Kā audzēt gaļas liellopus ar pievienoto vērtību. Druvienas saimniecības “GIN4” modernās saimniekošanas pieredze 0
Druvienas pagasta SIA “GIN 4” saimniece Ginta Tamme un viņas dzīvesbiedrs Ivo Tamme pēc bioloģiskās saimniecības pārņemšanas no Gintas vecākiem 2013. gadā sāka attīstīt šķirnes gaļas liellopu audzēšanu ar modernām mūsdienu metodēm, tostarp ieviešot videonovērošanu, izmantojot atnešanās noteikšanas ierīces un dzemdībām vajadzīgos modernos instrumentus. Intervijā Ginta un Ivo stāsta par savu līdzšinējo sešus gadus ilgo pieredzi gaļas liellopu audzēšanā, vērtē kooperācijas svarīgumu un atklāj saimniecības nākotnes plānus.
– Kāpēc izvēlējāties darboties kā šķirnes saimniecība?
Ginta Tamme: – Pirms dzīvnieku pirkuma pētījām tirgu. Izsoļu nams jau darbojās. Braucām pa saimniecībām. Sapratām, ka Herefordas un Angusa šķirnes dzīvniekus to mazāka prasīguma dēļ ir vieglāk audzēt nekā citas šķirnes dzīvniekus. Tomēr tiem nav labas cenas, nav arī pieprasījuma. Pircēji pieprasa Limuzinas vai Šarolē šķirni. Nobijāmies nedaudz no Limuzinas tāpēc, ka mūs brīdināja par dzīvnieku agresivitāti, tomēr vēlāk izrādījās, ka tā nav taisnība. Mums ir arī Limuzinas šķirnes krustojumi, arī gotiņas. Izšķīrāmies par Šarolē šķirni. Ir mums vairākas Angusa gotiņas un daži Herefordas šķirnes dzīvnieki.
Sākumā no gaļas govīm maz sapratām, jo vecākiem bija slaucamās govis. Lai varētu darboties, abi ar Ivo absolvējām Malnavas koledžu. Bija interesanti, šajā koledžā mācījās daudzi tādi paši jauni saimnieki kā mēs. Es jau agrāk biju ieguvusi augstāko filologa un pedagoģisko izglītību.
– Ar cik lielu gaļas liellopu daudzumu sākāt savu uzņēmējdarbību?
– Pirkām visas 36 šķirnes gotiņas Lietuvā. Latvijā tik lielu daudzumu savākt bija grūti. Bija mums arī viena Latvijā pirkta Šarolē šķirnes govs, kurai senčos bija Latvijas brūnā. Pēc vairākiem gadiem sliktā rakstura dēļ to izbrāķējām. Arī šīs govs meita ir bīstama, purina galvu, biedē no sevis projām. Šķirnes saimniecības statuss nosaka, ka ir jāatlasa ģenētika un dzīvnieki. Sāpīgi ir brāķēt savu lopu. Kamēr gotiņu aplecina, kamēr pēc diviem gadiem piedzimst teliņš, kamēr pēc gada to pārdod, sākums uzņēmējdarbībai ir ilgs. Seši gadi nav nemaz tik daudz, kopš darbojamies.
– Cik lielu naudas ieguldījumu prasīja gaļas liellopu audzēšanas sākšana?
– Tie bija 50 000 eiro, ko saņēmām no ES kā dāvinājumu jaunajiem zemniekiem. Pašu naudas ieguldījumam bija jābūt 7000 eiro. Šie skaitļi ir aptuveni. Pašiem naudas nebija, tētis, Breša zemnieks un bioloģiskais lauksaimnieks kopš 1992. gada, palīdzēja ar aizdevuma saņemšanu. Mums bija divi projekti vienlaikus – govju pirkums un tehnikas modernizācijas projekts. Jaunajiem sākt no nekā ir visgrūtāk, vajag starta kapitālu.
Pārņēmām arī mazo Fendt traktoru, piepirkām presi, vālotāju, pļaujmašīnu. Reorganizējām zemnieku saimniecību par SIA. Zeme aizvien tētim kā privātpersonai pieder. Mēs paši arī esam zemi nopirkuši – agrāk 36 ha, bet šā gada sākumā, kad iznomātājs pēkšņi paziņoja par 64 ha kopā ar mežu pārdošanu, neatlika nekas cits kā pirkt.
