“Svētki nav nevienā ielā. Ar ko šis stāsts beigsies – izputēs vai izķepurosie?” Gads sportā Covid-19 pandēmijas zīmē 0
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Visi dabū ciest – halles, spēlētāji, klubi, bērni un viņu vecāki. Uz kuru pusi paskaties, visur ir problēmas,” vērtējot gadu, kas pavadīts Covid-19 pandēmijas zīmē, teic pieredzējušais hokeja treneris, Latvijas Ledus haļļu asociācijas priekšsēdētājs Ēriks Miļuns.
Viņš un citi sporta nozares pārstāvji ir saērcināti, ka veselības speciālisti neņem vērā argumentus, kā jaunajā realitātē dzīvot tā, lai “vilks paēdis un kaza dzīva”.
Uztur dzīvību
Latvijā pērnajā pavasarī viss sports apstājās uz divarpus mēnešiem, tad tika atļauti kopīgi treniņi un arī sacensības.
Vasara bija salīdzinoši idilles laiks – lai gan ar stipri ierobežotu skatītāju skaitu, tomēr sacensības varēja notikt kā profesionāļiem, tā arī amatieriem un jauniešiem, taču uz rudens pusi situācija strauji pasliktinājās un kopš novembra ierastajā ritmā ir vien pati spice, lai gan arī saraustīti – ik pa brīdim kāds saslimst vai kļūst par kontaktpersonu, nosūtot komandu karantīnas režīmā.
Finansiālajā ziņā smagākā situācija ir sporta bāzēm. Ledus hallēm izdevumu apjoms saglabājas faktiski nemainīgs, bet ienākumu gandrīz nav.
“Parasto sporta zāli var vienkārši aizvērt ciet, ar ledu tā nevar,” norāda Miļuns.
“Visu laiku ārkārtas stāvoklis ir faktiski uz nenoteiktu laiku, tādēļ jāuztur laukums, un tie ir papildu izdevumi. Hallēm darbību apturēja 16. oktobrī, sportā kopumā – 6. novembrī. Pa trīs nedēļām kopējie astoņu privāto haļļu zaudējumi bija ap 280 tūkstošiem eiro. Katrai sava situācija, bet aptuveni šo summu var pareizināt ar turpmākajiem mēnešiem. No novembra bija iespēja pieteikties darbinieku dīkstāvēm, subsīdijām, biznesa atbalstam
. “Prizma sports” palīdzību saņēmusi tikai par vienu mēnesi – janvāri. Zinu, ka svētki nav nevienā ielā. Ar ko šis stāsts beigsies – izputēs vai izķepurosies, es nezinu.”
Lielas uzturēšanas izmaksas ir arī baseiniem. Latvijā to ir ap 50, bet 90 procenti – pašvaldības iestādes. Privātajiem zaudējumu līmenis jau varētu būt kritiski liels, valsts atbalsts tiek saņemts tikai attiecībā uz darbinieku dīkstāvi, atzīst Latvijas Peldēšanas federācijas prezidents Aivars Platonovs.
RTU Ķīpsalas peldbaseinā dzīvību uzturot izlašu kandidāti – peldētāji, ūdenspolo, triatlona, pieccīņas un arī airēšanas federācijas sportisti.
Nauda stāv kontos
Latvijas Sporta federāciju padomes priekšsēdētājs Einars Fogelis uzskata, ka visvairāk pandēmijas gadā cietuši pasākumu rīkotāji un bērnu sports – precīzus datus federācijas nav aprēķinājušas, bet no sarunām ar treneriem varot secināt, ka kopš rudens, kad aizliedza grupu treniņus iekštelpās, daudzi vecāki bērnus uz treniņiem nesūta. Sliktāka situācija ir laukos, kur cilvēkiem ir mazāka rocība nepieciešamā ekipējuma iegādei sportošanai ārā.
“Cietēji ir tie, kas nav valsts apmaksātās sporta skolās, proti, sporta, fitnesa klubi un konkrēti treneri,” piebilst Fogelis.
