Gaiziņkalns – vismaz par 10 cm augstāks 0
Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras ģeodēzisti veikuši Gaiziņkalna augstuma precizēšanu. Cik augsts tas īsti ir, tiks paziņots valsts svētkos novembrī. Taču jau tagad varot pateikt, ka tas būs vismaz par 10 centimetriem augstāks nekā līdz šim ziņotie 311,6 metri virs jūras līmeņa. Tiesa, ar to vēl nepietiek, lai sasniegtu Baltijas augstākās virsotnes – Igaunijas Munameģa – augstumu, pietrūkst vēl 6,3 metru…
Pagājšnedēļ sniegputenī Ģeotelpiskās informācijas aģentūras darbinieki rosījās Latvijas augstākā kalna virsotnē. Izmantojot GPS signālus, ģeodēzisti veido uzmērīšanas tīklu, no šiem punktiem pēc tam veic koordināšu mērījumus ar elektronisko tahimetru. “Te ir jāsaprot, kura īsti ir tā augstākā vieta, tāpēc jāveic mērījumi vairākās vietās un jāizdara aprēķini, lai noskaidrotu Latvijas augstāko punktu,” skaidro ģeodēzists Viesturs Sproģis. “Mēs nevis pārmērām, bet precizējam augstumu, jo ir mainījusies augstumu sistēma,” uzsver viņa kolēģis Ernsts Lazdāns. Latvija pirms diviem gadiem sākusi lietot Eiropā izmantoto Amsterdamas augstumu sistēmu iepriekš lietotās Baltijas 1977. gada augstumu sistēmas vietā, kas saņemta mantojumā no padomju laikiem. “Jūra it kā viena un tā pati, bet no Amsterdamas pāļa mērot, mūsu punkti iznāk augstāki, nekā mērot no Kronštates sākumpunkta,” skaidro ģeodēzisti. 2014. gadā pārejot uz Eiropas augstumu sistēmu, augstumu vērtības Latvijā pieaugušas no aptuveni 12 cm Latgalē līdz aptuveni 18 cm Kurzemē. Ģeodēzisti neplāno no jauna mērīt visus Latvijas kalnus, bet to augstumu precizēs aprēķinu ceļā, ņemot vērā mērījumus Gaiziņā.
Latvijas teritorijā zemes garoza nav stabila – vertikālo kustību ātrums ir apmēram viens milimetrs gadā, proti, Kolka katru gadu virs jūras līmeņa paceļas par 1 mm, bet pretējā Latvijas pusē Indra kļūst zemāka par 1 mm.
UNESCO aizsardzībā
Gaiziņkalna augstuma precizēšana saistīta arī ar Strūves ģeodēziskā loka pārvaldīšanu, ko mūsu valsts teritorijā veic Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūra, pastāstīja Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras Ģeodēzijas nodaļas vadītājs Ivars Liepiņš.
Strūves ģeodēziskais loks ir ar triangulācijas metodi uzmērīta ģeodēzisko punktu sistēma jeb trijstūru ķēde zemeslodes izmēru un formas noteikšanai. Loks ir uzmērīts no 1816. līdz 1855. gadam un šobrīd iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā kā unikāla sava laika garākā un precīzākā ģeodēzisko mērījumu sistēma. Šis ģeodēziskais loks, šķērsojot arī Latvijas teritoriju, stiepjas no Ziemeļu Ledus okeāna piekrastes Norvēģijā līdz Melnās jūras krastiem.
Savulaik apjomīgie mērījumi tika veikti, lai sasniegtu trīs mērķus – zinātnisko, praktisko un politisko. Zinātniskais mērķis bija apstiprināt Ņūtona teoriju par Zemes formu – ka tā nav apaļa, bet gan polos nedaudz saplacināta. Praktiskais mērķis bija iegūt datus, lai veiktu cariskās Krievijas un Zviedrijas Karalistes kartēšanu. Politiskais mērķis bija piedalīšanās triangulācijas mērījumos, jo tā bija 19. un 20. gadsimta “lielā zinātne”. Piedalīšanās triangulācijā cēla valsts politisko un militāro prestižu. Mūsdienu mērījumiem nozīme gan vairs nav tik stratēģiska.
Latvijā pavisam ir 16 Strūves ģeodēziskie punkti, viens no tiem arī Gaiziņa virsotnē. Ģeodēziskā zīme, ar kuru Strūve 1824. gadā nostiprināja punktu Gaiziņkalnā, laika gaitā gājusi bojā, jo tā atradās zem Gaiziņkalna skatutorņa. Šobrīd pusmetru zem zemes saglabājies tikai 1904. gadā krievu militāro ģeodēzistu ieliktais krusta akmens, kas atrasts pērn.
Līdz šim Latvijā atrasti četri autentiskie Strūves ģeodēziskā loka punkti, divi no tiem – Jēkabpils un Sestukalna punkti – iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.
Gaiziņkalna ģeodēzisko punktu nav plānots iekļaut šajā sarakstā, jo tas ir pārāk sarežģīti. Procedūra paredz, ka vispirms būtu jāanulē esošais saraksts, bet pēc tam jāveido jauns. Taču I. Liepiņš pastāstīja, ka punkti, kas nav UNESCO sarakstā, līdz šā gada beigām tiks iekļauti Valsts kultūras pieminekļu sarakstā.
Gaiziņkalna pārņemšana vēl procesā
“Latvijas Avīze” jau rakstīja, ka Gaiziņkalna īpašniece Inese Apele vēlas Latvijas tautai un valstij dāvināt Gaiziņa virsotni, taču saskārusies ar šķēršļiem – būvvalde nav ļāvusi nodalīt virsotni no pārējā ģimenes zemesgabala, jo tā esot pārāk maza. Atgādināsim, ka Ineses Apeles ģimenei piederošais zemes gabals ir 44 hektāru platībā, bet valstij dāvināt viņa vēlas tikai 0,7 hektārus.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā (VARAM) noskaidroju, ka ministrijas un Dabas aizsardzības pārvaldes pārstāvji ir iepazinušies ar sākotnējo iespējamā dāvināmā zemes gabala izvietojumu, kā arī ar situāciju dabā un izvērtē optimālāko risinājumu dāvināmā zemes gabala platībai un konfigurācijai.
“Ir skaidrs, ka valstij, pieņemot dāvinājumu no zemes īpašnieces Apeles kundzes, ir jāņem vērā dāvinātāja vēlmes un nosacījumi, kā arī aktuālā situācija Gaiziņkalna virsotnē. Tā kā Gaiziņkalna virsotnei piegulošās zemes pieder privātīpašniekiem, jāizvērtē arī iespējamā piekļuve, ņemot vērā esošos servitūtus un izvērtējot jaunu servitūtu nepieciešamību,” informē VARAM speciāliste Kristīne Kļaveniece.
Ministru kabineta noteikumos minēts, ka minimālā atdalāmā zemes gabala platība dabas parkos meža zemei ir 10 hektāri un lauksaimniecības zemei – trīs hektāri. VARAM secināja, ka minētie noteikumi uz šo teritoriju neattiecas, jo uz dāvināmās zemes vienības daļas atrodas skatutorņa pamati, piebraucamais ceļš un vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā tā ir atzīmēta kā publiskās apbūves teritorija. Publiskās apbūves teritorijā minimālā atdalāmā zemes gabala platība ir 1200 kvadrātmetri.
Gaiziņkalna īpašniece Inese Apele pastāstīja, ka plāno Gaiziņkalna virsotnes augstākajā punktā novietot īpašu zīmi, lai kalna apmeklētāji varētu, piemēram, pie tās nofotografēties.
