Gaļas liellopi piejūras ciemā. “Rudes Vētru” bizness ar drošības spilvenu 1
Ar uzņēmēja tvērienu apveltītais Rudes pagasta ZS “Rudes Vētras” saimnieks Artis Svitiņš, padomju laikā būdams zvejnieks, vienlaikus nodarbojās ar puķu audzēšanu un izmēģināja arī ārstniecības augus. Pēc valsts neatkarības atjaunošanas “Rudes Vētras” audzē graudus, pievēršas austersēņu un šitake sēņu audzēšanai, līdz secina, ka vispareizāk ir nodarboties ar bioloģisko gaļas liellopu audzēšanu un rīkot svinību pasākumus pašu būvētajā viesu namā. Artis Svitiņš intervijā stāsta par lauksaimnieka darbošanās īpatnībām piejūras ciemā.
Kā ir darboties ar lauksaimniecību vietā, kur agrāk bija izteiktas zvejniecības tradīcijas?
– Mums visu laiku visapkārt bija zivju cehi, tur labāk varēja pelnīt. Vīriem darbs bija kūpināšanā, viņi bija labāk atalgoti nekā sievas. Arī būvniecībā bija darbs. Zivju cehi likvidējās, visi šajos cehos nodarbinātie aizbrauca strādāt galvenokārt uz Zviedriju un Norvēģiju. Liela daļa cilvēku darbojas būvniecībā. Zemgales lielsaimnieki ar tūkstošiem hektāru lielu zemes platību var naudas apgrozījumu taisīt, viņiem ir naudas masa un var arī strādniekam maksāt. Mūspusē, pie Rojas, zvejniekiem līdz 1940. gadam deva zemi 1–3 ha platībā. Tādai saimniecībai bija viena govs, cūkas arī turēja, bija pļava, kur zāli pļāva. Atjaunojoties valsts neatkarībai, cilvēki atguva šos īpašumus. Patlaban šie atgūtie zemes īpašumi ir kā sadalītas šauras joslas15–20 metru platumā un 200 metru garumā. Visi turas pie sava īpašuma un pārdot nevēlas. Mēs trīs četri lauksaimnieki cīnāmies, kurš kuru zemes strīpiņu dabūs. Viena strīpiņa vienam saimniekam, divas – otram. Ne miglot, nedz ko citu darīt nevari! Nomiglosi kaimiņa zemi, jo nav kur apgriezties!
Šā iemesla dēļ darbojamies vien ar bioloģiskajām metodēm. Miglot un audzēt graudus nav iespējams. Ne smiltī var izaudzēt, ne apkārtnē atrodas kaltes un graudu pirmapstrādes iekārtas. Viss ir nolaists, nevienam šī nodarbe neinteresē. Augsnes kvalitāte un tātad ražas lielums nav pietiekams saimniecības uzturēšanai. Zāle aug, tāpēc vispiemērotākā mūspusē ir lopkopība.
– Tomēr jūs vispirms sākāt ar graudu audzēšanu un vienlaikus arī vadījāt un bijāt zivju pārstrādes uzņēmuma Līcis 93 līdzīpašnieks.
– Sāku 1993. gadā, audzēju vispirms graudus 20 ha platībā. Pamazām platība sasniedza 100 ha. Nomāju zemi un atpirku to no saimniekiem. Man bija lietots John Deere kombains un Amazone sējmašīna. Kaltes nebija, nevarēju pavilkt. Vienīgais, ko varēja audzēt, bija mieži un rudzi. Kviešus varēja sēt atsevišķās vietās. Izaudzēju rudzus, izputēja Jaunpagasta spirta rūpnīca, beigās par tonnu rudzu maksāja 40 latus – pamatīgi zaudējumi bija. Sapratu, ka jēgas no šī biznesa nav.
Precizēšu, ka visu dzīvi neesmu paļāvies uz vienu biznesu. Kad kolhoza laikos gāju jūrā, it kā naudu saņēmu lielu, tomēr audzēju mājās puķes – tulpes, rozes un citas. Tas noputēja, darbojos ar graudiem, tad šprotes ražoju. Iedomājos audzēt sēnes – manu saimniecību pārcēla uz citu vietu, tur bija 19. gadsimtā būvētas guļbūves grausti, viss aizaudzis. Izdomāju būvēt padomju laika apaļo angāru un audzēt austersēnes. Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē iepazinos ar pētniekiem, kas audzē micēliju. Bija vairāku interesentu saimnieku grupa, sākām kopā interesēties par šo nodarbi.