– Visticamāk, bez aizdevuma tik lielu platību jauna saimniecība nevar nopirkt?
– Var slavēt ALTUM, šī institūcija dod ļoti labus nosacījumus jaunajiem saimniekiem zemes pirkuma aizdevumam. Pirmo iemaksu vajag daudz mazāku, nekā aizņemoties naudu komercbankā. Kad pirkām 64 ha lielo īpašumu, iesniedzu SEB bankai aizdevuma pieteikumu. Komercbankām, tostarp arī šai bankai, aizdevuma nosacījumi ir bargi, pirmā iemaksa liela, turklāt banka vēlas ļoti lielu nodrošinājumu. Ja pirkumam nevar desmitkārtīgu nodrošinājumu piedāvāt, tad ir jāmaksā ļoti liela pirmā iemaksa. ALTUM ir lielāki aizdevuma procenti, tomēr latviešu jaunais zemnieks zemi šajā gadījumā var nopirkt. Pēdējos divus zemes īpašumus pirkām ar ALTUM atbalstu. Tie ir aptuveni 95 ha zemes. Pirktā zeme bija jāattīra no aizauguma. Kopā ar nomas zemēm apsaimniekojam aptuveni 300 ha lielu platību. Mums ir arī meža zeme. Vīrs bebrus medī. Nedaudz arī zāģējam kokus.
Mums kaimiņos esošo zemi piedāvāja pirkt arī Igaunijas uzņēmējs. Prasīja 3000 eiro/ha. Nepiekritu, pļavas šajā platībā ir applūstošas. Viņš nesen rudenī mūsu agrāk nomāto lauksaimniecības zemi aizstādīja ar bērziem un eglēm. Tas esot izdevīgāk, nekā nodarboties ar lauksaimniecību. Sāpīgi, tomēr neko nevar darīt! Briesmīgi, ka Latvijā ir ļauts aizstādīt lauksaimniecības zemi. Mēs lienam līdumus, plēšam celmus savās nomas zemēs, vienlaikus meža uzņēmums atnāk uz aizstāda lauksaimniecības zemi.
Mums ir arī krievu laikā būvēta ferma, vecais Cīrulīšu fermu komplekss. Aizvadītajā vasarā pie Tirzas upes nopirkām 1910. gadā izveidoto vecsaimniecību ar šķūni, kūti un māju. Ja kaut ko ļoti vēlas, tas piepildās. Vecsaimniecībai bija mantinieki, kas galu galā mums zvanīja un piedāvāja pirkumu.
– Kādas kultūras izvēlaties lopbarībai?
– Mēs virzāmies uz to, ka vēlamies vien sētos zālājus. Esam pārliecinājušies, ka Šarolē govīm ir jādod laba barība, citādi teļš rudenī nebūs smags un labi nobarojies. Lai būtu ko vairāksolīšanā pārdot, dzīvnieks ir jāgana sētajā zālājā. Šajā gadā viens dzīvnieku bars bija palieņu pļavās pie upes, kur daļa bija sētie un daļa dabiskie zālāji. Izauga ļoti labi dzīvnieki. Otru ganāmpulka daļu ganījām 7 ha sētajā un 20 ha dabiskajā zālājā. Teles ganījām vien sētajā zālājā. Izauga superskaistas! Agrāk bija problēma ar to, ka bēga projām no aplokiem. Bēgšana notika tāpēc, ka bija nepietiekams barības daudzums. Neviena govs nebēg, ja ir sētais zālājs. Mums ir elektriskie gani. Kur varam, ieviešam dalīto ganīšanu, kaut vai divos trijos aplokos. Ir bijis, ka nav palīga, tad paši visu darām. Patlaban ir viens algots darbinieks. Ir nedaudz vieglāk. Ziemā viņam īsti nav ko darīt, darbu var gan piemeklēt. Vasarā ir jātaisa meža zvēru pārrautie aploki, jāpārdzen dzīvnieku grupas, jāseko līdzi dzīvnieku veselības stāvoklim. Ik otro dienu ir jāapstaigā ganāmpulks, lai govis nav pa mežu jāķer. To arī paši esam darījuši.
