Gaismas starā 0
Valmieras muzejā līdz 24. februārim apskatāma Edītes Pauls-Vīgneres izstāde “Sieviete un Mēness”.
Valmieras muzeja kolektīvs vērienīgi un skaisti iesācis šī Latvijai tik nozīmīgā gada mākslas izstāžu parādi. Proti, ar jaudīgas mākslinieces vērtīgo darbu iekārtojumu pārskatāmā, loģiskā secībā divās izstāžu telpās.
Var tikai vēlēties un sapņot, lai muzejos, izstāžu zālēs, galerijās, mākslas centros, kultūras namos, tirgus paviljonos, koncertzāļu vestibilos, bāru aizletēs, visās gana piemērotajās un arī ūķveidīgajās pažobelēs, pagrabos, kuros mūsdienās tiek izlikti apskatei, izglītošanai, pārdošanai, ievilināšanai, dekorēšanai un citām dzīves vajadzībām paredzēti mākslas darbi, tiktu pacelts tik spodrs karogs.
Valmieras muzeja pirmā stāva zālē izkārtoti seši cikla “Sieviete un Mēness” darbi (jaukta tehnika, vilna, zīds, sintētika, krāsu aerosols “Marabu”, 19. gs. erotiskās fotogrāfijas, digitālā druka, 53 x 158 mm) un radniecīgais “Debess spīdeklis” (arī jaukta tehnika, 200 x 200), atsevišķi grupētas sešas variācijas “Kaut kas no Visuma” (jaukta tehnika, papīrs, akvarelis, aerosola “Marabu” mirdzošie efekti, 37 x 31 cm). Otrā stāva zāli piepilda trīs telpiskie tekstildarbi no cikla “Putnu biedēkļi” (Gailis, Eglīte, Krekliņš) un pie gala sienas novietotais “Kaklarota dinozauram” (visi jaukta tehnika).
Mākslinieces personālizstāde, un tās viņa rīko regulāri, uzjunda blīvu pārdomu loku, kas savā ziņā radniecīgs tiem akcentiem, kurus Edīte Pauls-Vīgnere vēlējusies ik reizes atklāt ar darbu izvēli, kārtojumu, gaismas akcentiem, krāsu skaņojumu, materialitātes izcēlumiem, sižetu atklājumiem un visu pārējo daudzveidību, kas veido katras izstādes neatkārtojamību. Valmieras skate šoreiz priekšplānā virzīja, rosināja, lika apcerēt trejus atbilstoši darbu grupējumiem viņas radošajai darbībai vispār raksturīgus lielumus.
IZTĒLE. Kā absolūti nepieciešams priekšnoteikums, lai mākslinieks darbā radītu jauno, nebijušo, radītu tēlu, kas skatītāja apziņā pārtaptu realitātē, kļūstot par īstenību. Tveramu, sajūtamu, paturamu. Tas ir mirklis vai mūžība, kas no skatītāja prasa tādu pašu atdevīgumu mākslas darba uztverē, ar kādu mākslinieks godaprāta, talanta robežās lietojis savus darbarīkus – redzamos un neredzamos. Iztēli nereti salīdzina ar sapni. Un sapņiem nav robežu. To pilnīgi droši, manuprāt, var attiecināt uz Edītes Pauls-Vīgneres mākslas būtiskākajām pazīmēm – viņas fantāziju, drosmi, materiālu un tehniku savienojumu, tēmu loku, emociju gammu utt., utt. Viņas muzikalitāte ir kā izteiksmes forma, precizitāte, instrumentācija, konkrēti veltījumi konkrētām personībām, laikmetiem, žanriem: no Latvijas kultūras vēstures neizņemamie lielformāta gobelēni “Vācija” (1983), “Harmonija” (1988/1989), “Pagātni meklējot” (1999/2000), jau autortehnikā tapušais “Virtuoso” (1998) un daudzi citi. Tā nav tikai garīga radniecība ar brāli Raimondu, bet, manā lūkojumā, arī mākslas principu izpratne, kā to var sajust un sevī atvērt tikai radošs cilvēks. Proti, krāsa pati par sevi neizsaka neko (protams, pārspīlējums, nav maznozīmīgi izspiest no tūbiņas “Winsor&Newton” kobaltzilo vai “Old Holland” citrondzelteno), tomēr rosinošāks, dziļāks, pilnīgāks ir tonis, to saskaņa, sabalsojums, līdzāspastāvēšana, disharmonija… Tieši šīs variācijas rada to neatkārtojamo skanējumu, ko mākslā mēdz dēvēt par kolorītu, bet mūzikā par tonalitāti. Tāpat kā mākslinieku darbības pamats ir krāsu aplis, tā mūziķiem pilnais kvintu aplis, bet, nenogrimstot teoriju un matemātiskajos aprēķinos, pierādījumos, argumentos, var tikai atkārtot jau sen zināmo – jo vairāk robežu mākslinieks nojauc sevī un darbā, jo pilnskanīgāku rezultātu iegūs. Edītes Pauls-Vīgneres cikls “Sieviete un Mēness” vienojas brūno, dzelteno, melno toņu gradācijā, kurus kopā sien zelts. Neiztrūkstošais mākslinieces darbu pavadonis: zelts kā Bizantijas mākslas zīme, zelts kā ikonas simbolisks tvērums, zelts kā vērtība. Zelts spīd, atspīd, mirdz tikai gaismas starā.
