Atbildību neizslēgsi. Sociālā darbiniece, kura reiz pameta darbu, jo netika galā ar emocijām 0
Sociālajai darbiniecei, Rīgas SOS ģimeņu atbalsta centra vadītājai Janai Pūķei pieredze sociālajā darbā bijusi tik liels pārbaudījums, ka reiz to pametusi, taču tad atkal atgriezusies – ar jaunām zināšanām, kā uzveikt iekšējo tumšumu.
“Agrāk strādāju par medmāsu, bet tad man piedzima bērni, un no savas 40 latu algas es nevarēju atļauties samaksāt auklītei. 1995. gadā izlēmu pievērsties sociālajam darbam. Tolaik Latvijā tā bija jauna sfēra, kurai nevajadzēja speciālu izglītību. Bija grūti, jo nebiju apmācīta, kā tikt galā ar emocijām, kad klienti stāstīja par savām nelaimēm. Cilvēki stāvēja garās rindās, lai saņemtu nelielos pabalstus. Šķita, ka mūsu sniegtā formālā palīdzība nespēj atrisināt viņu problēmas, tajā pašā laikā katrs lēmums varēja ietekmēt cita cilvēka dzīvi.
Bija arī bīstami momenti. Vēl šodien atceros, kā saņēmu draudus no kāda cietumnieka, kuram tā, visticamāk, bija spēle, bet es biju stresā. Viņš solīja mani sagaidīt pēc darba, izteica dažādas piezīmes. Es stāstīju par to kolēģiem un tuviniekiem, kuri to uztvēra kā joku. Skatoties šodienas acīm, aizgāju no darba tieši izdegšanas dēļ, man vairs nebija spēka, zuda dzīvesprieks, uz darbu gāju nelabprāt.”
Pēc tam Jana astoņus gadus strādāja ziņu aģentūrā, līdz sociālais darbs atkal atgriezās viņas dzīvē. “Pamanīju Rīgas Stradiņa universitātē izveidoto sociālo darbinieku izglītības programmu un pieteicos mācībām. Augstskolas laiks visu sastrukturēja, dāvāja stabilitāti.
Sociālajā darbā vieglāk ir strādāt nobriedušām personām, jo ir jākomunicē ar ļoti sarežģītām klientu grupām,” secina Jana, kura tagad strādā Rīgas SOS ģimeņu atbalsta centrā ar ģimenēm ar bērniem. Viņas uzdevums ir uzraudzīt, vai bērnam līdz 18 gadiem ir droša un atbalstoša ģimenes vide, kas iekļauj aprūpi, audzināšanu, izslēdz jebkādu vardarbību. Sociālais darbs savā ziņā ir radošs – jāmeklē veidi, kā palīdzēt klientam un raisīt viņā pašā vēlmi mainīt esošo situāciju, saka darbiniece. “Man ļoti patīk cilvēki: katrs klients ir citāds, viņam ir savs stāsts, un bieži tie ir apbrīnojami, romānu vērti notikumi. Nav divu vienādu darbadienu.”
Sociālā atbalsta formu Latvijā ir daudz, tomēr, ja klients nenāk pretī, sadarbība ir ļoti sarežģīta. Sociālais darbinieks jūt spiedienu no apkārtējās sabiedrības un pārraugošajām institūcijām. Ja notiek kāds atgadījums, apkārtējie prasa – kur bija sociālais darbinieks?
“Nevaru piespiest sievieti apmeklēt narkologu, ja viņa pati neatzīst savu problēmu. Latvijā ļoti respektē klienta tiesības, tajā pašā laikā no sociālā darbinieka sagaida aktīvu rīcību. Ja gadās kāda nelaime ar bērnu, tad, protams, nevaru palikt vienaldzīga, turklāt moka vainas izjūta. Tad jautāju sev: cik jēgpilns ir mans darbs? Šī atbildība dedzina. Darbs nāk līdzi arī mājās. Gaismu var izslēgt, bet vai var izslēgt domas un atbildību?”
Visefektīvākais veids, kā Jana Pūķe izvēdina galvu no domām par darbu, ir fiziskās aktivitātes. “Pirms kādiem pieciem gadiem, pateicoties meitai, sāku skriet. Sākumā elpas trūka jau pēc 300 metriem. Vairākas reizes gribēju mest plinti krūmos, bet meita neļāva. Pēc darba ir grūti saņemties, toties pēc tam seko gandarījums un patīkams nogurums.” Tagad Jana skrien regulāri, 2018. gadā plāno pieveikt pusmaratonu, bet ikdienā noskrien 7–15 kilometrus. Reizēm tieši skrējiena laikā izdodas atrisināt kādu ar darbu saistītu problēmu.
“Rīts iesākas ar to, ka aizstreipuļoju līdz kafijas automātam un piespiežu podziņu. Kafijas dzeršana ir rituāls, manas 15 minūtes. Citreiz izbaudu suši ēšanu ar meitām un katru teātra apmeklējumu uztveru kā notikumu, nevis ikdienu. Ja zinu, par ko šovakar varēšu priecāties, esmu labā omā visu dienu,” atklāj sieviete. “Uzskatu sevi par pozitīvi domājošu cilvēku, esmu daudz strādājusi ar savu iekšējo tumšumu un uz darbu nedodos ar drūmām domām. Tā ir mana atbildība – būt foršai! Ja esmu nomākta, klients to jūt. Viņam jau tā ir grūti, bet vēl jātiek galā ar manu nogurumu.”
