Gaišreģe Agnese Ziediņa-Zariņa: “Grūtu bērnību nopelna” 1
Autore: Inta Prūse
Šobrīd pasauli apdzīvo vairāk nekā septiņi miljardi cilvēku. Un katram ir savs unikālais stāsts. Daudzi sevi atrod, daudzi sevi meklē, bet daudzi turpina ignorēt zīmes, dzīvojot tā, it kā pie viņu nenotikušās laimes būtu vainīgi citi. Arī gaišreģei Agnesei Ziediņai-Zariņai ir mērķis – darbs medicīnas jomā. Taču, lai pie tā nonāktu, viņai vajadzēja pieņemt sevi un cilvēkus sev apkārt. Bez šā svarīgā priekšnoteikuma viņa savu mērķi nesasniegtu. Par to arī šī saruna ar viņu.
Iedomāsimies, ka dzīve ir ceļojums ar kuģi. Kāpēc dažiem laikapstākļi, lai nokļūtu līdz mērķim, ir labvēlīgi, bet dažiem galīgi nepateicīgi?
Manuprāt, tas ir jautājums par karmu, par to, kas cilvēkam dzīves laikā jāapgūst. No tā ir atkarīgi laikapstākļi, un vēl, protams, cilvēka dzīvi ietekmē tas, vai viņš mācās vai nemācās no savas karmas. Cilvēks var arī nepārtraukti klupt. Bet ir arī tādi, kuri dzīvi sāk mainīt, un viņiem uzspīd saulīte. Viss atkarīgs no mums pašiem.
Ko dara cilvēks, kurš par karmu neko nezina?
Šādi cilvēki izvēlas meklēt kādu, ko vainot. Karma nozīmē apzināties, ka esmu vainīgs. Taču cilvēkam ir ļoti grūti pieņemt kaut ko, ko viņš neatceras. Līdzīgi kā cilvēkam, kurš dzērumā pastrādā noziegumu, grūti justies vainīgam par pastrādāto, jo viņš neatceras.
Tu piekrīti tam, ka cilvēkam būtu mazāk jādomā par citiem, bet vairāk par sevi?
Protams, jo cilvēki bieži vien piemirst, ka viņi dzīvo savu dzīvi. Pat ja cilvēkam bērnībā grūti gājis, tas nenozīmē, ka viņam ir tiesības visu mūžu vainot vecākus vai skolotājus. Dzīve ir jādzīvo tālāk, veidojot jaunu uzskatu sistēmu.
Kāpēc citiem gadās grūta bērnība?
Tāpēc, ka viņi to ir nopelnījuši. Varētu teikt, ka tā ir sava veida korekcija. Pretējā gadījumā cilvēks izaugtu par pilnīgi citu personību, piemēram, par neciešamu egoistu. Protams, gadās, ka cilvēks salūzt pārlieku daudz un tamdēļ sāk dzīvot ļaunumā, ienīstot visus.
Paturpinot par bērniem, vēl gribu zināt, vai tiem ir liela nozīme pāra dzīvē.
Bērns spēj izmainīt ļoti daudz ko. Ne velti līdz ar bērna ienākšanu pāra dzīvē cilvēki nereti arī izšķiras. Bērns ir atnācis viņiem palīgā, bet viņi – muļķi – to nesaprot, ņem un izšķiras vai arī audzina bērnu ar agresiju tā vietā, lai strādātu ar sevi.
Ja pārim ir kopīgā karma un iepriekšējā dzīvē palicis kaut kas neatrisināts, šajā dzīvē bērns var palīdzēt neatrisināto sakārtot.
Bet, ja viņi izšķiras, tad jārēķinās, ka tikšanās nākamajā dzīvē tāpat būs neizbēgama.
Dzīves cikls, kādā dzīvojam, nemaz tik vienkārši nepieļauj iespēju apstāties un paskatīties uz sevi no malas.
Kāpēc gan nepieļauj? Ja cilvēks to vēlēsies, viņš šo iespēju saņems. Iesaku cilvēkiem laiku izmantot lietderīgi, nevis sēdēt pie muļķīgas TV pārraides, bet gan paņemt lapiņu un sākt analizēt savus plusus, mīnusus – ko es varētu izdarīt labāk, kam esmu nodarījis pāri un tamlīdzīgi. Šī analīze nav jāveic viena vakara laikā, tam vajag laiku.
Tu bieži satiec cilvēkus, kas dzīvē ir apmaldījušies?
Es visbiežāk satieku tos cilvēkus, kuri savas problēmas grib risināt. Viņi ir sapratuši, ka kaut kas nav labi, un vēlas meklēt izeju no cikla.
Vai piekrīti tam, ka dzīvē it viss ir sasniedzams?
