Gaišums Sējas novada “Priežkalnos” 0
Zemnieki tā nospecializējušies, ka grūti atrast lauku sētu Lieldienu noskaņās – ar vistām, garaušiem un pamatīgām šūpolēm. Mums paveicās – Sējas novada domes priekšsēdētājs Guntis Liepiņš ieteica doties uz “Priežkalniem”. Lai gan šīs saimniecības pamats ir piena lopkopība, Signes Seiles ģimenei no dzīvās radības pagaidām trūkst vien garaušu. Ieskatīsimies?
Ozolkalnu mantinieki
Rīgas 49. vidusskolas skolnieces Signes vasaras arvien ritējušas Sējā – vecvecāku “Ozolkalnos” un piestrādājot vietējā kolhozā par gani, vēlāk slaucēju. Ar nopietno un strādīgo Uldi viņa sadancojās tautas deju kolektīvā un apprecējās tūliņ pēc vidusskolas. Savu patstāvīgo dzīvi rīdzinieki uzsāka 1992. gadā, vectēva brāļa “Priežkalnus” apvienojot ar vecātēva “Ozolkalniem”.
– Ar ieceri veidot uzņēmumu vīrs nolika savas “vieglās dienas” Rīgā un padevās senču aicinājumam. Pēc vecātēva māsas un brāļa aiziešanas mūžībā mans tēvs “Priežkalnos” uzsāka aitkopību, ko bija grūti apvienot ar inženiera darbu pilsētā. Kad nevienam vairs nevajadzēja ne vilnu, gaļu, Uldis teica: jāpāriet uz govīm, kas dod pienu katru dienu! Piensaimniecībai pievērsāmies 1997. gadā, izmantojot SAPARD programmu, ar kuras atbalstu piepirkām vēl sešas govis, pļaujmašīnu un siena presi. Kamēr nebija vairāk par 10 govīm, pienu slaucām ar rokām, tad ar ES fondiem modernizējāmies un sākām nodot to “Rīgas Piensaimniekam”.
Ganāmpulkam pieaugot, atnāca piena krīze, un bijām spiesti izveidot ražotni, kur pārstrādājām tonnu piena dienā. Krējumu, biezpienu un dzelteno ķimeņu sieru pārdevām tirgū. Ar 40 govīm, piena pārstrādi un tirdzniecību kļuva par smagu un vairs arī nerentējās.
Šis ir trešais pavasaris, kopš likvidēta ražotne, un visu pienu pārdodam kooperatīvam “Māršava”. Esam ļoti apmierināti ar sadarbību! Turamies pie principa celt izslaukumu, nevis govju skaitu, kuru ir ap divdesmit.
Divdesmit laukos aizvadītie gadi Seiļiem bijuši gana piepildīti. Vecajām mājām līdzās izveidota z/s “Priežkalni”, uzcelta jauna dzīvojamā ēka, uzauguši bērni. Santa pedagoģijas studijas apvieno ar audzinātājas darbu bērnudārzā, bet piecpadsmitgadīgais Agris mācās 9. klasē un jau kopš 4. klases zina, ka kļūs par veterinārārstu. Mamma Signe teic:
– Rīgā nav iespējams bērnus normāli izaudzināt. Svaigā gaisā, pie dabiskiem produktiem un darba, ir labi gan jauniem, gan veciem. Mums te izveidojies savs pansionāts. Vecajās “Priežkalnu” mājās dzīvo omīte un tēta māsa, kura visiem taisa pusdienas, vasarās audzē ogas un puķes. Savukārt omīte un mammas māsa abonē “Praktisko Latvieti” un “Latvijas Avīzi”, izlasa no vāka līdz vākam un atzīmē, kas pārējiem jāizlasa obligāti. Mans tētis vasarā aprūpē teliņus, mamma puķes. Vecātēva “Ozolkalnu” mājas ir mammas māsas Ausmas pārziņā. Viens otram palīdzam, nevis traucējam. Mājai, kas uzcelta 2007. gadā, īstā iekārtošana vēl priekšā. Hipotekārā kredīta ikmēneša maksājumi mums ir mazāki nekā vecākiem komunālo pakalpojumu rēķini par dzīvokli Rīgā. Bez kredītiem nebūtu spējuši attīstīties. Nesen nomaksāts aizņēmums par otro traktoru, kas pirkts pirms 5 gadiem un domāts dēlam.