Latvijas Motosporta federācijas prezidents Mārtiņš Lazdovskis stāsta, ka pagājušajā gadā par spīti vēlākam sākumam izdevies aizvadīt pilnu sezonu visās disciplīnās, atceļot tikai vienu enduro posmu: “Jāapzinās gan, ka daudzas sacensības notika bez vai ar ierobežotu skatītāju skaitu, kas nozīmēja lielāku finansiālo slogu organizatoriem. Viņi bija spējīgi izdarīt vienreiz, bet vai spēs otro, ja tas turpināsies arī šogad, ir liels jautājums.”
Vasarā valsts pameta glābšanas riņķi sporta organizācijām – kopumā ap pieciem miljoniem eiro. “Liela daļa no tās naudas ir federāciju rīcībā vēl šobrīd,” teic Einars Fogelis.
“Tā tika iedota ar mērķi rīkot pasākumus, bet drīz sākās ierobežojumi un kļuva arvien stingrāki, līdz ar to rudenī iztērēt nevarēja. Šogad šie līdzekļi noturēs uz ūdens – jo teorētiski ir vairāk naudas, nekā būtu parasti, sadalot pēc kritērijiem. Kas būs vēl pēc gada, grūti pateikt, nav zināms, kāda būs vasara, jo gaismu tuneļa galā neredzu.”
Federācijas paudušas kritiku, ka nauda ir piešķirta, bet dažādu nosacījumu dēļ to nevarot likt lietā. Šobrīd dots zaļais signāls līdz 30 procentiem no dotācijas izmantot administrācijas algošanai, līdz šim tie bija desmit procenti.
Sekas izjutīsim nākotnē
Daļējais dīkstāves posms sportam radīs sekas ilgtermiņā, uzskata visi aptaujātie. “Noteikti, ka hokejs zaudēs gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi, un ilgtermiņā tas atstās nospiedumu. Tie pusaudži, kas bija pārejas periodā un nespēlēja vadošās lomas, diez vai īsti gribēs atgriezties. Plus mazie bērni, kurus nevarēja uzņemt un trenēt,” norāda Ēriks Miļuns.
“Kopš decembra bijis ļoti čābīgi, jo mums iespēja sportot ārā neko nedod,” atzīst Aivars Platonovs. “Ilgtermiņā tas ļoti sāpīgi iesitīs pa peldēšanas attīstību.”
Perspektīvākajiem jauniešiem un arī pieaugušajiem – kopumā 90 sportistiem – treniņu apstākļi esot pilnvērtīgi arī vispārējo aizliegumu laikā. Kopš 19. maija, kad pēc pandēmijas pirmā viļņa tika atļauti treniņi un peldētāji uzsāka nometni āra baseinā Rēzeknē, treniņu process neesot pārtraukts ne uz brīdi.
Treniņi svaigā gaisā ir norūdījuši jaunos sportistus kā veselības, tā rakstura ziņā.
“Sporta ārsti izteikuši domu, ka, iespējams, pēc kāda laika iegūsim stingrākus jauniešus, jo būs izgājuši cauri tādām ziemām, kas agrāk bija normāli visiem, bet pēdējā laikā reti kurš ārā kaut ko darīja, jo ziema, ārā – tās taču ir šausmas. Ļoti ieguvuši inventāra tirgotāji. Nopirkt slēpes un tādas lietas ir faktiski neiespējami,” Einars Fogelis norāda, ka krīzē ir arī ieguvēji.
Tajā pašā laikā esot jāatzīst, ka šī ziema radījusi lielas psiholoģiskas dabas problēmas, daudziem bērniem – apātiju.
“Gribam veidot domnīcu, kā atgriezt viņus sportā. Diezgan daudziem paziņām ir problēma, ka bērns vispār neiet laukā – ne ar draugiem, ne bez, izklaidējas datorā. Mums jāsaprot, kā pēckrīzes posmā varam atgriezt realitātē. Tos, kas iesēdušies datoros, būs diezgan grūti dabūt sporta zālē. Mēs sarīkojām Skolu ziemas festivālu virtuālās sacensības – aktīvie sporta skolotāji to ļoti novērtēja. Dalībnieku bija vairāk nekā iepriekšējos gados klātienē Ērgļos. Būs jāmeklē optimālā formula starp klātienes un neklātienes formu,” spriež Fogelis.
