Gaišums, vieglums un mērķtiecība. Saruna ar tulkotāju Daci Meieri 0
Ja sastādītu 21. gadsimta pirmo divdesmit gadu latviešu tulkotāju panteonu, tajā līdzās vairākiem citiem spožiem vārdiem noteikti būtu jāieraksta DACE MEIERE. Ar viņas starpniecību pie latviešu lasītājiem nonākuši tādi autori kā Umberto Eko, Italo Kalvīno, Kristina Sabaļauskaite un citi.
Pati Dace smejas, ka tulkotājs savā ziņā vilto grāmatas – labticīgais lasītājs, veikalā izvēloties sev grāmatu, pat neaizdomājas, ka tas, ko viņš lasa, nav uz vāka lasāmā autora darbs – vai katrā ziņā ir ne tikai autora, bet tikpat lielā mērā arī tulkotāja veikums. “Varbūt īstā Andžela Naneti ir pavisam citāda,” pajoko Dace par darbu pie 2019. gada Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas laureātes Andželas Naneti grāmatas “Mans vectēvs bija ķiršu koks”.
Naneti grāmata ir neparasta. Tā ir gaiši skumīga grāmata par mīlestību un nāvi. Par to, cik tuvu tās mūsu dzīvē ir, pat ja nesaucam vārdā, bet iespējams – īpaši tad.
– Par nāvi 21. gadsimtā cenšamies nedomāt, kur nu vēl par to rakstīt bērnu grāmatās. Vai atceries, kura bija pirmā grāmata, ko bērnībā izlasīji, kura stāstīja par nāvi?
Dace Meiere: – Vissāpīgākā droši vien bija “Brāļi Lauvassirdis” septiņu astoņu gadu vecumā – man pašai tās nebija, paņēmu no bibliotēkas. Bet noteikti bijušas jau agrāk, tikai nav tik spilgti palikušas atmiņā. Patiesībā jau visās tautas pasakās – nepārgrozītās, nesacukurotās, nesabojātās tautas pasakās – nāves tēma neuzkrītoši, ļoti dabiski vienmēr ir tuvu klāt.
– Nereti dzirdams, ka vecāki izvairās lasīt bērniem priekšā klasiskās pasakas tieši nāves klātbūtnes dēļ, un rakstnieki arī izvairās no šīs tēmas.
– Šāda izvairība un bailes savā ziņā ir saprotamas, taču nāves tēma ir viena no svarīgākajām. Kāpēc mēs vispār stāstām stāstus un rakstām grāmatas? Kāpēc stāstu stāstīšana ir vissenākā māksla un varbūt galvenā pazīme, kas mūs, cilvēkus, atšķir no citām sugām?
Stāsti pastāv, kopš pastāv cilvēks, tie ir vajadzīgi, palīdz noorientēties pasaulē, saprast, ko cilvēkam darīt ar savām sāpēm, savu izmisumu, savu vientulību.
Stāstu stāstīšana, to klausīšanās vai lasīšana kaut mazliet palīdz tikt ar saviem pārdzīvojumiem un eksistenciālajiem jautājumiem galā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ joprojām nevaram dzīvot bez stāstiem.
– Jāpiebilst gan, ne katram izdodas tik viegli šo tiešām smago tēmu pacelt, kā tas izdevies šā gada Baltvilka Starptautiskās balvas laureātei.
– Andželas Naneti grāmata man šķiet pilnīgs brīnums. Par visu svarīgo ir ļoti grūti runāt, nekļūstot banālam, smieklīgam, didaktiskam. Ir tik grūti izlavierēt starp visādām briesmām, kas apdraud tekstu, spēt saglabāt dzīvīgumu, to, lai teksts būtu dabisks, smeldzīgs, sāpīgs un patiess, un neticamā vienkāršībā ietērpts.
Es tulkoju grāmatas jau ļoti daudzus gadus, un patiešām reti gadās tādas, kuras tulkojot man jāraud un pārlasot atkal jāraud.
– Turklāt rakstniecei tajā izdevies iedabūt arī bērna balsi.
– Jā, to īpaši redz tulkojot, šķietami vienkāršus tekstus man tulkot ir grūtāk nekā sarežģītos. Pastāv briesmas visu vienkāršību samaitāt, padarīt kokainu un samākslotu.