Ivo Tamme: – Vispirms ņēmām zālāju maisījumu no SIA Dotnuva Baltic. Pirmie divi gadi maisījumam ir ļoti labi, trešajā gadā vairs nebija. Mēs patlaban pērkam maisījumu no Gžibovska saimniecības Lācīši, kur maisījumā ir vecās latviešu šķirnes, tostarp sarkanais āboliņš ‘Raunis’, timotiņš ‘Jumis’. Paši maisām sēklas un sējam. Visvecākais maisījums ir septiņus gadus vecs, un neprasās to pārsēt! Ārzemju sēklas ražo vien divus trīs gadus. Turklāt Latvijā selekcionētās šķirnes ir daudz lētākas nekā ārzemnieces. Pēc sēklu pirkuma mums ir jābrauc 40 km tālu. Zālāju sēklas var nopirkt līdz janvārim, pēc tām ir liels pieprasījums.
G. T.: – Mums ir pirkšanas ierobežojumi, jo varam pirkt vien bioloģiskās sēklas. Ja sēklu piedāvājums ir iekļauts bioloģiskajā datu bāzē, varam nopirkt, ja nav, jāraksta iesniegums, jāprasa atļauja konvencionālo sēklu pirkumam. Tā dažkārt rīkojamies.
I. T.: – Šogad, sējot zālājus, pirmoreiz uzlikām viengadīgo aireni virsū. Airene izauga ļoti labi, skaisti un ātri. Vien sienā izžāvēt to nebija iespējams. Zāle izauga bieza, vācām 25–30 rituļus siena no viena hektāra. Rudenī cīnījāmies, augustā divas dienas gaisa temperatūra bija vairāk nekā +30 grādi, četras reizes dienā grozījām, vālojām, un tāpat sapelēja. Sapratām, ka turpmāk tā nedarīsim. Sēsim skābbarībai virsū auzas.
Šogad izmēģinājām Almas Bērziņas no Baltic Vianco ieteikumu. Proti, ganījām dzīvniekus 2,5 ha lielā platībā. Mums 5 ha platībā ir piecus gadus vecs sētais zālājs. Laidām šajā aplokā 13 teles. Cerējām, gan jau pietiks. Pienāca brīdis, kad teles nespēja zālāju noēst. Pārdalījām aploku uz 2,5 ha. Iznāca, ka 2 ha platībā šovasar izganījām 13 teles.
G. T.: – Puse no ganībām bija jānopļauj tāpēc, ka teles nespēja zāli apēst. Agrāk šķita neticami, ka tik mazā laukā var izganīt govis. Var!
Esam sapratuši – no sētā zālāja ir daudz lielāka atdeve nekā no dabiskajām pļavām.
Attēlā – Saimnieku ganāmpulks ziemu pavada galvenokārt pie novietnes izvietotajā aplokā.
– Kāds ir saimniecības biznesa modelis?
G. T.: – Vēl nav bijis tā, ka vismaz sešus mēnešus vecos vaislas bullīšus nevar pārdot. Labākos atstājam sev. Šajā gadā ir pieci vaislas bullīši, viens ir rezervēts. Uz Izsoļu namu tie arī ir sūtīti.
I. T.: – Rudenī septiņu mēnešu vecumā teliņu ņemam nost no mātes, sveram, vērtējam, kurš ir drošāks. Ja dzīvnieks uz svariem ir agresīvs vai nervozs, dodam to Izsoļu namam. No 15–20 bullīšiem 3–5 labākos pēc svara un pēc rakstura atlasām un atstājam. Tie dzīvo atsevišķā boksā, kur barojam ar miltiem. Tas tāpēc, lai kļūst drošāki.
