Uldis Šmits: Kasparovam ir savi aprēķini, bet viņš pelnījis kādu atbalsta žestu 18
Ne jau katru dienu visā pasaulē pazīstams cilvēks lūdz Latvijas pilsonību, tāpēc informācija par šo Garija Kasparova gājienu nonāca pat tādās mums ļoti tālās valstīs, kurās Latviju presē piemin varbūt labi ja reizi gadā. Lielākās ziņu aģentūras uzsvēra viņa sacīto, ka Latvijā ciena demokrātiskās vērtības un katrs tur var brīvi izteikt savu viedokli, nebaidīdamies no politiskas vajāšanas. Rietumos Kasparovs ar pāris teikumiem joprojām spēj ietekmēt sabiedrisko domu efektīvāk nekā mūsu valsti popularizējošais Latvijas institūts, jo, lai arī ko katrs domātu par Kasparova darbību, viņā mēdz ieklausīties. Arī Briselē, Vašingtonā, Ženēvā un citos varas centros. Tāpēc Garijs noteikti pelnījis no oficiālās Rīgas puses kādu atbalsta žestu. Varbūt izņēmuma kārtā sevišķi izdevīgu uzturēšanās atļauju… apmaiņā pret valsts tēla uzspodrinājumu.
Protams, politiski pie vairākiem galdiņiem spēlējošajam Kasparovam ir savi, tostarp ne gluži nesavtīgi aprēķini. Viņš ir sarežģīta personība, kas daudziem sagādājusi neērtības jau kopš PSRS laikiem, kad jauniņais šaha spīdeklis ar savu izturēšanos iemiesoja zināmu nepakļāvību sistēmai un 1985. gadā gāza no pasaules čempiona troņa “pareizo” padomju cilvēku Anatoliju Karpovu. Tomēr Kasparova nostāšanās asā opozīcijā pret Putina režīmu daudziem liekas pagrūti izskaidrojama. Leģendārais šahists mierīgi būtu varējis stāties “Vienotās Krievijas” rindās un baudīt Kremļa labvēlību un privilēģijas, kādas ir partijā esošajiem slavenajiem sportistiem, un sēdēt Valsts domē, piemēram, blakus bijušajai daiļslidotājai Irinai Rodņinai. Vienīgi grūti iztēloties Kasparovu balsojam par tā saukto ārvalstu aģentu likumu un pārējiem varas partijas pēdējā laikā izstrādātajiem demokrātiskās brīvības nīdējošiem likumiem. Jāatceras arī sirmā disidenta Sergeja Kovaļova rūgtais secinājums, ka starp PSRS un Putina Krieviju ir tikai “tehniskas atšķirības”, un tas varbūt palīdz saprast, kāpēc rietumnieciskais īpatnis Kasparovs kļuva par ārpussistēmas opozīcijas kustības “Cita Krievija” līdzdibinātāju. Tiesa, nu jau labu laiku Maskavas un Sanktpēterburgas ielu demonstrāciju priekšgalā ir jaunas figūras ar jauniem lozungiem…
Taču Kasparova iesniegums attiecās uz Latviju. Svarīgāks par viņa izplānotajām kombinācijām tomēr būtu jautājums: kāda tad galu galā ir mūsu valsts attieksme pret šo “citu” jeb vēl saglabājušos demokrātisko aprindu Krieviju, ar kuru daudzas attālākas Eiropas valstis uztur ciešus sakarus caur savām vēstniecībām un kuru parasti neaizmirst arī augstāko amatpersonu oficiālo vizīšu laikā? Liekas – nekāda. Rīga nav pagodinājusi ar īpašu uzmanību pat “Memoriāla” vai “Helsinku” grupas pārstāvjus, kuri gan Latvijas pasi un vispār neko nelūdz, bet kuriem patiešām ir nopelni Latvijas labā, piemēram, staļinisko represiju upuru apzināšanā. Lietuva pagājušā gada 13. janvārī, kas ir Brīvības aizstāvju diena, piešķīra savu pirmo Brīvības prēmiju jau pieminētajam Sergejam Kovaļovam. Savā ziņā to var dēvēt arī par investīciju valsts pašcieņas stiprināšanā, bet tā ir, drusku ciniski izsakoties, ienesīga joma, ko Latvija pamet novārtā. Kas nez vai notiktu, ja politiķi prastu paredzēt situāciju dažus gājienus uz priekšu.