Turīgākais ģimenē
Sava tēva gēnus un prasmes iemantojušais Agris ģimenē ticis pie iesaukas nelegālais traktorists, ar ko viņš gan lepojas, gan bažījas:
– Savu “traktorista eksāmenu” noliku jau desmit gadu vecumā, kad ar jauno līdz Jāņiem savāloju sienu… Protams, tā nevar būt norma, bet ko lai dara, ja es tehniku mīlu un pazīstu vienlīdz labi kā dzīvniekus! Tādēļ jau sen zinu, par ko mācīties tālāk. Vetārstam bez sava braucamā pie dzīvniekiem netikt, un šī ir profesija, kurā sevi redzu …
Tikmēr klasē centīgākais skolnieks jau paspējis uzsākt savu biznesu! Ceļu uz to bruģējis ar taupīgumu, krājot dzimšanas un vārda dienās radinieku dāvināto naudiņu. No sākuma to izlietojis kārotas lietas iegādei, pēdējais pirkums bijis velosipēds.
– Tad sapratu: ar pliku braukāšanos neko nenopelnīšu, un sekojošos dāvinājumus krāju, domājot par investīciju nākotnei. Dējējvistas un pīles pašu vajadzībām “Priežkalnos” turētas vienmēr, taču jāpelna ar broileriem! Galvenais dzinulis bija tas, ka esmu liels vistas gaļas cienītājs. Ar gada laikā sakrātajiem 150 latiem pagājušā gada aprīlī iegādājos pirmo broileru cāļu partiju. Vecāki palīdzēja izveidot nelielu kautuvīti, ko sertificēja pirms Jāņiem, kad pārdevām pirmos izaudzētos. Par ieņēmumiem atkal nopirku cālēnus, un tā tas aizgāja. Peļņu dalu uz pusēm ar vecākiem, bez kuru palīdzības jau to negūtu un nevarētu izvērsties.
Mamma smej, ka Agris kļuvis turīgākais ģimenē. Bet ne jau tas ir svarīgākais, galvenais ir gūtā pārliecība – dēlam ir ķēriens! Juniora pasākums nācis ar vēl citiem atzinumiem. Pieredzējušie broileru audzētāji ar savām gudrībām skopojas, taču pieprasījums pēc lauku putnu gaļas ir stipri lielāks par piedāvājumu. Agra debijas tūkstotis aizgājis uz urrā “Dabas Dobes” interneta veikalā, ekoproduktu tirgotavās Berģos un Rīgā, Kr. Barona ielā. Kamēr kūtī briest šī gada pirmie broileri, no “Priežkalniem” mantotajās telpās sākta jauno mītņu ierīkošana un papildu noņēmēju lūkošana.
Starp citu, vienlaikus ar uzņēmējdarbības sākšanu nākamais veterinārārsts tuvojies arī izvēlētajai profesijai.
– Pats brīnos, cik daudz jau zinu. Svarīgi ziemā cāļus nodrošināt ar siltumu un labu vēdināšanu. Nemaz nerunājot par barošanu visā veģetācijas periodā. Kļūstu par lietpratēju, kopš bērna kājas palīdzot mammai aprūpēt gan putnus, gan lielos kustoņus.
Saimniecība nodarbojas arī ar lopbarības sagatavošanu, dzīvnieki pārtiek galvenokārt no pašu izaudzētā, kura pietiek arī kaimiņu lopiņiem.