G. T.: – Patlaban ir tā, ka bullīši nāk pie miltiem. Tik ilgi, kamēr mazie bullīši līdz vienam diviem mēnešiem atrodas fermā, tie ir droši. Pat nāk pēc dzemdībām klāt. Kad izlaiž ganībās, aiziet tālāk no saimnieka, nenāk klāt, slēpjas aiz govs un, kad izaug, vairs nav tik droši. Rudenī atdalot, atkal ir jāstrādā, lai vēlreiz pieradinātu pie cilvēka. Nākotnes sapnis un redzējums ir tāds, ka mūsu šķirnes saimniecība varētu buļļus nobarot līdz 24 mēnešu vecumam un pārdot. Latvijā nepietiek labo, drošo buļļu, kurus var kā sunīti glaudīt.
I. T.: – Kāds ir bullītis, atkarīgs arī no mātes, kas vasarā var nākt maizi no rokas ēst. Teliņš nāk līdzi un skatās, kas tur ir tik labs, un pierod. Ja māte ir agresīva, tad citādi. Agresīvās mātes pirms diviem gadiem brāķējām, pārdevām.
G. T.: – Ganāmpulks uzreiz kļuva mierīgs. Paši brīnījāmies. Patlaban ar tukšu maisiņu var atvest dzīvniekus uz novietni.
Mēs cenšamies modernas tehnoloģijas izmantot. Novietnē jau pirmajā darbības gadā uzstādījām video novērošanu, galvenokārt tām govīm, kurām gaidāma atnešanās. Izmantojam arī termometrus, atnešanās noteikšanas ierīces.
I. T.: – Slapjajā ziemā, kad dzīvnieki slimoja, sapratām, ka šāds termometrs atmaksāsies uz vienu izglābto bullīti. Patlaban saņemam īsziņu, ka gotiņai nākamo 48 stundu laikā vajadzētu atnesties. Nākamo īsziņu saņemam par to, ka atnešanās notiks nākamo 24 stundu laikā. Kad termometrs ir izkritis, saņemam īsziņu, ka sākušās dzemdības. Videokamerās vērtējam – ja viss ir kārtībā, neskrienam uzreiz pie govs.
G. T.: – Tie ir Francijā ražotie termometri. Francijā arī uztur mūsu ganāmpulka datu bāzi. Tajā var par savu dzīvnieku redzēt vēsturiski notikušo.
I. T.: – Var programmu saslēgt kopā ar kaklasiksnu, redzēt govs meklēšanos. Ir vēl citas iespējas, ko nākotnē vēlamies izmantot. Kopējā šīs sistēmas ieviešana maksā 3500 eiro, pusi no šīs summas atguvām no ES naudas. Tātad pirkums ir atpelnīts ar vienu izglābto bullīti.
G. T.: – Paskaidrošu, ka 48 stundas pirms dzemdībām govīm temperatūra krītas. Ir algoritms, pēc kura to rēķina, un atsūta mums īsziņu. Augļūdeņu maiss termometru izstumj no dzemdību ceļiem, kad sākas dzemdības. Tas atdziest, reaģē algoritms, un mums sūta īsziņu. Zināms, ka 2–4 stundu laikā piedzims teliņš.
Ar pirmpienēm dzemdībās bija vissarežģītāk. Tām dzemdību ceļi ir šaurāki. Vecās govis pašas atnesas. Mums ir režģi, ir saķeršanas iekārta. Fiksējam govi, varam tai palīdzēt. Mums ir pat divas vinčas, ar ko varam teļu izvilkt. Veterinārārsts dzīvo dažu soļu attālumā. Esmu Smiltenes tehnikumā ieguvusi specialitāti veterinārārsta asistents.
I. T.: – Varam mobilajā tālrunī vērot notiekošo.
– Uz kuru laiku plānojat atnešanos?
– Uz laiku, kad kļūst siltāks.
G. T.: – Vislabākā cena Izsoļu namā ir vasarā. Teļiem būtu jādzimst decembrī. Visi vēlas vieglāku darbošanos, lai teliņi nedzimst 20 grādu salā, kas dažkārt atnāk februārī. Mums 2019. gads ir pirmais, kad astoņām pirmpienēm būtu decembrī un janvārī jāatnesas. Izdomājām, ka tās nodalīsim atsevišķi, lai pašiem vieglāk uzraudzīt.
