Gaļas liellopi un augļu dārzs. Iedzēnu selekcijas stacijā top vērienīgs lauksaimniecības centrs 0
Angusa šķirnes gaļas liellopu un Merino un Romanovas šķirnes aitu audzētāji Mārcienas pagasta “Lejas Vāveru” saimnieki Ieva Galiņa un Jānis Vītols darbojas ar bioloģiskajām metodēm un veido lauksaimniecības centru, kur iecerēts iekļaut arī gaļas un augļu pārstrādi. To piedāvā nesen pirktā Iedzēnu selekcijas centra augļu dārza milzīgais potenciāls.
– Ar bioloģisko gaļas lopkopību nodarbojaties piecus gadus. Kādi ir rezultāti?
– Joprojām bioloģiski gan pēc pārliecības, gan papīriem! Visu laiku paplašināmies, esam tuvu finiša taisnei. Patlaban mums ganāmpulkā ir 114 galvu. Tādā šķirnes saimniecībā kā mūsējā veselīgs, dzīvespriecīgs un spēcīgs lops nozīmē teļa un govs kvalitāti, atbilstību šķirnes prasībām. Ikviens pircējs, ņemot gan vaislai, gan atšķirto teļu Izsoļu namā, gan arī nobaroto, vērtēs tā kvalitāti, barojumu. Es vēlos, lai dzīvniekus ganāmpulkā saimnieks pats spēj kontrolēt, uzraudzīt. Ja ir ļoti liels ganāmpulks, tad ir jāņem cilvēki palīgā. Mums katrā novietnē ir traktors, paši cenšamies darīt iespējami daudz. Nolīgstam brigādi grāvju un meža tīrīšanai.
Pirms gaļas liellopiem audzējām aitas. Ņēmām pavasarī jēriņus, līdz rudenim visus likām katlā. Latvijas tumšgalves šķirnes aitu mums nav, jo pēc sešiem mēnešiem to gaļai rodas īpaša garša. Citiem tā patīk, man ne visai. Mēs atklājām Merino šķirni. Sākumā arī pavasarī pirkām jēriņus un līdz rudenim apēdām. Tad sapratām, ka vajag ņemt pāris mammas un pašiem jēriņus audzēt. Tīršķirnes Merino jēriņi ir ļoti dārgi, mēs tos pirkām no šķirnes saimniecības. Paņēmām piecas aitiņas un izaudzējām. Patlaban mums ir sešas Merino mammas, kurām drīz dzims bērni. Kaza Baiba tās pieskata. Aitas dažkārt labi nedzird, neklausās, toties kaza ļoti labi uzmana visu notiekošo, ievieš disciplīnu un atved mājās baru no ganībām, ja sauc. Merino šķirnes aitas ir masīvas, mierīgas un draudzīgas. Otrs mums ir Romanovas ganāmpulks. Tajā ir 27 mammas. Šķirnes izvēlējāmies gaļas kvalitātes un garšas īpašību dēļ. Romanovu mēdz dēvēt arī par cara aitu, jo šī šķirne nāk no Krievijas. Tā ir maziņa, kautsvars ir 12–14 kg, salīdzinājumam – Merino šķirnei ir vismaz 20 kg. Citreiz parocīgāk ir tieši šis mazais kautsvars, nav jāpiestampā visa saldētava, var ātri notiesāt..
Patlaban mēģinām Merino auna un Romanovas aitiņu krustojumu. Aitu ganāmpulkus nepaplašināsim, jo šos dzīvniekus turam vien savas ēdienkartes dažādošanai. Mums pašiem un bērniem garšo aitas gaļa, un šīm šķirnēm arī vecas aitas gaļa garšo ļoti labi.
– Kāpēc tomēr darbojaties ar gaļas lopkopību un tieši ar Angusa šķirni?