PROFESIONĀLISMS. Jēdziens, kuram tikpat daudz slāņu, versiju, apzīmējumu, cik mākslinieces darbiem. Būtu visai negaumīgi spriedelēt par Edītes Pauls-Vīgneres meistarību, par kuru jau tik daudz un bieži runāts, rakstīts, lasīts. Un tomēr – viņas profesionalitāte ir apbrīnas vērta, jo tāda ir viņas darbu intensitāte (garīgā), tapšanas laika ietilpība (dienu, stundu ziņā), nezūdamība (pirms gadu desmitiem austajiem darbiem piemīt šodienas aktualitāte un svaigums), pamatīgums (kā prasmes, kurās kopīgā ideja sastopas ar detaļas improvizāciju). Edītes Pauls-Vīgneres profesionālisms, tāpat kā visu laikmetu lielo meistaru esība, uzdod mūžīgo jautājumu: kas ir forma? Atbilde ir zināma. Atrodama Rainera Marijas Rilkes un Džozefa Melorda Viljama Tērnera, Zentas Mauriņas un Sergeja Rahmaņinova, Leonardo un Friča Bārdas, Karla Lāgerfelda un Mirjamas Šapiro, pašas Edītes Pauls-Vīgneres atziņās par mākslu un dzīvi. Jā, forma ir mākslas darba saturs, bet tukša forma ir kā rieksts bez kodola, kā vekselis bez seguma, kā zīdītāja bez piena. To pilnību gandrīz vienmēr nodrošina sižets, zīme, vārds, notikums, kas izriet no zināšanām, vēstures un neizzināmā klātbūtnes. Iespējams, vēl vairāk to nosaka pasaules, dabas, cilvēku uztvere. Dvēseles plašums. Māksliniece, kura no tēva mantojusi izgudrotājas garu, to audzējusi kopā ar tādiem jēdzieniem kā skaistums, skaidrība, sevis pilnveide darbā. Un līdzās sāpes par Liteni, dēlu, Ukrainu. Viss vienuviet. Pilnību mākslā un dzīvē sasniedz tikai tas, kurš spēj nolaisties sāpju dziļumos vai pacelties līksmes padebešos. Kopā ar lielu spēku. Fizisku. Garīgu. Ilglaicīgu. Šķiet, ka tā arī ir viena no īstas profesionalitātes pazīmēm: cik ilgi spēj saglabāt sevi tradicionālā un mūsdienīgā izpratnē, savijumā, atklājumā. Protams, arī še vairākas iespējas, nosacījumi, cēloņi un sakarības. Bet lielās likumības vienmēr liek gaismai iestāties pret tumsu. Arī Mēness gaismai.
Vēl viena profesionalitātes klātesamība neapšaubāmi ir vieglums (šķietamais), atbrīvotība, joks, smaids, prieks, kas dod prieku citiem. Gudru prieku, kā muzeja otrā stāva zālē izvietotās tekstila figūras, audumu skulptūras. Tās atkal rāda mākslinieces monumentalitātes izpratni un aroda vērienu, šie vārdi nebūtu attiecināmi tikai uz darbu izmēriem. Katrā gudrā jokā ir sava patiesības daļa, un katrs skatītājs pats var veidot savu attieksmi pret proporciju, samēru, attiecībām starp rotājumu un tā īpašnieku. Vai šodienas Latvijā trūkst no lupatiņām uzburtu dārglietu un dinozauru, kas ar tām greznojas?
KRĀSA. Atstatus no lielformāta tekstila darbu kolāžām pirmā stāva zālē var redzēt ielogotos risinājumus uz papīra ar akvareli un citiem tehniskiem paņēmieniem. Lieli mākslinieki var atļauties mazas kaprīzes. Ja vārdam noņem uzslāņoto negāciju, bet tulko atbilstoši Latviešu literārās valodas vārdnīcā (R., 1980, 4. sējums, 142. lpp.) dotajam skaidrojumam – nepamatotas, pēkšņas vēlēšanās, tad tas var būt uztveres ceļš šiem ekspromtiem. Ne tikai skaņdarbi rodas improvizējot, bet arī kārtojot krāsu emocionālās noskaņās; meklējot izteiksmes savdabību (to nevar atļauties laika un materiālu ziņā dārgajos tekstila lielformātos); kā vērtīgu nejaušību, kas ir katra mākslinieka rupjmaize; bez iepriekšējas sagatavošanās un ieceres briedināšanas, izsakot dienas sajūtas. Vēl citas iespējas, kā meklēt un atrast satikšanos ar “Kaut kas no Visuma”. Turklāt nelielie darbiņi ar savu rotaļīgumu ir kā vajadzīga un inscenēta pauze, pirms no pirmā stāva blīvās, nopietnās ekspozīcijas skatītājs dodas uz turpinājumu otrajā stāvā. Iespējams, ka ritma maiņa absolūti nepieciešama arī māksliniecei pašai. Tā no fiziski un garīgi smagā ikdienas darba stellēs vai pie šujmašīnas, starp vainagu, diadēmu un kroņu darināšanu, starp visām tām smalkajām mežģīņu, lina, vilnas, sintētisko materiālu apvārdošanām pirms spilgtās iegailēšanās dod Edītei Pauls-Vīgnerei nelielu atslodzi, ļaušanos krāsas salikumu maģijai, spēkam, neizsmeļamībai. Arī ilgām un nepiepildāmajam jeb, kā viņa reiz teica, “krāsa – mana mīlestība, kaislība”. Krāsainība, faktūra, triepiens, nošvīkājums, uzsmidzinājums utt., utt. ir pati dzīve tās piesātinājumā.
Izstādes ievadvārdos māksliniece likusi arī dažas Aspazijas rindas: “Tumsu projām nobīdot,/ Tu ar gaismu pildi āri,/ Spožu miglas audumu/ Visai dzīvei pārstiep pāri,/ Brīnumainā mēnessnakts.” Valmieras muzejā izstādē Edīte Pauls-Vīgnere atkal iznākusi gaismā. Pati starodama, atstarodama, izstarodama, uz Gaismu vezdama.
