Gaismas sprakšķi tumšā stāstā. Saruna ar mākslinieku Reini Virtmani 0
Reinis Virtmanis ir mākslinieks ar domātāja piesitienu, kas laiku pa laikam mēdz radīt arī kādu pantu. Viņam patīk, ja māksla no pilsētas nonāk arī laukos, bet pašu uz darbiem iedvesmo daba – tā, kas cilvēkā pašā. Reiņa stils – noiet pagrīdē un tad parādīties ar sakrāto. Šobrīd pienākusi otrā sērija pirms desmit gadiem iesāktam izstāžu tandēmam kopā ar rotu mākslinieku Valdi Broži – 2003. gada atklātajai izstādei „Maijs un Jūnijs” seko abu jaunāko darbu izstāde „Oktobris un Novembris”. Tās zīmējumi un gleznas līdz 4. novembrim skatāmi Kalnciema ielas kvartālā.
Reinis, iespējams, iebilstu, ja viņu dēvētu tikai par gleznotāju, kaut gan ir pietiekami likumīgi tā dēvēt mākslinieku ar Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļas diplomu kabatā. Viņš uzsver, ka nevēlas ierakstīties rāmjos un nospraust žanru robežas. „Ja gribi – taisi! ,” viņš gaiši nosaka un piebilst – „Tiklīdz uzliec sev rāmi, esi ar vienu kāju ārā no radošās dzīves.”
Mākslinieka neierobežotā redzējuma liecinieces netieši ir arī viņa daudzās intereses. Līdzās izstādēm dzimtenē un ārzemēs, Reinis ilustrējis grāmatas, bijis mūzikas videoklipa mākslinieks, kā galvenā mākslinieka asistents darbojies režisora Arvīda Krieva filmā „Atved mani mājās” un pat rosījies reklāmas aģentūrā. Līdzās tam – viņa mākslas paralēlais visums, kas, būdams reizē autonoms tomēr atgādina aizkadra stāsta nejauši atlasītus fragmentus, kuru lasītājs (skatītājs) var mēģināt rekonstruēt pēc pieejamajam detaļām, turklāt mākslinieks šo stāstu, šķiet, turpina katrā jaunā izstādē. Neliela izmēra darbi, izgaismojumi, kurus apdzīvo fantasmagoriskas figūras, hiperbolizēti vīriņi ar vidusšķiras šarmu. Te valda sirreāla viņpusības sajūta.
Par sevi Reinis saka – viņa ritms ir laiku pa laikam „uzrasties”, pabazūnēt par to, kas „sakrājies”, akumulējies, un tad atkal nozust. Tur, Pārdaugavā, kur ir viņa mākslinieka darbnīca. „Uzrunāt plašu auditoriju mūsdienās esot ļoti sarežģīti – dzīvojam taču informācijas pārblīvētā vidē. Varbūt tevi pamanīs tieši tad, ja nevis visur sevi piedāvāsi, uzbāzīsies, bet jābūt tādam „super bremzētam”. Ir tāda sajūta, ka nevar ļauties kopējam riksim. Tas ir vienīgais veids, kā būt. Nekur tālu jau arī nevar aizmukt– no sevis neaizlaidīsies.”
Jāteic, ka šogad mākslinieks „atrādījies” visai pamanāmi – gada sākumā galerijā „Alma” noritēja viņa personālizstāde „Nemiegs”, bet, daļēji pārveidots, tā saturs vasarā bija aplūkojams arī Rojas Jūras zvejniecības muzejā („Atbalstu, ka māksla netiek piedāvāta centralizēti, bet nonāk arī reģionos,” saka Reinis), bet šobrīd jauni, pēdējā laikā tapuši darbi – paša gleznas un Valda Brožes zīmējumi – kopējā izstādē aplūkojami Kalnciema ielas kvartālā. Kā smej pats mākslinieks – rudens tā pavisam latviski izrādījies ražīgs.
„Kad piedāvāja izstādīties Kalnciema ielā, sākumā domāju, ka tā būs versija par Rīgas izstādi. Tad sapratu – priekš kam, ir taču šajā laikā radies vēl daudz sakāmā. Tā radās ideja iesaistīt Valdi (Broži). Viņš ikdienā darbojas ar rotām, un nemaz tik daudz laika piesēsties pie zīmējumiem neatliek. Sanāk, ka es viņu drusku pierunāju. Viņš bija spiests sakārtot visu tā, lai varētu pievērsties saviem zīmējumiem. Man šķiet, tie vienkārši ir jārāda. Tā ir pilnīgi sava, autonoma pasaule. Tik piesātināta, detalizēta un asprātīga – smieklīga. Man šķita, viņš ir tāds krāsains, bet es būšu tāds melnbalts. Labs kontrasts,” stāsta Reinis.