– Mūsu vecāki dzīvo tepat kaimiņos, daudz ir palīdzējuši gan ar padomu, gan fiziski. Mums bija 20 ha zemes. Vispirms smalcinājām zāli, vēlāk izdomājām, ka kaut kas jādara. Ar lopiem sākām nodarboties tāpēc, ka pašiem un bērniem gribējām normālu, bioloģisku lauku pārtiku, tīru vidi un skaistu ainavu ar dažiem lopiņiem pļavā. Jānim ļoti patīk gatavot, un viņš ļoti novērtē īstus produktus. Vispirms bija viena, vēlāk piecas un tad 10 gaļas gotiņas. Sākumā ļoti pētīju, kādu šķirni izvēlēties, un vienbalsīgi nonācām pie angusa. Bija jauniešu atbalsta programmas, iespējas saņemt atbalstu. Gaļas liellopi pamazām kļuva ļoti populāri. Mēs sākām ar piecām tīršķirnes telītēm, tās pirkām Viesītē 2013. gadā. Telītes nāca no Igaunijas, tām bija Anglijas izcelsme. Nākamais pirkums bija sešas ļoti labas telītes no SIA Fagro Talsos. Tās pirkām pavasarī. Vasarā diezgan ilgi meklējām bulli, līdz nonācām pie Andra Jegorova un viņa saimniecības “Lejasrudzīši–Zvejnieki”. Kad Timotiņu atveda, tam bija astoņi gadi un tas svēra 1,2 tonnas. Angusa šķirnes bullis Timotiņš (pēc papīriem – MZ Timo, mēs par Timotiņu saucam) ir viens no pirmajiem Angusa importa gaļas buļļiem Latvijā, tas ir ievests no Šveices ar Zaubes kooperatīva starpniecību. Timotiņš ir krietni gados, 13 gadi, tomēr savu darbu veic teicami un nekas neliecina par cienījamo vecumu. Mēs par šo bulli tolaik samaksājām vairāk nekā 3200 eiro. Tā bija gaļas cena.
Angusu izvēlējāmies tieši gaļas kvalitātes un mātes īpašību dēļ.. Mēs dzīvniekiem esam izveidojuši labus apstākļus – ir kūts, būdiņas, sausums, apsildāmās dzirdnes, barības rituļi. Angusi ir diezgan pieticīgi, izturīgi – tiem nebojājas nagi, dzīvnieki labi izmanto ganības, labprāt ložņā pa krūmiem, akmeņiem, tiem ir salīdzinoši izturīgas kājas. Mūsu ganāmpulkā ar dzīvnieku kājām nav bijušas problēmas. Literatūrā mēdz rakstīt, ka Angusa mātes ir agresīvas. Skaidrs, ka barā gadās pa kādam agresīvam indivīdam, tomēr tā tas ir jebkurā barā, jo katrai govij ir savs raksturs un arī noskaņojums, tieši tāpat kā cilvēkiem, taču bez iemesla neviens virsū nelido. Mēs savā ganāmpulkā katram dzīvniekam varam droši pieiet un to pakasīt. Timotiņš ir liels, viņš ir jārespektē, un, kad tam nav noskaņojuma, labāk netuvoties. Ikdienā tas ļoti labi komunicē ar cilvēku, it īpaši, ja piedāvā maizi, ir pienācis graudu ēšanas laiks vai vienkārši kāds pakasa sānus.
– Kā ar ganībām, ar zemi?
– Sākām ar aptuveni 20 ha 2002. gadā. Vēlāk radās iespēja piepirkt kaimiņu saimniecību, kur patlaban atrodas dzīvnieku novietne. Ja tāda iespēja nebūtu bijusi, visticamāk, patlaban darbotos ar mazāku vērienu vai citu nozari. Zemes šeit, Gaiziņa pusē, reljefa dēļ gan ir vairāk piemērotas tieši lopkopībai un bioloģiskajai saimniekošanai, jo ir akmeņainas, ar stāvām nogāzēm, mazi lauki, mežains apvidus. Jāpielāgojas, lai saimniekotu un saudzētu tehniku. Nedaudz nomājām zemi, jo govju skaits auga. Tad zemi pamazām piepirkām vēl klāt. Pašiem ieguldīt visus līdzekļus zemē ir diezgan skarbi, jo tas atmaksājas lēnām, tāpēc izmantojām arī ALTUM atbalstu. Visādi ir bijis. Patlaban nedaudz mazāk kā 200 ha zemes pieder mums pašiem, pārējos nomājam.