Droši zinu, ka mērķtiecība vienmēr attaisnojas. Protams, ne vienmēr tas, ko mēs sasniedzam, mums ir arī domāts. Bet sasniegt var visu. Piemēram, es kādreiz gribēju studēt medicīnu, bet man tas nekādi neizdevās – mani nelaida, mani dokumenti pazuda. Notika visādas mistiskas lietas, lai es netiktu skolā. Es arī saprotu, kāpēc tā notika. Es gāju pret sevi. Man vajadzēja strādāt ar cilvēkiem, palīdzēt viņiem. Caur to es pieņēmu gan cilvēkus, gan sevi. Kādreiz man bija ļoti grūti uzsākt sarunu ar cilvēkiem. Kam gan no tāda ārsta būtu labums? Taču tagad beidzot esmu iestājusies mediķos.
Teici, ka mācījies pieņemt cilvēkus un sevi. Citiem vārdiem sakot, tu salauzi sevi.
Jebkuras personības vai rakstura galējības ir jālauž. Iedomājies introvertu cilvēku…
Bet varbūt viņš ir laimīgs.
Nu, var jau būt, ka ir kāds introvertais, kurš sēž savā stūrītī viens pats un ir laimīgs. Bet nelaime ir tā, ka cilvēki bieži vien pat nesaprot, ka ir nelaimīgi. Es to ilgi nesapratu. Man nepatika cilvēki, un es nesapratu, kāpēc viņi pie manis vēršas. Kad es šos aizspriedumus pārvarēju, apjautu, ka cilvēki ir interesanti un patīkami.
Kad pievērsos dziedniecībai, biju ļoti nepārliecināta par sevi.
Līdz tam es savas dotības ignorēju, centos izlikties, ka tādu nemaz nav.
Bet, sākot darbu ar cilvēkiem, man vajadzēja noticēt sev un būt pārliecinātai par to, ko saku. Man nācās mācīties, kā atteikt cilvēkam vai pateikt to, ko kautrējos teikt. Es nekad pati nevarēju sākt lekciju. To manā vietā darīja mans vīrs Jānis. Viņš labi zināja, ka man vajag laiku, lai aprastu ar klātesošajiem cilvēkiem.
Šajā vasarā pirms retrīta biju nogurusi no tā, ka Jānim katru reizi mani jāievada. Pirms devos pie miera, pateicu sev, ka man šī līdzšinējā baidīšanās ir apnikusi. Rīt es modīšos kā jauns cilvēks. Un tā arī notika. Es pamodos kā cilvēks, kurš var pieiet pie ikviena un parunāt.
Ir arī tādi cilvēki, kuri dedzīgi vēlas atrast savus īstos cilvēkus, ar kuriem veidot draudzīgas attiecības, bet neviens no sastaptajiem nav gana labs.
Varu pateikt vien to, ka šāds cilvēks nekad nesatiks savus ideālos cilvēkus, visums viņam tos nesūtīs, kamēr viņš nepieņems cilvēkus ar trūkumiem.
Minēji, ka esi sākusi medicīnas studijas. Vai varētu teikt, ka esi atradusi sevi?
Jā, beidzot tas ir noticis, bet tas, protams, nenozīmē, ka pametīšu novārtā cilvēkus, kam esmu vajadzīga. Medicīna ir mana vilkme no piecu gadu vecuma. Tā ir mana sirds lieta.
Nav nozīmes, cik liela būs alga, esmu gatava dzīvot arī slimnīcā, ja to vajadzēs.
Cilvēkam ir jāatrod tas, kas viņam dzīvē patīk. Ezoterika mani neinteresē. Jo priekš manis tā ir pašsaprotama, līdz ar to tā mani kaut kādā mērā garlaiko. Ja par ezoteriku var nerunāt, es izvēlos tā darīt.
Kādā medicīnas nozarē vēlies sevi attīstīt?
Iesākumā es būšu ārsta palīdze. Bet mans mērķis ir vai nu endokrinoloģija, vai arī reanimatoloģija. Tūliņ sāksies prakse, tāpēc esmu eiforijā. Man patīk slimnīcu smarža un vide. Kādreiz pati diezgan daudz esmu pabijusi slimnīcās, kā paciente. Manuprāt, tas notika tamdēļ, ka nezināju, kā citādi nokļūt slimnīcā, ja nu vienīgi saslimstot.
Šobrīd – līdz ar dzīves pārmaiņām – esi kļuvusi laimīgāka?
Kopš esmu koledžā, dzīvē viss ir lieliski. Beidzot man ir tas, ko patiešām gribēju.
Saki, kā tavas ezoteriskās zināšanas iet kopā ar medicīnu?
Es abas šīs lietas ļoti vēlētos nošķirt. Bet, protams, tas nebūs viegli. Tāpat es slimnīcā redzēšu tos, kam būs lemts nomirt un kuri cīnīsies ar smagu slimību. Es nedrīkstu iet ne pie viena, tēlojot Dievu, sakot, nav vērts censties, jo es tā redzēju. Man ir jādara viss, lai palīdzētu.