Te, latviešu izdevumā, protams, ir arī ideālās ilustrācijas – varbūt grāmata nebūtu pamanīta, ja ne tik laba saspēle starp tekstu un bildēm. Ļoti bieži grāmatas likteni izšķir vāks.
– Man atkal vāka dēļ radās iespaids, ka “Mans vectēvs bija ķiršu koks” ir grāmata pieaugušajiem…
– Manuprāt, laba grāmata ir laba grāmata visiem. Vai par Muminiem vai Lindgrēnes grāmatām varam teikt, ka tās ir bērniem? Laba grāmata var uzrunāt visus.
– Balvas vajadzīgas, lai pateiktu paldies tiem, kas kaut ko labu izdarījuši, un, ja tā ir starptautiska balva, – arī lai parādītu, ka mēs te esam. Kā tev šķiet, vai Baltvilka balva ir pamanīta ārpus Latvijas?
– Man šķiet, ka balvas nozīmība lielāka ir pašā Latvijā. Tā nav tikai paldies pateikšana iesaistītajiem cilvēkiem, bet arī procesa uzturēšana – par balvu runā mediji, nominētās un apbalvotās grāmatas labāk pamana gan lasītāji, gan bibliotekāri, tātad vesela kaudze labu grāmatu katru gadu tiek izcelta saulītē.
Par starptautisko pamanīšanu… Tuvie kaimiņi, igauņi un lietuvieši, Baltvilka balvu zina, bet par citām valstīm neņemos spriest.
– Tomēr, ja izdevējs izvēlas grāmatu, ko tulkot, balvai droši vien ir savs svars?
– Jā, izdevēji ļoti skatās, kāds grāmatai balvu sarakstiņš, un droši vien tas ir svarīgi arī izdevniecību profesionālajiem lasītājiem, kuri ir viens no sietiem, kam grāmata iziet cauri, lai nokļūtu pie konkrētās zemes lasītājiem. Sapņu darbs, vai ne (smejas), bet es gan tam nederētu, pārāk lēni lasu, gandrīz kā balsī sev priekšā.
– Starptautiskā Baltvilka balva it kā ir autoram, bet tomēr arī tulkotājam.
– Ha, bez tulkotāja arī autoram balva netiktu (smejas). Bet tulkotājam jāsamierinās ar šo daļēji neredzamo lomu: tulkotājs vienlaikus ir un nav autors, reizēm viņu pamana, reizēm nepamana. Ja pastāv tāds “parastais lasītājs”, man šķiet, tas lielākoties neapzinās, ka, lasot tulkojumu, lasa pavisam citu darbu.
Mēs esam neredzamie vidutāji. Es reizēm smejos, ka mēs esam grāmatu viltotāji – piepildām grāmatnīcas un bibliotēkas ar kopijām un atdarinājumiem. Vēl, protams, mūsu darbs ir salīdzināms ar to, ko dara aktieri un mūziķi: paraugs, loma vai notis tev priekšā, un tu interpretē.
– Un katrs to dara citādi.
– Jā, arī tāpēc, ka katram ir sava mūzikas, valodas izjūta. Es, piemēram, tulkotās grāmatas pērku, rūpīgi skatoties pēc tulkotāja – tā, lai mums saskanētu valodas izjūta. Gadās arī, ka apzinos, tulkojums ir labs, bet ritma, izteiksmes lietas mums nesaskan, un tad nekāda lasīšanas bauda nesanāk.
– Vai tā ir arī ar autoriem?
– Noteikti, ir daudz tādu, kuru valoda mani kaitina. Taču, kas atļauts rakstniekam, nav atļauts tulkotājam. Rakstniekiem ir nesalīdzināmi vairāk brīvības valodas lietošanā. Tulkotājs visādas valodas ērmības un dīvainības drīkst atļauties vienīgi tad, ja arī autoram tās tekstā bijušas. Bet kurš gan var mūs visus izkontrolēt (smejas).
– Runājot par procesu, tulkojumus no citām valodām jau tas īpaši neietekmēs, taču mēs atkal esam būt vai nebūt priekšā, domājot par to, vai turpināsies latviešu literatūras iziešana pasaulē.
– Tas ir ļoti svarīgs jautājums, un ceru – jaunā Kultūras ministrijas vadība to sapratīs.
Tulkotāju saime no latviešu valodas ir jākopj kā smalki, dārgi augi.