Austersēņu audzēšanu sāku tāpēc, lai ziemā būtu nodarbe. Austersēnes cilvēki nepazina, šampinjonus sākām manīt pārdošanā. Vadāju izaudzēto ražu pa Rīgas ēstuvēm un veikaliem. Sapratu, ka vajag lielu masu, tomēr peļņa diezgan maza. Ar Bioloģijas fakultātes pētniekiem sākām domāt par šitake sēnēm. Viņi sāka audzēt micēliju. Tolaik izveidojām asociāciju, un es sāku audzēt uz stabiņiem šitake sēnes. Citi tolaik Latgalē tās audzēja brīvā dabā. Es rudenī liku iekšā apkurināmā angārā un centos, lai sēnes aug visu gadu. Beigās audzēju pusotru tonnu sēņu gadā. Restorāni Vincents un Čarlstons bija mani klienti, arī Melnie mūki Vecrīgā. Bez reklāmas auga aizvien lielāks pircēju tīkls arī tāpēc, ka restorānu šefpavāri mainīja darbavietas un aizvien man pasūtināja sēnes. Darbojos veiksmīgi. Atdūros pret to, ka bija vajadzīgi darbinieki, bet tādu nebija. Alkšņa vai lazdas stabiņš, kur šitake sēnes aug, ir jāpazīst un jāsaprot, kas sēni dos un kas nedos, lai iespējami produktīvāk darbotos.
Līdztekus graudu un sēņu audzēšanai darbojos vēl ar ēdināšanas biznesu – apkalpoju skolas. 1993. gadā Rojā biju pagasta padomes deputāts. Tolaik skolā katrā sanāksmē runāja, ka nes zupas spaiņus mājās un bērni neēd. Lēmu, ka uztaisīšu pārmaiņas, tāpēc 1993. gada 14. augustā piekritu skolas direktora aicinājumam sakārtot virtuvi. Septembrī pārņēmu to no Jūrmalas Patērētāju biedrības. Braucām pirkt šķīvjus un karotes, beigās šis ēdināšanas bizness izauga līdz deviņām skolām Talsu apkārtnē. Darbošanās bija nopietna.
Ēdināšanā bija problēma problēmas galā ar PVD, lai būtu kārtība un kvalitāte. Arī ar graudiem bija problēmas – augustā, kad notika kulšana, bija jāvāc kopā darbinieki, vienlaikus skolās jāveic mazi remontiņi un jāgādā produkti, lai septembrī varētu strādāt. Kulšanā bija problēmas – kombaineris varēja piedzerties un uz darbu neatnākt. Mocījos. Sapratu, ka pavisam konusā saiešu, ja turpināšu tāpat kā agrāk.
– Un tad nonācāt pie idejas par gaļas liellopiem?
– Jau 90. gadu vidū, kad Latvijā no Baltkrievijas ieveda pirmos Šarolē šķirnes gaļas liellopus, interesējos par tiem. Manā skatījumā tie tolaik bija dārgi, nesaprotami. Ja visu mūžu ar lopiem esi darbojies, tad, visticamāk, ir citādi. Es, nesen no kuģa nokāpis, uzreiz ieraudzīju tik lielu cenu, nobijos. Tad sapratu, ka kaut kas tomēr ir jāmaina. Apbraukājām ar kaimiņu vairākas saimniecības. Inspektori no Vides kvalitātes 2003. gadā aicināja pāriet uz bioloģiskajām darbošanās metodēm lopkopībā, man kopš sākuma bija bioloģiskā šitake sēņu audzētava. Pierunāja mani, un sāku meklēt lopus.
Gaļas lopkopībā uzreiz ir jāveic naudas ieguldījums. Bija jābūvē kūts, pirmajā gadā nojumīti izveidoju. Kaimiņu kolhozs Rojupe bija sadalījies trīs nopietnākos uzņēmumos, kas nodarbojās ar piensaimniecību. Tiem bija atsevišķa kūts, viņi sēkloja virsū gaļas liellopus. Ja piena govis nevajadzēja, gaļas liellopus, jaunlopus labāk varēja pārdot. Sarunāju, ka uzsēklotās teles gaļinieces pārdos man. Pirmās astoņas teles nopirku no saimniecības kā krustojumu.