Savu izstādes daļu mākslinieks piesaka kā „Ilustrācijas neuzrakstītai grāmatai”. Viņš skaidro – ja parasti izstādes paiet, un darbi turpina eksistēt kaut kur, tad ilustrācijas grāmatai tiem piešķirot vēl citu vērtību. „Ilustrācijas ir kaut kas tāds taustāmāks.” Mākslinieks atklāj, ka, radot paša „ilustrācijas”, vizuāli ietekmējies no 19. gadsimta gravīrām. „Tas bija laiks, kad fotogrāfija vēl nebija attīstīta, un, piemēram, visi tālaika ceļojumu, ekspedīciju apraksti tika ilustrēti ar zīmējumiem. Mani fascinē, piemēram, Antarktīdas ekspedīcijas ar buriniekiem – to zīmējumos ir kaut kas mazliet naivs, īsts. Kaut kas no Žila Verna. Manā skatījumā – pilnīga romantika. Tīri vizuāli tas mani ir ārkārtīgi iespaidojis”.
Izstādes centrālais tēls ir visai padrūms putnubiedēklis, tas vīd arī publicitātes materiālos. „Tāds patētiskais putnubiedēklis,” pasmaida mākslinieks „Tas man zināmā mērā nav devis mieru nekad. Manuprāt, šis tēls ir nenovērtēts. Varbūt pat pagānisks, ja kaut kur fonā ir Kristus figūra ar visu viņa stāstu. Gribējās risināt to noplukušā nabadziņa formu. Bija interesanti, ka ir tēma, kuru risinu, paturot prātā iespējamību, ka man būtu jāraksta stāsts. Patiesībā – vairāki stāsti, kas varētu izrietēt no šī putnubiedēkļa. Paņēmu vienu, kompaktāku tēmu šajā izstādē, bet ir tā, ka tu izdomā kaut ko vienu, un tā tēma tevi aiznes uz priekšu – kā domino krīt viena ideja pēc otras. Pieļauju, ka šī tēma varētu turpināties arī nākotnē. Tāpat kā tajās vecajās grāmatās – ilustrācijas neseko viena pēc otras kā komikss, bet ir nenoteiktās vietās tekstā un pēc tām nevar noteikt stāsta virzību. Bet tur starpā var notikt visādas lietas. Un lai tur arī ir šīs visādas lietas. Es piedāvāju tādus sprakšķus, kādi rodas, ja tumšu telpu uz mirkli izgaismo, un tu kaut ko ieraugi. Tad tu sāc domāt, kas ir šajā telpā. Šobrīd pašām šķiet, ka šī tēma ir tikai sākta, un turpinājums varētu sekot. Ja neiešausies prātā kaut kas interesantāks.”
Neuzrakstītā grāmata gan tās stāstus vēl gaidot, un, kas zina, varbūt arī nesagaidīšot. Varbūt teksta materiāls varētu būt Reiņa Virtmaņa dzejas rindas jeb „pantiņi”, kas šad un tad tiek publicēti dažādās vietnēs? „Varbūt īsā forma tiešām būtu piemērota manai grāmatai, jo, baidos, ka stāsta formā es pazustu – tur tomēr vajadzīgas iemaņas, varēšana. Katrā ziņā tiem jābūt īstiem stāstiem. Un es jau zinu, kam tos rakstītu. Nevis pieaugušajiem, nevis bērniem, bet tādiem paaugušamies bērniem. Paaugušies bērni un veci cilvēki man ir līdzvērtīga auditorija. Tie, kas paliek vidū starp viņiem, ir kaut kas nesaprotams. Tie ir kaut kādi apmaldījušies cilvēki,” prāto mākslinieks. Nē, speciāli pantiņus grāmatai gan nerakstīšot. „Ilustrācijas man ir kā sākums, ieskriešanās kaut kam.”