“Ghetto Games” izveidotājs Raimonds Elbakjans sūkstās, ka bija piedāvājis Veselības ministrijai projektu par 50 tūkstošu jauniešu iesaisti sporta aktivitātēs. Līdz šim ar savu darbu viņš pierādījis, ka spēj aizraut jaunatni. Taču – saņēmis argumentu par naudas trūkumu.
Valdība gan lēmusi, ka novirzīs ap 300 tūkstošiem eiro kampaņai iedzīvotāju spriedzes mazināšanai un aktīva dzīvesveida veicināšanai.
Sportu upurē
Sporta cilvēki nedzīvo atrauti no pārējās sabiedrības un visi kā viens uzsver – ierobežojumi ir nepieciešami. Taču visi arī teic, ka redz veidus, kā varētu nodrošināt drošu treniņu vidi, taču viņu argumenti netiek ņemti vērā.
“Sporta nozarei no valsts puses netiek piedāvāti tādi risinājumi kā, piemēram, skaistumkopšanai. Esam lūguši atļauju darboties dažādos režīmos, bet atbildes nav saņemtas. Mūs kopš rudens kā sociālos partnerus Veselības ministrijā neviens iekšā nelaiž,” teic Fogelis.
“Hokeja laukumā uz 1800 kvadrātmetriem desmit bērni varētu trenēties, distance uz vienu bērnu būtu 120 kvadrātmetru. Saruna ar valsti ir kā pret sienu, galvenie ir epidemiologi. Kaut kādā ziņā viņiem ir taisnība, bet ir arī realitāte. Hokejs varētu darboties ar loģiskiem ierobežojumiem, bez ģērbtuvēm, bez kontakta – slimošanas riski būtu stipri mazāki nekā veikalos, trolejbusos,” uzskata Ēriks Miļuns.
Mārtiņš Lazdovskis domā, ka trūkst statistikas datu, lai varētu analizēt, kā sportošana ietekmē slimības rādītājus, īpaši – āra aktivitātēs: “Izglītības un zinātnes ministrija gatava jautājumu virzīt, bet atduramies pret Veselības ministriju. Pagājušā gada jūnijā bija konstruktīva sadarbība un priekšlikumi, pie tā pakāpeniski varētu mēģināt atgriezties arī šogad. Attiecībā uz ierobežojumiem trakākais, ka atsevišķos brīžos nav konsekvences, un tas rada cilvēkos pretreakciju.”
Viņš ir bažīgs par dzirdētajām runām, ka ierobežojumu atvieglošanā varētu tikt dalīti olimpiskie un neolimpiskie sporta veidi. Pērn tāda dalījuma nebija, arī šogad nedrīkst pieļaut, jo vīruss neizplatās pēc šādiem parametriem.
“Ir diezgan švaki komunikācijā ar valsti,” kolēģiem piekrīt Aivars Platonovs. “Saprotu, ka ir daudz darāmā un pakļaujas Veselības ministrijas uzstādījumam, ka situācija ir kritiska. Piekrītu, ka tajā nozarē tā arī ir.
Skatoties, kā notiek citās valstīs, piemēram, Lietuvā, kur decembrī bija pilnīgs lokdauns, iespējas sportot bija labākas nekā mums šobrīd.
Arī Igaunijas kolēģi saka, ka komunikācija ir kvalitatīva, raita, var sarīkot vietējās sacensības. Mums unikālais aspekts – izlašu jaunieši un juniori drīkst trenēties, bet piedalīties starptautiskās sacensībās Latvijā nedrīkst. Kur vēl absurdāk? Prasu, ko darīt, man saka, ka var braukt uz ārzemēm… Vieglatlētiem nav bijis iespēju sarīkot kvalifikācijas sacensības. Tas ir ļoti slikti un parāda, cik vāja un bez svara ir sporta nozare ministrijās – ir neliels departamentiņš, kurš nespēj izlobēt savas intereses un mīļā miera labad upurē sportu, uzskatot, ka tas nav tik aktuāli.”