I. T.: – Visām ieliksim termometrus un gaidīsim ziņu. Ja dzīvnieku ilgāk pietur ziemā, ir jārēķina papildu barības izmaksas.
G. T.: – Ir grūti izrēķināt, kad labums ir lielāks. Ja teliņš piedzimst pavasarī, tas jau pēc 2–3 mēnešiem ir ganībās, kur no zaļās masas mātei ir vairāk piena.
– 2017. un 2018. gadā bija īpaši ekstrēmi dabas apstākļi. Kā tie ietekmēja ganāmpulku?
– Mūsu pusē 2017. gada vasarā lietus lija gandrīz ik dienu, tāpēc bija grūti sagatavot lopbarību.
I. T.: – Vien skābbarību sagatavojām. Mums bija 1400 skābbarības rituļu. Siena vispār nebija. Pļāvām zāli un uzreiz to presējām.
G. T.: – Pirms atnešanās pirmpienēm cenšamies dot vien sienu. Ja daudz piebaro ar skābbarību, tām ir grūtākas dzemdības.
I. T.: – Daudzi gaļas liellopu audzētāji nezina par sāls svarīgumu. Savulaik arī mūsu dzīvnieki, kad dzirdnēs ūdens daudzums bija pietiekams, peļķēs gāja vircu dzert. Izrādās, dzīvniekiem nepietiek sāls. Mums bija nolikti vien sāls kluči. Govij diennaktī vajag 100–200 gramu sāls. Lai to nolaizītu, visa mēle būs jēla, tāpēc vajag beramo sāli. Sākumā beramo sāli bērām kastēs. Govis nedēļā apēda 100 kg. Vēlāk apēstās sāls daudzums nostabilizējās. Patlaban kluči ir vien palaizīšanai. Gaļas liellopi patērē ļoti daudz beramās sāls.
G. T.: – Beramā sāls govīm ļoti patīk, bet tās to nepārēdas. Vienmēr jābūt pieejamam arī ūdenim. Mūsu fermā ir ļoti labas kvalitātes ūdens no Druvienas pagasta dziļurbuma. Cenšamies, lai visās ganībās dzīvniekiem nebūtu iespēja dzert no dīķiem un grāvjiem. Aldaru ganībās mums ir avots, kur savulaik ūdens ņemts alus gatavošanai. Uzkalniņā atrodas viens koka grods, visu vasaru tam pāri tek ūdens. Uz citām ganībām telēm vedam ūdeni mucā. Kad ganījās pie upes, ar sūkni pumpējām vannā ūdeni. Govīm patīk no peļķēm un dīķīšiem dzert dubļainu ūdeni. Iemeslu nezinu. Iespējams, arī vasarā izpeldēties. Ūdens gaļas lopiem ir ļoti svarīgs.
I. T.: – Kad atnesas teļš, parasti vispirms bāž tam mutē pirkstus, lai lūkotu, vai teļam ir tīra mute. Kā teica E. Juitinovičs, ar to ielaižam savas un apkārtējās baktērijas dzīvnieka organismā. Mums ir ASV ražotais elpināmais un elpceļu tīrāmais aparāts gļotu izvilkšanai un elpināšanai. Agrāk ar rokām cēlām, aiz kājām kārām un masējām 70 kg smago teļu. Nevar divatā dzīvnieku uzcelt un iztīrīt tam elpošanas ceļu. Uzcēlām ar šo aparātu vienu teļu, kam, šķita, nav cerību izdzīvot.
Daudzām pirmpienēm dzemdībās ir problēmas. Dažkārt, kad teļš piedzimst, tās ceļas kājās un vēlas aizbēgt.
– Tas nozīmē, ka veterinārārstu dzemdībās vairs nesaucat?
– Patlaban paši tiekam galā, esam visas manipulācijas apguvuši. Veterinārārstu aicinām vien īpašos gadījumos, kad nesaprotam, kas ar govi notiek. Pulksten trijos četros svētdienas naktī negribas viņu traucēt. Nekā sarežģīta jau dzemdībās nav. Kad sākām ar dzīvniekiem darboties, bijām aizmirsuši, ka vispār būs dzemdības.
