Gājputni noēd ziemājus. Šaut vai gaidīt kompensāciju? 26
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Zosis, dzērves un citi gājputni katru gadu Latvijas lauksaimniekiem nodara lielus postījumus. 2019. gadā zemnieku saimniecības un lauksaimniecības kooperatīvi valstij kompensācijās pieprasīja vairāk nekā divus miljonus eiro.
Pārmedīšanas un dabisko biotopu izzušanas dēļ pagājušā gadsimta vidū zosu skaits Eiropā bija samazinājies līdz minimumam, taču, pateicoties stingrajiem aizsardzības pasākumiem, galvenokārt pavasara medību aizliegumam, vairāku zosu sugu populācijas ir veiksmīgi atjaunojušās.
Caurceļojošajiem putniem sējumos iegūtā barība ir nepieciešama spēku uzkrāšanai tālākam lidojumam uz ligzdošanas vietām. Tomēr zemniekiem tas ir vājš mierinājums. LPKS “Abra” (Sējas nov.) valdes priekšsēdētāja Inese Karlova aprēķinājusi, ka no zosu nopostīta lauka ražas zudums ir būtisks – vairākas tonnas no hektāra, tā pazaudējot apmēram 600–800 eiro peļņas.
Kāpēc letālo atbaidīšanas metodi sējumu sargāšanai nepielieto meža zosīm?
Ne visi augi ataug, jo daudzi ir izrauti ar visām saknēm. Arī pārsējot tīrumus, rodas neplānoti papildu izdevumi (sēkla, degviela, darbaspēks), un graudu nogatavošanās aizkavējas par vairākām nedēļām, apgrūtinot ražas novākšanu rudenī, kad sākas slikti laika apstākļi.
Kaut kas bija jādara
Zemnieku organizāciju spiediens un pieaugošais izmaksājamo kompensāciju apjoms lika sarosīties atbildīgajām institūcijām un meklēt problēmas risinājumu.
Lai atbaidītu izsalkušos migrējošo putnu barus no kultūraugu sējumiem un mazinātu to nodarītos zaudējumus, pērn lauksaimniekiem izņēmuma kārtā ļāva Dabas aizsardzības pārvaldē (DAP) pieteikties uz atļaujām zosu letālajai atbaidīšanai jeb limitētai ieguvei, proti, nošaušanai. Atļautais limits – tūkstotis zosu visas Latvijas teritorijā, bet ne vairāk kā pieci vai desmit putni (atkarībā no saimniecības izmēra) vienas atļaujas turētājam.
Šogad šī prakse tiek turpināta, šāda veida atbaidīšanai pakļaujot divas caurceļojošo zosu sugas: sējas (Anser fabalis) un baltpieres zosi (Anser albifrons) – katrai limits ir 500 īpatņu, atļaujot piecu putnu ieguvi vienai saimniecībai, atsevišķos gadījumos līdz desmit palielinot iegūstamo zosu skaitu vienas atļaujas turētājam.
“Sugas un indivīdu skaitu, kuras atļauts iegūt, noteicis Latvijas Universitātes Bioloģijas institūts, ņemot vērā kaimiņvalstu pieredzi un datus, jo Latvijā līdz šim nav ievākts pietiekami daudz informācijas.
Lai turpmāk šos kritērijus varētu noteikt pēc vietējai situācijai atbilstošiem datiem, Latvijas Vides aizsardzības fonda projekta ietvaros LU Bioloģijas institūts šopavasar veiks migrējošo zosu monitoringu un pētījumus, kuros iegūtie dati un secinājumi tiks iesniegti DAP, lai tos turpmāk izmantotu migrējošo zosu radīto problēmu risināšanai,” skaidro DAP pārstāve Maija Rēna. Te piebilstams, ka piedalīties zosu novērošanā tiek aicināti visi Latvijas iedzīvotāji, ziņojot portālam “Dabasdati.lv”.
Kurš drīkst šaut
“Zosu letālo atbaidīšanu atļauts veikt medniekiem. Ja zemnieks ir arī mednieks, tad viņš šādi rīkoties var pats vai deleģēt to kādam medniekam. Speciālas apmācības nav plānotas, jo katram mednieka apliecības saņēmējam ir jāiziet kursi un jāspēj atpazīt medījamās sugas – sējas un baltpieres zosis.
Nedrīkst šaut meža, baltvaigu, mazās, īsknābja, melngalvas un sarkankakla zosis. Turklāt zosu ieguves un atbaidīšanas laikā jāievēro medības regulējošo normatīvo aktu prasības, taču nomedītās zosis varēs izmantot personīgām vajadzībām. Jāņem gan vērā, ka zosu letālajā atbaidīšanā nedrīkstēs lietot svinu saturošu gludstobra munīciju.”
