Māris Antonevičs: Ukrainas notikumu atbalsis: Urbanovičs runāja par Biškeku, Ušakovs – par Kijevu 42
Tie, kas skatījās Soču olimpisko spēļu atklāšanu, varbūt atcerēsies, ka pasākums sākās ar rīkotāju versiju par “krievu ābeci”. Tika skaļi saukti burti, no tiem veidojot vārdus, kas simbolizē Krieviju un visu, ar ko tā lepojas. Baikāls, Gagarins, Dostojevskis, Krievu balets un tā tālāk. Bet pie burta “I” – impērija.
Te būtu jāatgādina starptautiskās politikas klasiķa Zbigņeva Bžezinska 1994. gadā rakstītais: “Krievija var būt vai nu impērija, vai demokrātija, bet nevar būt abas vienlaikus… Bez Ukrainas Krievija vairs nav impērija, ar Ukrainu, uzpirktu un vēlāk pakļautu, Krievija automātiski kļūst par impēriju.”
Sočos Krievija pārspēja citas valstis olimpisko medaļu skaita ziņā, apmierinot lielvaras ambīcijas (daži politiķi gan stāsta, ka sportam ar politiku neesot nekāda sakara, bet diez vai viņi paši tam tic), taču vienlaikus ir ļoti tuvu impērijas sajūtas zaudēšanai. To nevar nepamanīt, piemēram, paskatoties Krievijas televīzijas kanālus. Iekšpolitikas ziņas pēdējās nedēļās gandrīz neparādās, tā vietā histērija par Ukrainu. Bēguļojošais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs gan vairs netiek aizstāvēts, jaušams pieaugošs naids un nicinājums, jo viņš nav spējis noturēties pret spiedienu. Pat savu pārmērīgi grezno privātmāju ļāvis izlikt publiskai apskatei, bet tas nozīmē, ka citu valstu iedzīvotājiem var rasties jautājumi – un kā dzīvo mūsu politiskie līderi?
Sasaistot olimpisko tēmu ar Ukrainas notikumiem, žurnāla “Newsweek” poļu izdevums jaunākā numura vāku noformējis ar četriem olimpiskajiem apļiem. Fonā degošā Kijeva, bet piektā apļa vietā – auto riepa, kuru izslietu gaisā tur anonīms Maidana nemiernieks. Vecā vara ir nokūpināta, jaunas nav, ir neliela eiforija, bet vienlaikus daudz dažādu minējumu un baiļu. Nevajag aizmirst, ka vēsturiski revolūcija bieži “apēd savus bērnus”, tas ir – tās varoņi kļūst par upuriem. Reportāžās no Kijevas jau bija dzirdams, ka daļa protestētāju ir ļoti neapmierināti ar opozīcijas līderiem Arseniju Jaceņuku, Vitāliju Kļičko un Oļegu Tjagņiboku (esot pārāk piekāpīgi) un paciešot viņus tikai tāpēc, ka labāku pagaidām neesot. Bet kur tad radīsies? Paliek vien no cietuma atbrīvotā Jūlija Timošenko, kurai izdevusies triumfāla atgriešanās epizode, bet redzēs, kādi būs viņas nākamie soļi.
Rietumi noteikti būs ieinteresēti, lai Ukraina nekļūst par “karalauku” Eiropas vidū, pat ja tas nozīmētu nelielu Krievijas impērisma ilūzijas saglabāšanu. Savukārt Krievija darīs visu, lai tā nepaliktu tikai ilūzija, bet kļūtu par revanšu. Vismaz kādā posmā Rietumu un Krievijas intereses var pārklāties.
Retorikas līmenī Ukrainas notikumi jau atstājuši iespaidu uz Latvijas politiku. Plašu ievērību izpelnījies “Saskaņas” priekšsēdētāja Nila Ušakova ieraksts interneta sociālajos tīklos: “Mūsu nacionāļi, skatoties uz Kijevu, salīdzina sevi ar tiem, kas cīnās par brīvību. Bet viņi ir nekas cits kā tāda pati zaglīgā vara. Latvijā Janukovičs būtu “Vienotības” biedrs, bet “tituškas” nāktu no Nacionālās apvienības.” (“Tituškas” – apzīmējums algotiem ielu huligāniem, kuri uzbruka Kijevas protestu dalībniekiem.) Te nu der atcerēties, ka cits šīs partijas līderis Jānis Urbanovičs mums savulaik jau solīja “Biškeku”, ja politiskā situācija neattīstīsies pēc viņa iecerētā plāna. Tādi nepatīkami mājieni.