Nebija man tolaik saprašanas par lopkopību – biju elektrisko ganu novilcis, izlaidu lopus no mašīnas, taču tie agrāk nebija saules gaismu redzējuši, kūtī bija auguši. Aiz viena no lopiem, kas sarāva ganu, visi metās pāri laukam un mežā iekšā. Paldies dievam, mežā apjuka, ar palīgiem sadzinām mājās. Salabojām stieples. Miers. Pēc brīža atkal nezin kas tām galvā ienāca, atkal skrēja uz mežu. Tā trīs reizes. Pēdējiem spēkiem sadzinām tehnikas novietnē. Vakarā dzinu stabus, nesu dēļus un līdz tumsai uztaisīju aploku. No rīta no tehnikas izveidojām koridoru, atvērām vārtus, domāju – vai skries trīs rindu dēļu žogā? Atvēru vārtus – teles visas vienā stūrī. Dabūju beigās aplokā. Pēc nedēļas aploks bija nograuzts. Noplēsu vienā pusē dēļus, lai iet lielākā aplokā. Pusi dienas negāja. Bija pieradušas. Tad izgāja, pieskrēja pie gana un nomierinājās.
Vēl arī citviet Latvijā piepirku 25 pusgadu gadu vecas krustojuma teles. Kad telēm bija divi gadi, nopirku bulli un pielaidu pie tām. 2004. gadā nopirku sertificētu Šarolē tīršķirnes bulli. Pēc tam pats audzēju teles ganāmpulka paplašināšanai. Bullēnus pārdevu. Viss atdūrās pret zemes platībām. Patlaban mums saimniecībai īpašumā ir vairāk nekā 140 ha zemes, ar nomātām zemēm apsaimniekojam 200 ha lielu platību.
– Cik patlaban ganāmpulkā ir dzīvnieku?
– Patlaban saimniecībā ir 83 galvas. Mums ir 53 zīdītājgovis un viens Limuzinas šķirnes bullis. Patlaban atzīst – viskvalitatīvākā gaļa ir krustojumiem. Austrieši it kā Limuzinas un Šarolē krustojumu iesaka – Šarolē bulli un Limuzinas govis. Mums ir Šarolē govis, tāpēc nopirkām Limuzinas bulli, lai būtu krustojums. Piedzima pirmās teles. Tās ir brūnā krāsā, nav vairs baltas. Redzēs, kā būs. Veco Šarolē bulli, kas bija strādājis 6–7 gadus, aizdevām projām, tam kājas sāka sāpēt.
Tāda vasara kā pērn vēl nebija piedzīvota. Mums karstumā izdega visi aploki. Es jau domāju, ka nekas neizdosies, tomēr veiksmīgi piepirkām klāt zemi atsevišķās vietās. Arī draugi nopirka īpašumus un izīrēja mums. Varējām sagatavot lopbarību.
– Ar ko barojat dzīvniekus?
– Pērkam ievestos sēklu maisījumus un atjaunojam zālājus. Lucernu, tauriņziežus audzējam, lai būtu kvalitatīvāks siens un skābsiens. Lucernu vienu reizi piecos gados pārsējam. Sētie zālāji ir aptuveni 100 ha platībā. Skābsienu liekam rituļos. Mums saimniecībā pašiem ir visa vajadzīgā tehnika – pieci traktori. Mazākais Avant 528 krauj siena rituļus, to izmantojam barošanai. Ir mums divi Zetor spēkrati, John Deere traktors un Foton 40 – liekam tam klāt grābekli un skābsiena tinēju.
Dabiskās pļavas atrodas tālāk no mājām. Vienu reizi nopļaujam zāli, un viss. Tur smilšainas augsnes. Zālāju sēklas pērkam no Kurzemes sēklām un Latvijas šķirnes sēklām. Ja nav bioloģisko sēklu maisījuma, rakstām iesniegumu par konvencionālo sēklu pirkšanu. Ir Kverneland maiņvērsējarkls, Amazone sējmašīna, kombinētā frēze.
– Dzīvniekus nobarojat gaļai vai pārdodat teļus?