Prieki un pārdomas
Spītējot krīzei, Seiļi 2008. gadā iegādājās ne vien traktoru, bet arī piepildīja Signes ilgas pēc zirga. Tobrīd kastrātam – vārdā Dzintars – bija 5 gadi un atbilstoši iepriekšējā saimnieka apmācībai komandu “Uz mājām!” viņš īstenoja tikai auļos… Izjāde tajos Jāņos, kuras dēļ Agrim nācās aizstāt mammu uz jaunā traktora, lai mestos tētim palīgā vākt sienu, Signei beidzās ar kritienu no zirga un smadzeņu satricinājumu. Laukos jau grūti atrast netraumētu cilvēku, kārtējo reizi nosmej Signe. Sāpes un šoku pārvarot, katrs guvis mācību būt uzmanīgam un vēlreiz pārliecināties, ka esi gatavs rīcībai, ka visi rīki ir kārtībā un sedli nostiprināti. Jāt Signe iemācījusies vēl pirms sava zirga, to pieprot arī Agris, bet šai nodarbei trūkst laika. Tāpat kā 4 suņi un kaķis, arī Dzintars kļuvis par ģimenes mīluli, ar kuru gūt saskarsmes siltumu un prieku par paļāvību savējiem. Auļotājs vasarās ir savā vaļā un grezno Purvīša otas cienīgo ainavu, kuru novērtējām jau ceļā uz “Priežkalniem”. Tik siltumam vēl pietrūkst jaudas, lai daba mostos jaunam ciklam…
Lielā Radītāja noteiktais ritums iet savu gaitu. Dievbijīgajā pasaulē iegājies, ka pavasaris nāk ar vispārēju sakopšanos, ar attīrīšanos no gara un miesas sārņiem – ar gavēni un sekojošajām gavilēm par Jēzus Kristus Augšāmcelšanos. Arī Seiļi ir kristieši, piederīgi Krimuldas luteriskai draudzei. Lībiešu virsaiša Kaupo pārvaldītā Kubeselē 1205. gadā dibinātā baznīca tapusi pēc viņa atgriešanās no Romas ar pāvesta Inocenta dāvāto zeltu. Dievnams ir īpašs – nekad neaizslēgts, nācējiem atvērts vienmēr. Tur kalpo mācītājs Juris Austris Rāviņš, draudze ir ap 1000 cilvēku kupla un dievkalpojumos nekad nav mazāk par 100 baznīcēniem, kas brauc pat no Rīgas un tālākām vietām. To mums stāsta Signe, kura ar dēlu ir regulāri baznīcā gājēji. Sēžam pie viņas improvizētā Lieldienu galda. Uz jautājumu, ko gavēnis nozīmē “Priežkalnos”, saimniece atbild:
– Iejūtību un mazāk datora. Lai vairāk laika atliek domām, sarunām un līdzcilvēku uzklausīšanai! Kad cilvēks beidz tirgoties ar Dievu, paļaujas un tic, dzīve kļūst mierīga un gaiša.
Atvadoties no mājniekiem, slavējot saimnieces svaigpiena sieru un priecājoties par šokolādes krāsas olām, uzzinām, ka tik tumši brūnas dēj franču šķirnes ‘Marans’ vistas. Noskaidrojam, kā būs ar Lieldienu šūpošanos. Seiļiem ar to nav problēmu. Puskilometru tālāk varenas šūpoles pakalna galā uzcēlis Agra krusttēvs – “Robežnieku” saimnieks. Tikmēr Signe jau sazvanījusi mācītāju…
Mācītājaprāt, gavēņa galvenā jēga ir šāda:
– Lai gars kļūst mundrs. Savas vajadzības ierobežojot, spējam dalīties dienišķajā maizē ar cilvēkiem, kam tās pietrūkst. Neēdis gaļu, neietaupīsi, bet radīsi uzkrājumu, lai iepriecinātu grūtdieņus. Luteriskajā baznīcā nav tik liels uzsvars uz ēdienu, kā uz nepieciešamību dalīt savu laiku ar citiem. Stiprinām savu garu, nelutinot miesu. Gavēņa laikā atejam no sava ego – no šaursirdības, dusmām, neiecietības, nenovīdības, aprunāšanas un tamlīdzīgām garu un dvēseli aptumšojošām izpausmēm. Laiks, ko tērējam saviem priekiem, tiek atņemts tiem, kam vajadzīga mūsu uzmanība. Tā ir svarīgākā gavēņa motivācija.