Valda Brožes un Reiņa Virtmaņa pirmā kopīgā izstāde “Maijs un Jūnijs” notika gandrīz pirms desmit gadiem, galerijā „Carousel”. „Maijs un jūnijs, oktobris un novembris – tāda laikam ir arī atšķirība starp mums. Esam it kā ļoti līdzīgi, pavisam blakus, bet reizē – ļoti atšķirīgi. Maijs var būt silts, jūnijs – auksts un lietains,” dabas līdzības meklē Reinis. Mākslinieks nenoliedz, ka viņu nudien iespaidojot daba. Ne jau tā, kas kaut kur apkārt, bet tā, kas visur, tostarp – arī sevī.
„Man dzīvē bijušas visādas autoritātes, kuras laikā gaitā kritušas. Šobrīd redzu, ka varu mācīties no procesiem, kas ir dabā. Tu saproti, ka daba esi tu pats, un nav tāda nodalījuma – es un daba. Aicinājums atgriezties pie dabas nedarbojas. Mums nav, kur atgriezties, jo neizbēgami esam pati šī daba. Cikliskums, kas dabā. Augšana, pavasaris, nobriešana, nokrišana – to var attiecināt uz jebkuriem procesiem. Daba ir tāds „mega” piemērs. Domāju, ka Valdim šī izpratne ir līdzīga. Ne velti šis rudens ir ražīgs laiks, lai darbotos ražīgi. Ziema parasti ir tāds inkubācijas periods, māja – darbnīca. Vasara atkal – tāds plakans laiks.”
Nē, pilsētnieki, sevišķi jau rīdzinieki nemaz nav tālu no dabas, kā to mēdz apgalvot. Dzīvojot Pārdaugavā, līdz „laukiem” ar riteni var tikt desmit minūtēs. Starp citu, arī uz sarunu mākslinieks atbraucis ar divriteni. Pats bērnībā vasaras pavadīju Krāslavas rajonā, pie Saules kalna. „Uz mani tas ir atstājis fundamentālu iespaidu, pat ja novērtēju gan brīnišķīgu arhitektūru vai literatūru. Dabas varenība ir nepārspējama. Lauku cilvēki tajā dzīvo, un reizēm to pat neredz, bet pilsētnieki – jūsmo. ”
„Domāju, ka šajā izstādē ielaužas kaut kas no ainavas. Cilvēks manos darbos katrā ziņā kļūst arvien mazāks. Tie man vienmēr bijuši tādi figurāli, hiperbolizēti – pārspīlētām galvām, tagad tas viss ir pazudis. Koki. Ūdens. Kaut kā tas ir aizgājis arvien uz priekšu.”
Par saviem darbiem nav viegli stāstīt, nosaka Reinis. „Bet vajag” – tūlīt piebilst. „Pašreizējais laiks it kā prasa paskaidrot visu, ko tu dari. Katram darbam ir sava, vizuālā valoda, tāpat kā, piemēram, kino un ir lietas, kuras varbūt nevajag stāstīt. Protams, to var darīt, ja gribi nodot kaut kādu ļoti konkrētu vēstījumu vai, piemēram, cīnīties pret kādām sociālam problēmām – tad ir ļoti svarīgi izteikties precīzi. Tikai tajā brīdī, manuprāt, tas pāriet socioloģijas vai psiholoģijas pusē. Es esmu kaut kur pa vidu, jo tomēr gribu par to runāt, jo bieži vien caur runāšanu pats saproti, ko tad tu īsti dari. Tu jau vari, kā krievi saka, „rakstīt rakstāmgaldam”, manā gadījumā – gleznot savam priekam, un tas ir forši, bet ar to nepietiek. Gribas padalīties. No vienas puses, šī ir ļoti primitīva, no otras – dabiska lieta. Ja vēl uzrodas kāds, kam tas ir interesanti – baigi forši. Ja tu kaut ko dari, tad spēj arī par to atbildēt.”
Skaidrs, par mākslu nekad neinteresēšoties visi. „Man šajā ziņā nav ilūziju. Ir noteikts cilvēku skaits, kas interesēsies, un ir lielākā daļa, kas neinteresēsies nekad, tāpat kā neinteresējas par literatūru, par procesiem, kas ir ārpus mūsu eksistenciālās izdzīvošanas: ēšana, darbs, mājas, bērni, izklaides. Bet, ja atnāk kaut viens cilvēks, kuru tas interesē, tu saproti, ka nedari velti. Izstādē Rojā sastapu vietējo vācu valodas skolotāju, tādu kundzi, un man viņai bija jāstāsta viss par katru darbu. Un viņai bija savs viedoklis, savs skatījums. Brīnišķīgi – tieši to jau es arī gribu.”