– Mums Latvijā nav attīstījies gaļas liellopu tirgus. Visizdevīgāk ir pārdot 300 kg smagus dzīvniekus, bullīšus, kad tie ir pusaudža vecumā. Mēs tos pārdodam Izsoļu namam.
Atceros, ka pirmos 5–6 bullēnus pārdevu nīderlandiešiem. Bez svēršanas. Pircēji piedāvāja normālu cenu. Nākamajā gadā bija vēl interesantāk – degvielas uzpildes stacijā satikāmies un parakstījām papīrus. Pēc divām dienām bija nauda, dzinām lopus mašīnā. Arī Turcijas uzņēmēji norēķinājās, kā solīts. Vienu reizi viņiem pārdevām. Cenas tolaik ļoti augstu uzlēca. Vēlāk dzīvniekus pārdevām vien Izsoļu namā. Nekad un nekur neesmu iekritis.
Bullīšus mēģinājām arī gaļai audzēt. Barības mums pietiek. Tomēr izrēķinājām, ka bullēnus gaļai audzēt neatmaksājas. Bijām Polijā, kur vienā fermā nobaro 1000 citviet, tostarp arī Latvijā, pirktus bullēnus. Fermā visus darbus paveic divi darbinieki. Fermai pieder 60 ha zemes, barību arī pieved. Kūts ir 120 metru garumā, iespaidīgi. Kūtij trīs puses slēgtas. Barošana notiek vaļējā pusē, kur viss sadalīts pa aizgaldiem. Redzējām, kādā blīvumā dzīvniekus var turēt. Polijā izmaksas šādas kūts būvniecībai ir 300 000 eiro. Mums tās ir daudz lielākas.
Poļi ļoti čakli strādā, tāpēc krīzes viņiem nav bijis. Lauksaimniecības izstādē redzējām vien Polijā ražoto tehniku, poļi ir tādi piezemēti. Viņiem ir liela valsts un no Latvijas atšķirīga lauksaimniecības politika. Tur audzē mūsu lopus un pārdod Apvienotajos Arābu Emirātos. Latvijā liela daļa cilvēku gaļas liellopa gaļu nepazīst.
Patlaban esam sapratuši, ka teles ir jāaudzē līdz kaušanai, esam iecerējuši audzēt līdz 1,5–2 gadiem. Gaļai nodot dzīvnieku 800 kg dzīvsvarā ir izdevīgi. Var labi nopelnīt. Nevar nopelnīt ar 6–7 mēnešus vecas teles pārdošanu. Tad tele maksā divas trešdaļas no bullēna cenas. Par bullēnu var saņemt mazāk nekā 1000 eiro, par teli aptuveni 500–600 eiro. Ja barība ir, lai teles aug lielas.
– Kādas problēmas saredzat gaļas lopkopībā?
– Mēs patlaban nevaram izplesties. Baidos, ka nav kas strādā. Jātaisa lielāka saimniecība, ja zemi var dabūt klāt. Pieņēmu praksē puisi no Kandavas tehnikuma. Zēns ziķeris, tehniku ir mācījies, nav nekas svešs. Pašam neliela saimniecība kaimiņu ciemā. Strādātājs ir. Normāli maksājam viņam. Beidz praksi, saka, ka gribētu vēlāk arī strādāt. Vasaru nostrādā. Rudenī, kad darbi apdarīti, vaicā, vai var uz vienu mēnesi palaist uz Zviedriju. Tā atvadījāmies pavisam!
Nākamais darbinieks arī atnāca, pastrādāja un atkal projām. Lai uz laukiem maksātu 1000 eiro algu, pavisam, ieskaitot nodokļu maksājumus, ir jāmaksā 1500 eiro. Lopkopībā vasarā intensīvi ir jāpļauj, jāvāc trīs mēnešus siens un skābsiens. Bet ziemā nav īsti ko darīt. Alga tāpat būtu jāmaksā. Ražošana būtu jāveido tāda, lai visu gadu varētu maksāt algu. Patlaban nevar to izdarīt. Ukraiņu strādniekus aicināt? Manam brālim ir būvniecības uzņēmumus, ukraiņi tajā darbojas. Viena brigāde. Viņš teic – ļoti labi, nomaksā firmai noteiktu naudas summu, ar darbiniekiem jānorēķinās nav. Mēs interesējamies par šādiem strādniekiem. Vajadzētu ne tikai traktoristu, bet arī tādu, kurš pie dzemdībām varētu lopu saņemt, palīdzēt. Tā ir problēma! Nav zinošu darbinieku. Interesējos lauksaimniecības skolās. Skolnieki ir ļoti nenoturīgi. Iespējams, universitātē kāds ir ieguvis veterinārārsta specialitāti, bet viņam nav savas saimniecības. Esmu pat gatavs savu saimniecību nodot pārvaldīšanā, pats paietu malā. Maniem bērniem nav intereses par darbošanos lauksaimniecībā. Ziemā, kad svarīgākais darbs ir barošana barotavās, ar darbiem pats tieku galā.