Atļauju nosacījumu ievērošanu kontrolēs DAP sadarbībā ar Valsts meža dienestu. Zosu ieguve būs atļauta tikai diennakts gaišajā laikā, kad putni ir nolaidušies lauksaimniecības zemēs. Tiklīdz zosis pacelsies spārnos, to atbaidīšana un ieguve jāpārtrauc.
Zosu letālā atbaidīšana nav atļauta arī īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kuras izveidotas putnu aizsardzībai, kā arī Teiču rezervāta ārējā aizsargjoslā. Atļaujas tiks anulētas, ja DAP konstatēs, ka zosu letālā atbaidīšana nav pieteikta, ir iegūtas neatļauto sugu zosis vai arī darbība notikusi tīrumos, kuros nav iesētas noteikumos minētās riska kultūras un nav pielietotas citas putnu aizbiedēšanas metodes.
Ar kompensācijām nemētāsies
Ja zosu letālās atbaidīšanas metode zemniekiem tomēr nepalīdzēs izvairīties no sējumu postīšanas, tad būs iespējams pieteikties kompensācijām, kuru piešķiršanas kārtību saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likuma 4. panta 6. punktu nosaka Ministru kabineta noteikumi Nr. 114 (pieņemti 18.02.2021.), kuri būs spēkā līdz 2025. gada 1. maijam.
Jebkurš lauksaimnieks, kura laukiem migrējošie putni radījuši zaudējumus (pat ja saņemta atļauja), varēs vērsties DAP un lūgt kompenāciju, ja nodarīto zaudējumu apmērs pārsniegs vienas valstī noteiktās minimālās mēnešalgas lielumu (500 eiro) un viņi būs nodrošinājuši vismaz vienu no MK noteikumos minētajiem lauku aizsardzības pasākumiem – pielietojuši skaņu un troksni radošas ierīces, vizuālos atbaidītājus (siluetus, mulāžas, spīdošus elementus, gaismas lāzerus), repelentus (dabiskas vai sintētiskas smaržvielas) vai citus paņēmienus (šķēršļus, elektriskos ganus), kuru izmantošana nav pretrunā ar vides un dabas aizsardzības prasībām.
Kompensācijas nepārsniegs 80 procentus no aprēķinātā zaudējumu apmēra, kuru noteiks DAP izveidota komisija, desmit darbadienu laikā apsekojot izpostītos sējumus.
Zemnieki par atļaujām nav sajūsmā
“12. martā noslēgsies zosu letālās atbaidīšanas atļauju pieteikumu saņemšanas 1. kārta, kurā starp pieteicējiem sadalīsim 60 procentus no zosu limita, un turpmākajās nedēļās viņiem tiks izsniegtas atļaujas. Otrajā kārtā pieteikumus pieņemsim no 15. marta līdz 5. aprīlim, kad sadalīsim 20 procentus, bet atlikušo limitu – tiem, kuru iesniegumus saņemsim pēc 5. aprīļa,” informē DAP Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode.
Atļaujas izsniegs tiem lauksaimniekiem, kuri audzē riskam visvairāk pakļautās kultūras – ziemas kviešus, ziemas miežus, ziemas rapsi, lauka pupas, zirņus, vasaras kviešus, auzas un kukurūzu. “Ziemas rudzi šajā sarakstā nav iekļauti, jo līdz šim par to sējumu bojājumiem nav izmaksātas kompensācijas un šis kultūraugs tiek audzēts arvien mazākās platībās, turklāt zemnieku organizācijas nekad nav nosaukušas rudzus par kultūru, kas būtu jāsargā no zosīm,” piebilst Strode.
Līdz šim DAP ir saņēmusi jau vairāk nekā 80 iesniegumus, tostarp no z/s “Pīlādži” (Durbes nov.) Kurzemē. Tās saimnieks, Zemnieku saeimas valdes loceklis Edgars Putra ziņo, ka pirmās zosis jau februāra pēdējā nedēļā bijušas klāt. Vēl gan tās esot salīdzinoši mazaktīvas un sastopamas mazos bariņos.
Atkarībā no laika apstākļiem zosu bari vai nu piestāj Latvijā īsu brīdi, vai arī uzturas šeit ilgāku laiku un labi uzbarojas. Pērn Durbes pusē zosis viesojušās vien apmēram desmit dienas. “Atļauju izmantojām un pāris zosis arī nošāvām, taču iztraucētie putni aizlidoja pie citiem saimniekiem, kuri arī šāva, un pēc kāda laika atlidoja atkal atpakaļ. Tā viņas migrēja starp laukiem.”
