nomas biznesa?
– Vispirms izveidoju aitu ganāmpulku, tad sāku darboties ar laivu nomas biznesu un vēlāk iesaistījos arī gaļas liellopu biznesā. 200 metru attālumā no mūsu mājas atrodas Rindas upe. Atceros, agrāk brauca radi un draugi un vaicāja, vai ir kāda laiva. Sapratu, ka man tās varētu būt. Patlaban man ir 20 laivu. Vasarā visas ir aizņemtas. Reklāma ir vien saimniecības mājas vietnē. Cilvēki piesakās un brauc. Maksu arī prasu divas reizes mazāku nekā rīdzinieki. Iepazīstu jaunus cilvēkus, gūstu jaunas ierosmes. Esmu apmierināts ar šo biznesu.
Laivotāji atstāj pie manis mašīnu. Palaižu viņus ar laivu pa upi, kur dienu vai divas viņi laivo. Tuvumā Stende satek ar Rindu un izveido Irbi, pa kuru var aizpeldēt līdz jūrai. Tam vajag divas dienas. Kad laivotāji vēlas atgriezties, viņi man zvana, braucu pakaļ un ar laivām un šoferiem atgriežamies.
Laivu tūrisms ik gadu iet plašumā. Četras Rīgas firmas arī ved laivas un piedāvā braucienus pa Rindu. Cilvēki ierodas ar autobusiem. Dodu vestes un airus viņiem braucienā līdzi. Iznāk bizness. Lopkopji naudu saņem, kad lopiņu pārdod. Vasarā ir diezgan grūti ar naudas ienākumiem, tomēr izdevumi ir, piemēram, jāpērk rezerves daļas traktoriem, degviela. Maizei nauda sanāk ar ienākumiem no laivu iznomāšanas.
– Kā esat iecerējis attīstīt saimniecību?
– Man ir labi, kā ir. Ja bērni lems palikt laukos, palīdzēšu viņiem. Vēlos izveidot 100 zīdītājgovju lielu ganāmpulku. Zāli dzīvniekiem savākt var, tik traki nav. Vēlos veidot trešo nobarojamo gaļas liellopu ganāmpulku. Ar to eksperimentēšu. Vispirms krustošu Simentāles šķirnes bulli, esmu iecerējis to pirkt, ar Šarolē šķirnes govīm. Nesūdzos, dzīvot laukos var gluži labi.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