Līdz ar gotiņu skaita pieaudzēšanu radās arī nepieciešamība kaut ko iesēt, lai nav jāpērk graudi un varam pilnībā savas saimniecības dzīvniekus nodrošināt ar savu saražoto. Sākumā 10–15 ha platībā sējām auzas un nedaudz miežu. Ražas bija apmierinošas, pērn bija iesēti 45 ha. Nedaudz mēģinājām kviešus, īsti neizdevās. Iespējams, nepareiza tehnoloģija. Pērn lietavas uznāca, daļa auzu sakrita veldrē, nevarēja uzbraukt uz lauka. Labību mēs kuļam ar kombainu Jeņisej. Ar tādu nelielu platību sokas ļoti labi, ja kaut kas salūst, var uzreiz saskrūvēt. Pērn, auzas bija ļoti labi izaugušas – līdz krūtīm, ja viss būtu nokults, būtu mūsu rekordraža, bet citus gadus ražība vidēji 2–3 t/ha. Vēl mums ir iecere audzēt tritikāli. Saimniekojot bioloģiski, obligāti ir jāievēro augu seka, lai uzlabotu augsnes īpašības un zeme nenoplicinātos. Rūpnieciskai graudu audzēšanai mums īsti nav zemes, labību audzējam pārsvarā lopbarībai, aizvien cīnoties ar akmeņiem un celmiem.
– Saimnieki teic, ka gaļas liellopu nobarošanas bizness patlaban neatmaksājas. Kāda ir jūsu pieredze?
– Ir jāiemācās ātrāk nobarot dzīvniekus. Vajadzīgas kultivētās ganības, spēkbarība. Ir jārēķina, lai atmaksājas, svarīga ir pareiza šķirnes izvēle. Katrai šķirnei ir atšķirīgas barības devas. Atšķirsies teles, buļļa un kastrāta nobarošana. Tele un kastrāts ātrāk uzbarosies, vajadzēs mazāk naudas ieguldījumu. Patlaban viens no visizdevīgākajiem uzņēmumiem, kur nobarotos dzīvniekus pārdot, ir Baltic Vianco. Tas ir uzņēmums, kas nekad nemēģinās šmaukt ar kilogramiem un nekad nevienam nepaliks parādā. Tas viņiem nav vajadzīgs, darbojas godīgi, tieši un ilgtermiņā. Baltic Vianco rīko arī mācības, pieredzes braucienus uz citām valstīm. Ja vajag, dos padomu zemniekiem par lopu turēšanu, nobarošanu, var arī pasūtīt vaislas materiālu Latvijā un citām ES dalībvalstīm. Šāda attieksme dod stabilitātes izjūtu. Man patīk, ka šī uzņēmuma pārstāvji Ivars un Inga pirms pārdošanas atbrauc, apskatās, iespējams, dzīvnieku vajag vēl nobarot. Iepriekš arī nosauc aptuveno cenu. Protams, zemniekam vienmēr ir izvēle. Ir uzņēmumi, kas sola lielas cenas, tomēr nemaksā solīto un arī dzīvnieku svaru fiksē nekorekti.
– Kā esat iecerējuši attīstīt lauksaimniecības biznesu?
– Nopirkām bijušo augļu selekcijas staciju Iedzēni. Ikvienam mājās ir kāda ābele no Iedzēniem. Tā ir viena no pirmajām selekcijas stacijām Latvijā, liela, progresīva un attīstīta, līdz viss izjuka 1996. gadā prihvatizācijas laikā. Taču ābeļdārzs ir, arī bumbieri un saldie ķirši saglabājušies, mēģināsim izkopt to, kas palicis, atjaunot un varbūt ar sulām darboties vai augļus pārdot tālāk bioloģiskajai pārstrādei. Viss atduras pret naudas līdzekļiem. Mēs tā pamazītiņām ejam uz priekšu. Nopirkām veco kautuvi SIA Maigumiņš. Renovējām iekštelpas, patlaban savām vajadzībām dzīvniekus tur kaujam. Agrāk tā bija lieljaudas kautuve. Uzrakstījām pirmo LEADER programmas projektu pārstrādes attīstīšanai ar 70% atbalstu. Pērn projektu apstiprināja, šajā gadā sāksim piebūves celtniecību. Tā to naudiņu veiksmīgi iestādām.