– Kur visizdevīgāk piedāvāt pircējam savus gaļas liellopus?
G. T.: – Lauksaimnieki visvairāk skatās un meklē sev vaislas dzīvniekus ss.com portālā. Baltic Vianco arī liek sludinājumus vaislas dzīvniekiem. Vislielākā atdeve ir no ss.com.
– Latvijā ir izveidojusies laba kooperācija graudu un piena ražošanā, kāpēc tās nav gaļas liellopu audzēšanā?
I. T.: – Nav tāpēc, ka kooperatīvs ABC projekts visu sabojāja.
G. T.: – Ja būtu kooperācija, tas noteikti kaut ko mainītu, saimniekiem būtu labāk. Arī vaislas liellopu audzētājiem būtu svarīgi sadarboties eksporta partiju nodrošināšanai. Patlaban tikai Baltic Vianco ar pārstāvniecībām trīs Baltijas valstīs spēj aptvert Latvijas, Lietuvas un Igaunijas tirgu. Kooperācija ir vajadzīga. Ir Latvijas Gaļas liellopu asociācija, tomēr tā nedarbojas kā kooperatīvs. Ja kāds meklē pirkšanai/pārdošanai dzīvniekus, it kā var izmantot iepriekš nosauktās organizācijas, tomēr vispirms par pārdevēju ir jāmeklē labas, uzticamas atsauksmes.
I. T.: – Kaimiņos Lejasciema pagastā gandrīz visi saimnieki darbojas ar graudiem. Viņi cits citam palīdz darbos. Dzimšanas dienas atzīmē kopā, neuzskata viens otru par konkurentu. Druvienā, šķiet, esam izteikti savrupa publika. Pagastā ir desmit preses, desmit vālotāji, desmit arkli… Nevajadzīgi nesaimnieciski.
G. T.: – Grūti sokas ar kooperāciju. Kādam kaut ko iedosi, viņš sabojās. Ir jābūt abpusējai uzticībai, jāzina, ka otrs cilvēks tehniku nesabojās.
I. T.: – Jāmācās sadarboties. Ja sadarbosimies, visiem būs mazāk izdevumu, vienkāršāka dzīve, labāki darbības rezultāti.
G. T.: – Ja būtu kooperatīvs, iespējams, dzīvnieku cenas būtu augstākas. Mazos bullīšus savāktu no saimniecībām un piedāvātu pircējiem bez izsoļu namiem. Uzreiz sūtītu tieši nobarotājiem uz citām valstīm, nevis izmantotu starpnieka pakalpojumus.
I. T.: – Patlaban Izsoļu nams arī pārdod dzīvniekus pirms izsoles. Mēs šā iemesla dēļ piesakām savus dzīvniekus pēdējā brīdī, dienu pirms izsoles. Kā vari zināt pirms vairāksolīšanas fiksēto cenu?
G. T.: – Izsoļu namā dzīvnieku ir par daudz, vajag konkurenci. Ir vēl nesen izveidotais SIA Cattle Market, tomēr pagaidām pret to izturas piesardzīgi. Ja būtu kooperatīvs, tas darbotos saimnieku labā, nevis savas peļņas labā. ABC projekts jau bija… Saimniecības ieguldīja savu naudu, garantēja aizdevumus.
Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienībai, kuras biedri esam, pārstāve Gulbenē ir Alla Tilgase. Viņa, sadarbojoties ar saimniecībām, zina, kas notiek, un var ieteikt pircēju un pārdevēju. Alla ir ļoti darbīga, atgādina par procedūrām, kas jāveic. Ar savienības starpniecību saņemam pārraudzības un šķirnes dzīvnieku subsīdijas. A. Tilgase daļēji dara darbu, ko veic kooperatīvs.
Attēlā: Ginta un Ivo secinājuši, ka visdrošāk dzīvnieku pārvadāšanmai izmantot pašu furgonu.
– Kas traucē saimniecības ikdienas darbībā?