Platonova skatījumā šī ziema pierāda, ka prioritātes darbos un uz papīra kārtējo reizi atšķiras – pirmajā vietā ielikts profesionālais sports, jautājumu par bērniem un jauniešiem atstājot novārtā: “Apskatieties Lielbritānijas plānu, kā viss vērsies vaļā, – bērnu un jauniešu sports ir pirmajā vietā.
Mums peldēšanā 95 procenti dalībnieku ir līdz 18 gadu vecumam, līdz ar to tas ir kritiski un nepatīkami. Vasarā teiks – varat iet peldēt, bet tad vēsturiski visi baseini ir ciet, tā ka izskatās, ka līdz augustam par normālu dzīvi nevaram sapņot.”
Vai atrasts līdzsvars starp veselības risku novēršanu un pēc iespējas mazāku ietekmi uz sporta nozari?
* Edgars Severs, IZM Sporta departamenta vadītājs: “Ir lietas, kur ir atrasts līdzsvars, tas attiecas uz augstākā līmeņa profesionāļiem – viņi var gan trenēties, gan sacensties. Kopš 8. marta tas atļauts jebkurā komandu sporta veidā augstākajā līgā. Esam rosinājuši sarunu par sacensībām ārtelpās individuālajos sporta veidos – Latvijas čempionātiem vai to posmiem: autosports, motosports, orientēšanās un citi. Viss atkarīgs no saslimstības rādītājiem – ja tendence būs pozitīva, dos iespēju ieviest vismaz daļu no iecerēm, bet tas noteikti nav marts, var domāt par aprīli.
Ja runājam par bērniem un jauniešiem, ir jānovērtē, ka sports ir vienīgais veids, kur varēja grupā organizēti kaut ko darīt. No tāda viedokļa sports ir izcelts kā īpašs, bet, ja skatāmies, vai tas atrisina problēmu, protams, ne.
Ir sporta veidi, kas pēc būtības iespējami tikai iekštelpās un ārā var trenēt tikai fizisko sagatavotību. Līdz 21. decembrim iekštelpās varēja norisināties individuālie treniņi. Tad tas tika aizliegts, augot saslimstības rādītājiem, un kopš tā brīža pagājusi gandrīz ceturtā daļa no gada.
Līdzsvars tika izjaukts, vienlaikus mēs saprotam tam iemeslus. Jebkāda veida sacensības klātienē ir aizliegtas – kaut vai tiem pašiem desmit sportistiem. Var uzņemt treniņa laiku, bet ne sacensības. Šajā ziņā arī varēja atrast labāku līdzsvaru attiecībā uz ārtelpām, piemēram, autosportam.”
* Ilze Arāja, Slimību profilakses un kontroles centra komunikācijas nodaļas vadītāja: “Mēs neesam ne atļāvēji, ne aizliedzēji, uz situāciju raugāmies no epidemioloģiskās puses. Katra nozares ministrija izstrādā priekšlikumus, kā redz situācijas attīstību, un tālāk tie tiek diskutēti ar Veselības ministriju, tad operatīvajā vadības grupā un valdībā.
Profesionālais sports Latvijā var darboties. Attiecībā uz ierobežojumu atvieglošanu ieviests kopīgais princips – 200 saslimušie uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju. Citās Eiropas valstīs drošības pasākumi tiek pastiprināti un ierobežota cilvēku kopējā kustība, lai mazinātu jaunā Covid-19 paveida izplatību sabiedrībā.
Igaunijā iepriekš darbojās atvērtāk, bet tagad saslimstības rādītāji ir ļoti augsti. Latvijā no pozitīvajiem gadījumiem puse nevar pateikt, kur ir inficējušies. Bet otrajā pusē figurē arī sports – marta pirmajā nedēļā tie bija 0,4% no gadījumiem.”