Vēlamies izpirkt padomju laika 1600 m2 platības fermu 200 slaucamajām govīm. Ēkai ir viens saimnieks, zemei cits. Esam iecerējuši šajā fermā veikt 50–70 dzīvnieku nobarošanu. Atlikušās ganības būtu mātēm. Ja vēlas, lai gaļa ir bioloģiska, lopam ir jākustas, saule jāredz, nevis jāatrodas visu laiku kūtī. Daļu buļļu nobarosim, kausim savā kautuvē, lai nav stresa lopam un gaļai labs ph līmenis un, ja pietiks nervu un pacietības, gaļu pārstrādāsim. Tātad būs pilns cikls – izaudzējam, nokaujam savā mazajā kautuvē, veicam kautķermeņa sadali un tad pārstrādi, tādējādi pilnībā garantējot gaļas kvalitāti.
Esam iecerējuši kļūt par gaļas produktu mājražotājiem. Mājražošanā patlaban izmanto rūpnieciskās izejvielas. Mājas kūpinājumi jau ir labi, tomēr tos gatavo no industriāli audzētajām, nevis no mājas cūkām. Protams, nosaukums mājas kūpinājums pircējam patīk labāk.
Pērn ar Izsoļu nama starpniecību uz Nīderlandi pārdevām pirmās šķirnes telītes. Īsti negribējām pārdot, tomēr, tā kā fermai bija jāliek jumts, vajadzēja rīkoties. Pārdevām deviņas 10–12 mēnešus vecas šķirnes telītes par ļoti labu cenu – 1200 eiro, taču cenas katru gadu var mainīties. Jo ir lielāks daudzums dzīvnieku, var jau nedaudz par cenu pakaulēties. Latvijā vidējā cena rudenī atšķirtajām tīršķirnes telītēm bija 950 eiro, krustojumiem stipri zemāka. Angusa tāpat kā Herefordas šķirni Izsoļu namā pārsvarā izsola par mazāku cenu nekā Šarolē vai Limuzinas šķirnes dzīvniekus. Lietuvā Angusa šķirne pēc izplatības atrodas 2. vai 3. vietā, Igaunijā tā ir visizplatītākā gaļas liellopu šķirne. Latvijā šīs šķirnes liellopu ir salīdzinoši maz. Iespējams, Latvijā cilvēki to nenovērtē, tomēr gaļas kvalitātes ziņā angusi ir vislabākie.
Gaļas liellopu nozare ar noteiktu lopu skaitu, pareizu saimniekošanu, prātīgu darbošanos sevi atpelna. Mēs visu tehniku pirkām bez projektu atbalsta, lietotu, pakāpeniski. Tas bija smagi. Nevarēju arī saņemt jaunā zemnieka statusu, jo kopš 2008. gada biju reģistrēta VID kā saimnieciskās darbības veicēja, jo bija doma jau tad ko uzsākt, taču faktiski neko nedarīju, strādāju Ekonomikas ministrijā, bet sniedzu atskaites. Reāli pirmā lauksaimnieciskā darbība, atskaites un kārtīga grāmatvedība sākās 2013. gadā ar pirmajām telītēm. Taču MK noteikumi neparedzēja situāciju dabā un biju jau veca zemniece pēc MK noteikumiem. Dīvaini.
Visas subsīdijas ieguldām saimniecības tālākā izaugsmē. Iedzēnos ir ļoti lielas darbnīcas. 20 ha platībā aug bumbieres, ābeles, saldie ķirši, pavasarī zied kā kupenas joprojām. Protams, 20 gadu neviens tur nav kāju spēris, tomēr augļu dārzs vēl var ražot un ir mums paceļams. Gribas tos ābolus. Veidojam tādu kā lauksaimniecības ražošanas centru, un noteikti, ja viss izdosies, vajadzēs darbiniekus. Mums apstrādājamās zemes limits ir 500 ha, vairāk nevajag. Vēlamies, lai lauki attīstās, saglabājot savu daudzveidīgās dabas burvību, jo tāda daba ir tikai pie mums un cilvēki vairāk to novērtētu, vēlētos šeit palikt, atgriezties, jo te ir ko darīt. Ja apkārtējiem būs darbs un labi, tad arī pašiem viss būs labi. Vēlamies, lai viss ir sakārtots, lai sirdij un acīm prieks, neko citu.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
