Kas vēl augstāk par 312 metriem. Gaiziņa skatutorņa vēsture 1
Apslēptās bagātības Gaiziņa apkārtnē
Gaiziņš. Gaisiņš. Gaiszinis. Gaiziņkalns. Katram savs pieredzes stāsts, katram savs redzējums par tā nākotni. Bet kas ir mūsu kopīgais Gaiziņš? “Tas bija tik sen, ka pat tēvutēvu tēvmāmiņas nezināja, kā īsti viss noticis, – ne vakar tā dieniņa, kad Saulīte kāzas dzēra, ne vakar tā dieniņa, kad Zemīte radījās. Pasaule bija gluži jauna un Aizsaule – tukša. Kusa aizmūžu ledāji, ūdeņi sarieta ezeros, upēs un jūrās. Trīs milži toreiz klejoja pa Vidzemes augstieni. Ko viņi meklēja, ko darīja – viss ir aizmirsts. [..]. Bet, kad reiz pienāca Veļu laiks, sagūla cits citam iepretī un sarausa zemes virsū. Norima un kļuva par kalniem. Ķelēns. Gaiziņš. Bākūzis.” Tā lasāms skaistajā Saulcerītes Vieses novada epā “Dieviena”.
Krūmiņtēva (Jāņa Krūmiņa) savāktajās un apkopotajās teikās un nostāstos par Gaiziņkalna apkārtni vēstīts par naudas lādi, kas ik pa laikam (pēc simt vai tūkstoš gadiem) vecenītes izskatā izlien no Viešūra ezera un lūdz notīrīt ļoti netīru, nopuņķojušos degunu, kaut ar sakumiem noraust netīrumus. Nācēja esot naudas vecene no Baltā kalna lādes, bet līdz šim viņai vēl neviens nav pakalpīgi degunu noslaucījis. Gadu simti gan rit tik ātri…
Lai noteiktu gaidāmo laiku, agrāk cilvēki vēroja dabas parādības un likumsakarības, iztiekot bez precīzām meteoroloģiskām prognozēm. Un tā nu ap Latvijas augstāko virsotni dzīvojošie ļaudis allaž paļāvās uz precīzāko Gaiszini – Gaiziņu. Ja tas tinas miglā, ja no tā ceļas miglaina dūmaka, tad visi zina, ka drīzumā, ne vēlāk kā trešajā dienā, gaidāms lietus. Tā tas vienmēr notiekot. Gaiziņkalna apkārtnes iedzīvotāji, sevišķi siena laikā, bieži pametot acis uz kalna pusi.