Savukārt Mareks Bērziņš no z/s “Loja” (Mazsalacas nov.) atklāj, ka Ziemeļvidzemē zosu sezona sāksies tikai līdz ar vasarāju sēju aprīlī un DAP atļaujai viņš nepieteiksies. “Pērn mēs pieteikšanos nokavējām un sapratām, ka nosacījumi zosu iegūšanai ir pārāk sarežģīti un sankcijas par kļūdām bargas, lai kāds mednieks ar to gribētu ķēpāties. Jāsaprot, ka no pavasarī nošautās zoss nesanāks sulīgs Mārtiņdienas cepetis, kā daudzi varētu iedomāties.”
Saimnieks šaušanai lielu jēgu neredz arī tādēļ, ka viņa tīrumos viens caurceļojošo zosu bars uzturas vien pāris dienas, tad nāk nākamais, kurš par šaušanu neko nezina, un mierīgi sējumos mielojas tālāk. “Esam izmēģinājuši visādus atbaidīšanas paņēmienus, diemžēl efekts ir īslaicīgs.
Zosis ir gudras un ātri pierod pie visa, kas viņu dzīvību reāli neapdraud. Šo putnu kolektīvais saprāts ir pārāks par cilvēku izdomu, tādēļ cenšamies vairāk pāriet uz vasarāju sēšanu. Lai atdzīvinātu noēstās platības, pērn uzsējām dubultu slāpekļa minerālmēslu devu. Pāris nedēļas lauks izskatījās briesmīgi, bet tad augi saņēmās, un bija normāla raža, ja neņem vērā papildu izdevumus.”
Mednieki saskata būtiskas nepilnības
“DAP organizētie zosu letālās atbaidīšanas pasākumi ir nesaprotami, neveicina zemnieku sējumu nosargāšanu no putnu postījumiem un ir nelietderīga nodokļu maksātāju naudas tērēšana,” uzskata Latvijas Mednieku asociācijas (LATMA) valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks.
“Vadoties pēc zosu populācijas novērtējuma, Eiropas Savienības Putnu direktīva mums ļauj nošaut divus procentus no visiem Latvijai caurceļojošajiem putniem, kuru skaits ir apmēram 2–2,5 miljoni. Tādēļ būtu jānosaka kopējā kvota, cik drīkst šaut. Neuzskatu, ka tiem jābūt tieši diviem procentiem, taču ne jau tūkstotim – vismaz desmit tūkstošiem uz visu Latviju. Kad šis limits sasniegts, varētu domāt, ko darīt turpmākajos gados. Šāds apjoms nenodara ļaunumu populācijai un nav pretrunā ar Eiropas normatīvajiem aktiem.”
Tā kā visi zemnieki ikdienā nav saistīti ar medībām, tīrumu nosargāšanā viņiem jālūdz talkā mednieku kolektīvu biedri. “Mēs uz šādām zosu medībām neraujamies. Esam gatavi lauksaimniekus atbalstīt un piedalīties, taču jāsaprot, ka tas ir smags papildu slogs, jo katram medniekam pirmajā vietā tomēr ir savs maizes darbs. Tādēļ zosu letālo atbaidīšanu mēs negribam uzņemties kā pienākumu un atbildību,” mednieku viedokli pauž H. Barviks.
Atsaucību bremzē birokrātija
Pērn, kad zosu letālā atbaidīšana tika atļauta pirmo reizi, noteiktā sistēma bija tik sarežģīta, ka daudzi mednieki vienkārši atteicās piedalīties. “Tās nav medības, bet tikai vēl viens instruments lauksaimnieku rokās, kas medniekiem ir vairāk apgrūtinājums, nevis privilēģija. Bija sūdzības par DAP pārbaudēm, kas vēl vairāk noskaņoja pret šo pasākumu, un no 1000 atļautajām zosīm tika iegūtas vien 70,” trūkumus iezīmē medniece, žurnāla “Medības” galvenā redaktore Linda Dombrovska.
Šogad sistēma ir mazliet uzlabota. DAP izveidojusi elektroniskus risinājumus atbaidīšanas pieteikšanai un atskaišu iesniegšanai. Vēlākais, trīsdesmit minūtes pirms darbības uzsākšanas ir jāaizpilda tiešsaistes anketa, kas pieejama www.ejuz.lv/zosupieteikums, bet pēc zoss nošaušanas jānosūta īsziņa uz numuru 27775667, kurā jānorāda atļaujas numurs un iegūto zosu skaits.
Minētais tālruņa numurs darbosies tikai īsziņu saņemšanai, un, zvanot pa to, nebūs iespējams saņemt konsultācijas. 12 stundu laikā pēc darbošanās jāaizpilda tiešsaistes anketa www.ejuz.lv/zosuanketa un nomedītās zoss fotoattēls jānosūta pa e-pastu [email protected], norādot sugu, atļaujas un mednieka apliecības numuru.