I. T.: – Lai bulli pārdotu, vispirms tam ir jāveic DNS analīzes. Svēršanas prasības ir pārspīlētas. Mēs, pavasarī laižot dzīvniekus ganībās, nosveram pilnīgi visus dzīvniekus. Rudenī, kad laižam tos novietnē, atkal nosveram. Kad sūtām uz vairāksolīšanu, atkal sveram. Turpmāk teļi ciltsdarba vajadzībām būs vasaras vidū jāsver.
G. T.: – Tas būs saimnieka godaprāta jautājums. Var izdomāt un datorsistēmā ierakstīt izdomātu dzīvnieka svaru.
I. T.: – Nevajadzīga birokrātija, kas nesniegs objektīvu priekšstatu par dzīvnieku. Būs saimnieki, kas sistēmā ievadīs izdomātu vidējo svaru.
G. T.: – Var būt tā, ka neatnāk atšķiršanas uzdevums, bet teļu jau pārdod, un atpakaļ šajā programmā neko nevar ievadīt. Ja dzīvnieks ir aizsūtīts uz Izsoļu namu un nav ievadīta atšķiršanas informācija, tā pazūd. Šķirnes saimniecībai, ja dzīvnieku sūta uz vairāksolīšanu, ir svarīgi, lai būtu informācija par visiem lopiem. Tas ir trūkums. Ar veco sistēmu labojumus varēja sūtīt. Mēs esam tikai cilvēki, visi kļūdās daudz lielākās lietās. Nav saprotams, kāpēc šādā gadījumā informāciju nevar labot.
Šķirnes saimniecības statuss uzliek papildu pienākumus. Mēs jūtamies atbildīgi pret tiem cilvēkiem, kas no mums pērk dzīvnieku. Dažkārt ss.com sludinājumā norāda, ka, piemēram, pārdod vaislas bulli ar 90% Šarolē asiņu. Tādās reizēs nodomāju – kāpēc nevar pierakstīt komentāru, ka vaislai drīkst pārdot vien 100% tīras šķirnes bulli daudzās paaudzēs. Cilvēki aizvien Latvijā to nesaprot.
I. T.: – Redzam, ka ir saimnieki, kas pret gaļas liellopu audzēšanu vēl neizturas ar vajadzīgo atbildību. Piemēram, no mums pirktās teles laidīs pļavā, dīķī tās varēšot padzerties. Bet kā tās saķers? Kā bullīšus nodalīs?
G. T.: – Gaļas lopiem dzemdības ir jāpieskata. Ja to nedara, ir liels kritušo dzīvnieku skaits. Mums divus gadus govīm veselība nebija laba, bija milzīgs kritušo teliņu īpatsvars.
I. T.: – No dzīvnieku pārvadāšanas mašīnas dabūjām slimību, paragripu, kas vēlāk gāja pāri arī citu saimniecību ganāmpulkiem.
G. T.: – Ja govis ir slimas ar šo kaiti, tad rodas problēmas teļu dzimšanā. Šajā gadā mums dzima teļi visām govīm un visus dzimušos teļus saglabājām. Ik dienu pie viena teļa uz pļavu braucām likt sistēmu, tomēr izaudzējām. Pirms mēneša aizsūtījām to uz Izsoļu namu.
Es nesen pabeidzu mācības veterinārārsta asistenta specialitātē. Man patīk ārstēt dzīvniekus un ir gandarījums, ka varu tos izglābt. Protams, iepriekš minētais bija glābjams dzīvnieks.
Nav jau mūsu saimniecībās viss rožaini. Dzemdībās ir visādi bijis, dvīņu dzemdībās dažkārt abus dzīvniekus neizdodas saglabāt. Pērn divām Šarolē govīm dzima dvīnīši un izdzīvoja. Pašā sākumā, kad sāka dzert mātes pienu, piebarojām tos. Dvīņi nav labi tāpēc, ka govij ir grūtāk un pašiem teļiem arī ir mazāk piena. Vieglāk ir, ja dzimst un aug viens labs, veselīgs teļš.
I. T.: – Likām Holšteinas šķirnes piena govīm Šarolē bulli virsū. Dzemdības vienlaikus visām trīs govīm notika, veterinārārsts neticēja, ka izdosies. Dzima teļi ar zilganu krāsu. Nu jau otro gadu šīm govīm dzimst skaisti, lieli teļi.