– Vai šitake sēņu biznesu arī pārtraucāt darbinieku trūkuma dēļ?
– Jā, darbinieku nebija, pats biju noguris. Tas bija pirms septiņiem gadiem. Angārs palika tukšs, jaukt nost to nevēlējos. Ienāca prātā doma par viesu māju. Skandināvijā redzēju, ka angārs bija kā daļa no baznīcas. Domāju, vismaz sakārtošu apkārtni. Ja kāds ciemiņš gribēs atbraukt atpūsties, vismaz netraucēs mani. Ar arhitektu pārveidojām angāru par viesu māju. Patlaban varam uzklāt galdu līdz 70 viesiem. Viesu mājas otrajā stāvā ir piecas istabiņas atpūtai ar dušas telpām katrā istabā. Vēl foajē, priekštelpa. Pirmajā stāvā atrodas tualetes, zāle un virtuve. Patlaban viesu namam rit trešais gads.
Kad lēmu būvēt, par konkurentiem īpaši nedomāju. Es nekad neesmu ticējis, ka ar viesu māju var biznesu taisīt, tomēr sakārtot un atsevišķās reizēs daļēji ieguldījumu atpelnīt var. Vienlaikus apkārtne ir sakārtota. Tas man ir svarīgi. Kopš seniem laikiem esmu uzskatījis – citi daudzas reizes gadā brauc slēpot un peldēt, bet Rojā jūrā peldēt ne reizi nav aizgājuši. Es vēlos, lai ir tā, ka man pašam patīk uzturēties vietā, kur dzīvoju. Pēc šāda principa cenšos savu saimniecību veidot. Beigās citiem ļaudīm no pagasta ir pārsteigums par sakopto vidi. Mēs lēnā garā darbojamies, neforsējam, viss iet savu gaitu..
– Vai saimniecības izaugsmē daudz izmantojāt ES fondu atbalsta naudu?
– ES naudu tehnikas pirkšanai izmantojam, būvniecībai neizmantojam. Esmu trīs mājas uzbūvējis, visām vadījis būvniecību. Uzbūvēju trīs reizes lētāk, nekā būtu to paveicis ar ES fondu atbalstu. Ja būvniecībā izmanto ES atbalstu, vajag darbiem piesaistīt sertificētus uzņēmumus. Uzreiz darbu tāme ir tāda, ka mati stāvus! Beigās visiem nomaksā ES naudas un pats paliec ar saistībām un atskaitēm. Šā iemesla dēļ būvējām pašu spēkiem.
– Kādu redzat saimniecības nākotni?
– Kamēr viss labi, ir labi. Gadu krājas aizvien vairāk. Ja nu gadījumā kas notiek ar veselību, kurš strādās? Kurš kāps traktorā un darbosies? Tā ir ļoti liela problēma. Esmu ar atbildības izjūtu un aizvien vairāk par to domāju. Ir iespēja pārdot visu saimniecību vai samazināt ganāmpulku, vai ļaut, lai dzīvnieki vienkārši kā eksponāti staigā. Es vienmēr esmu dzīvojis tā, ka kaut kur blakus atrodas drošības spilvens. Vislielākās rūpes ir par to, ka nav strādnieku. Tas ir izaicinājums daudziem Latvijas saimniekiem. Redzu, ka veidojas lauksaimnieku dinastijas. Bērni beidz Lauksaimniecības universitāti un atgriežas saimniecībā ar jaunām domām, darbojas ar modernām tehnoloģijām. Normāls bizness veidojas.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops februāra numurā