Haralds Barviks atzīst, ka tieši sarežģītā atskaitīšanās kārtība mudina daudzus zemniekus nemaz neņemt DAP atļauju un mēģināt problēmu risināt ar citām metodēm – indēšanu vai pat vēl barbariskāku iznīcināšanas veidu – āķus ar ēsmu piesienot pie akmens. Viņš uzsver, ka zosu letālās atbaidīšanas metode tiek pielietota vēl sešās septiņās Eiropas valstīs, taču tādas birokrātijas kā pie mums nekur citur neesot.
Lai nerastos pārpratumi, katru nomedīto putnu vajadzētu nofotografēt un kopā ar iegūšanas koordinātām šo informāciju uzreiz nosūtīt DAP, kur tā tiktu iereģistrēta, bet, tuvojoties kvotas beigām, zemnieki saņemtu brīdinājumu šaušanu pārtraukt. “Līdzīgi mēs medījam vilkus un lūšus, bet Meža dienests seko līdzi, lai limits netiek pāršauts. Vienkārši, saprotami un kontrolējami.”
“Tomēr zosu letālā atbaidīšana nav medības klasiskā izpratnē, bet izņēmuma gadījums un putnu ieguve nav pašmērķis. Mēs iesaistāmies vien kā par lauksaimniecību kopumā atbildīgā iestāde, kurai rūp postījumu samazināšana,” skaidro Zemkopības ministrijas eksperts medību jautājumos Jānis Bārs.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Novērst putnu kaitējumu nav iespējams
Dr. biol. Oskars Keišs, LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas vadītājs: “Tā kā zosu konflikts ar lauksaimniekiem noteikti nav nekāda fundamentāla zinātniska problēma, tad šādus pētījumus vajadzētu apmaksāt ne no zinātnei, bet gan zemkopībai paredzētiem līdzekļiem.
Pašreizējais pētījums, ko sadarbībā ar DAP veic LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas kolektīvs manā vadībā un finansē Latvijas Vides aizsardzības fonds, ir uzsākts tikai 2020. gada 1. septembrī, un tā gala rezultāti būs zināmi vien šā gada 30. septembrī. Tādēļ šobrīd visas mūsu zināšanas vēl joprojām balstās tikai uz citu valstu pieredzi un atsevišķiem novērojumiem Latvijā.
DAP atļauja pielietot zosu letālās atbaidīšanas metodi juridiski noteikti nav jāuztver kā medības. Ūdensputnu pavasara medības ir kaitīgas un nerekomendējamas pārdomātā medību saimniecībā, kā arī pamatā aizliegtas visā Eiropas Savienībā.
Tā ir tikai atļauja nošaut dažas zosis, lai aizbiedētu citas zosis no sējumiem, nevis ar mērķi iegūt tās ēšanai. Šādā veidā iegūt caurceļojošās zosis ES ir atļauts vienīgi tad, ja tās nodara “būtisku kaitējumu”. Par katru šādā veidā nogalināto putnu katrai valstij ir jāsniedz atskaite ES Dabas ģenerāldirektorātam (DG ENVI).
Ja kāds cer uz pilnīgu dažādu savvaļas dzīvnieku jebkādu kaitējumu novēršanu, tad šāds cilvēks noliedz dabas eksistenci vispār. Biologu uzdevums noteikti nav dot ieteikumus, kuras zosu sugas nogalināt. Meža zosis nerekomendējām atļaut šaut, jo tās ir vietējās – Latvijā ligzdojošās zosis (vienīgā tāda suga) – un tūlīt pēc atgriešanās no siltajām zemēm sāk ligzdot. Meža zosu postījumi ir lokāli, jo pie mums tās ligzdo tikai apmēram 20–30 vietās.
Zosu letālās atbaidīšanas metode plašā mērogā nav risinājums, ja nu vienīgi palīdz zemniekiem psiholoģiski – izšaut uz zosi, kas nodara viņa tīrumiem postu. Jo zosis uzkrāj enerģiju pirms tālākas migrācijas uz ligzdošanas vietām. Ja tās izbaida vienā vietā, tās aizlido uz citu.
Jo ilgāk zosis nevar uzkrāt enerģijas rezerves tālākam pārlidojumam uz ziemeļiem, jo ilgāk posta laukus Latvijā. Dažas valstis blakus nozīmīgām zosu pulcēšanās vietām ierīko tām barības laukus, kurus atļauj noēst, lai novērstu postījumus tuvākajā apkaimē. Šāda metode ir izmēģināta Nīderlandē, Lielbritānijā un Dānijā.
Ilgtermiņā šis noteikti ir daudz efektīvāks risinājums, jo zosis netiek aizbaidītas uz citām vietām. Turklāt problēma vēsturiski ir pašu cilvēku radīta, mainot zemes izmantojuma veidu, – pļavas, kas bija dabiskas zosu barošanās vietas, pārvēršot par aramzemi ar kultūraugiem, kas ir daudz barojošāki, un tādējādi “klājot barības galdu” zosīm.”