Un tieši tāpat citvalstu izdevēju interese par Latviju. Ja šis process, kurā ieguldīts daudz līdzekļu, netiks turpināts, to naudu varēs uzskatīt par izmestu. Ir jāuztur nepārtrauktība, jāstāsta izdevējiem par mūsu lieliskajiem rakstniekiem, dzejniekiem, ilustratoriem. Jāgādā, lai labi, spēcīgi literatūras profesionāļi pievērstos arī latviešu tekstiem. Jābūt lielam pulkam tulkotāju, un izdevējiem citās zemēs jābūt pārliecībai, ka viņi, ja izvēlēsies grāmatu, saņems atbalstu.
Varam paskatīties, kā daudzas citas Eiropas valstis atbalsta savas literatūras iziešanu pasaulē – kā to dara kataloņi, somi, igauņi, lietuvieši. Tā savu literatūru pasaulē iznesa skandināvi. Vēl pirms gadiem divdesmit viņus salīdzinoši necik daudz netulkoja, bet mērķtiecīgs atbalsts un daži spēcīgi teksti, piemēram, dāņu Pētera Hēga “Smillas jaunkundzes sniega izjūta” un Kārenas Bliksenas darbi, aizrāva sev līdzi veselu straumi.
Tagad, manuprāt, nevienā Eiropas valstī nerodas jautājums, kādēļ skandināvi būtu jāizdod.
Un, jā, iespēja rēķināties ar šo zemju kultūras institūciju atbalstu arī ir no svara. Diemžēl līdzīgi centieni ar latviešu literatūru vairākkārt ir aizsākušies un pārtrūkuši. Tagad ir jauns, varens uzrāviens mūsu literatūras iznešanā ārpus Latvijas, un būtu patiešām skumji vai drīzāk noziedzīgi to visu iznīcināt, apcērpot finansējumu un aizsāktos darbus pārtraucot.
– Un tulkotāji jau nevar tā dzīvot: iztulkot vienu latviešu grāmatu un tad gadiem gaidīt, vai būs vēl kāda.
– Tulkotājiem no tā sauktajām mazajām valodām nereti ir vairākas darba valodas, un tad viss atkarīgs no ieinteresēšanas un pārvilināšanas. Rau, Lietuvas Kultūras institūts to dara tik labi, ka pēdējā laikā lietuviešus tulkoju vairāk nekā itāļus. Ja Latvijas izdevēji nesaņemtu dažādu valstu atbalstu, ļoti daudzas labas grāmatas Latvijā neparādītos.
– Katra tauta ar savām grāmatām kaut ko pasaka arī par sevi.
– Literatūra ir viens no labākajiem valsts tēla veidošanas rīkiem. Tāpat tieši literatūra un māksla vispārliecinošāk būvē priekšstatus par sarežģītiem vēstures jautājumiem. Daudz pārliecinošāk nekā politiķu izteikumi. Man ir prieks, ka lietuviešiem šādi teksti ir, piemēram, Rūta Šepetis panākusi vairāk nekā vesels pulks vēsturnieku vai politiķu.
Es patlaban tulkoju lietuviešu bilžu romānu par izsūtīšanu uz Sibīriju. Domāju, ka arī šī grāmata labi aizies pasaulē, franciski tā jau izdota, tiek tulkota arī citur. Spēcīgs darbs un lielisks veids, kā uzrunāt pasauli. Un tāpat arī savējos.
Būtu jauki, ja augstie lēmēji un valsts naudas dalītāji apzinātos, ka latviešu valoda ir viens no mūsu valsts pastāvēšanas pamatiem –
un kam mums valsts, ja nav savas valodas un kultūras? Un nav labāka valodas uzturēšanas rīka par grāmatām.
Un te mēs nonākam pie pievienotās vērtības nodokļa. Ei, lēmēji, esiet nu tik labi, sadzirdiet izdevējus, samaziniet PVN līdz pirmskrīzes apmēram, jo atkal – citās Eiropas Savienības valstīs PVN likme grāmatām ir krietni mazāka nekā pie mums. Mēs esam palikuši pie tās likmes, kāda tika uzlikta lielās krīzes laikā. Vai mums vēl ir lielā krīze?
– Katrai balvai ir sava aura. Kāda tev liekas Baltvilka balvas aura?
– Ļoti vasarīga. Pati fiziskā balva, mazais vilciņš ar zemeņu karogu, ir visa šīs balvas būtība – gaišums, vieglums un mērķtiecība.