– Kādu esat iecerējuši saimniecības tālāko izaugsmi?
– Mums ir iecere sākt dzīvnieku nobarošanu.
G. T.: – Ir grūti izdzīvot ar vienu nozari. Jāveido dzīvnieku nobarošana kā vēl viens papildu naudas ienākumu avots. Iespējams, ne visi dzīvnieki ir jānobaro, vien daļa. Arī graudu audzēšanas iespējas vērtējam. Ar vienu gaļas lopkopību ir diezgan grūti. Patlaban, ja dzīvniekus pārdod Izsoļu namā, mūsu Šarolē jaunlopiem cena nav ļoti augsta. Lai saimniecība varētu normāli izdzīvot, tai vajadzētu būt augstākai. Nesen ir sākusies ziema, Turcijas pircēji nepērk, tirgū ir dzīvnieku pārpilnība. Buļļus bez kukurūzas nobarot nevar. Teles sētajā zālājā ļoti labi izauga. Nobarotajiem dzīvniekiem ir lielāka pievienotā vērtība.
I. T.: – Vajadzētu 100 zīdītājgovis, lai bizness būtu ienesīgs. Tik lielu ganāmpulku varu uzraudzīt es un viens darbinieks.
G. T.: – Lopbarības gatavošanai vajag divus cilvēkus. Mēs arī ar kaimiņiem sadarbojamies, viens otram palīdzam, kad vajag.
Es vēlos darboties ar vaislas dzīvnieku audzēšanu.
I. T.: – Ir mums iecere, ka saimniecībā atstātās teles turēsim divus gadus. Labākās atstāsim sev un lecināsim, pārējās pārdosim gaļai. Tā ir darbošanās pēc Baltic Vianco modeļa. Mēs audzēsim vien mātes. Buļļi tik labi neaug. Ja vēlas augšanu, tiem ir jādod milti, un tad beigās peļņa neiznāk. Mēs miltus pērkam no bioloģiskās ZS Ķelmēni. Sākām arī paši sēt graudus. Ir iecere atkal pavasarī sēt auzas 30–40 ha lielā platībā. Vienu brīdi iepauzējām, jo pašiem nebija sējmašīnas, bija jāpērk pakalpojums. Arklu arī šogad nopirkām.
G. T.: – Izdevumu patlaban ir vairāk nekā naudas ienākumu. Piesaistām ES atbalsta naudu ar projektiem. Esam iztērējuši saimniecībai maksimāli pieejamo naudas daudzumu šajā plānošanas periodā. Projektus gatavojam paši.
Mums lauksaimniecība ir dzīvesveids. Gribējām dzīvot laukos, tāpēc atradām veidu, kā šeit pelnīt, lai nebūtu jābrauc uz ārzemēm vai jāiet dzīvot uz pilsētu. Es pilsētā četrus gadus studēju, tā neiepatikās. Ivo te ir iespēja medīt, mums ir dārzs, varam aizbraukt uz upi, bērnus palaist zaļā pļavā. Viņi redz norises dabā, kā mainās gadalaiki. Ja nebūtu gaļas liellopu un kaut kas notiktu, mēs tāpat atrastu iespēju šeit dzīvot. Darītu kaut ko citu.
UZZIŅA
SIA GIN 4:
– dibināta 1992. gadā, pārveidota 2013. gadā;
– specializācija – gaļas lopkopība, šķirnes saimniecība, audzē vaislai un pārdošanai Šarolē, kā arī citu šķirņu un krustojumu gaļas liellopus;
– dzīvnieku daudzums – 120 gaļas liellopi, tostarp 60 zīdītājgovis;
– dalība NVO: biedrība Zemnieku saeima, Jauno zemnieku klubs, Latvijas Šķirnes dzīvnieku audzētāju savienība;
– zemes platība – 300 ha, tostarp aptuveni 150 ha īpašumā;
– tehnikas parks: Massey Ferguson, Fendt un JUMZ zīmola traktori, Krone prese, vālotājs, grābeklis, McHale ietinējs un citi lopbarības gatavošanai vajadzīgie agregāti.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāštus lasiet žurnālā Agro Tops
