Inta Berga veido “Dvēseļu dārzu” nedzīvi dzimušo bērnu dvēselītēm 0
“Jau divpadsmit gadu vecumā ar parastu virtuves nazīti es sāku no malkas pagalēm skrubināt koka skulptūriņas. Aizraušanās nepārgāja. Tālāk jau ceļš veda uz Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas koktēlniecības nodaļu un Latvijas Mākslas akadēmiju. Tomēr garīgā izaugsme ir katra paša ziņā, un tieši tā daiļradē ir noteicošā,” stāsta tēlniece Inta Berga.
Vides objekti
Skulptores radošais devums ir plašs. Kā savu artavu atmodas laikiem māksliniece atjaunoja Kārļa Zemdega Brīvības pieminekli Vienības laukumā Dobelē. Darbā palīdzēja akmeņkalis Libērijs Peļņa. Pieminekli padomju laikā uzspridzināja, un no tā bija saglabājusies tikai maza fotogrāfija, aptuvenais makets un puiša granīta galva. “Jauno skulptūru veidoju paša Zemdega darbnīcā, kur viņš ilgus gadus bija strādājis un brīžiem meistara klātbūtni izjutu reāli,” atceras Inta. Pieminekļa atklāšanā K. Zemdega kundze un meita – aktrise Māra Zemdega – bija gandarītas, ka jaunradītais piemineklis neatšķiroties no oriģināla.
Skulptūru ceļš pie skatītāja ir dažāds. Reiz Inta uz tēlniecības kvadriennāli bija izveidojusi koka skulptūru ar četrām sejām. Darbs iepatikās Rīgas psihoneiroloģiskā dispansera vadītājai, jo tas labi ilustrēja cilvēka sarežģīto iekšējo pasauli, un tas 2 x 2 m izmērā tika izkalts granītā. Skulptūra joprojām ir apskatāma Sarkandaugavas dispansera teritorijā, un uzkalniņš, uz kura darbs atrodas, ir ieguvis Dvēseļu kalna nosaukumu.
“Radošais process dara mani ļoti laimīgu, un es gribu savas pozitīvās emocijas nodot citiem. Tāpēc īpaši mīļš man ir darbs – strūklaka “Saules laiviņas” Ventspilī. Strūklakas ūdens sprausliņas veidotas ar aprēķinu, lai saulainā laikā ūdens migliņās rastos varavīksnes. No dažādiem skatu punktiem tās mainās, un bērni tad priekā skrien un ķer šīs mazās varavīksnītes.” Turpat Ventspilī, Reņķa dārzā, Inta veidojusi veselu pasaku tēlu ansambli bērniem. Piemēram, milža Lutauša pazaudētais zābaks ir četrus metrus augsts un astoņus metrus garš, tā purngals ir pavērts. Bērni var ieiet iekšāē, pa auklām uzrāpties līdz zābaka mēlei un atkal nošļūkt lejā.
Gaismas skulptūras
“Ideja par gaismas skulptūrām atnāca pēkšņi. Brīnumainā noskaņa, kas staroja no daudzajiem mazajiem gaismas punktiņiem, radīja nomierinošu sajūtu un saistījās ar netveramo zvaigžņu gaismu kosmosa bezgalībā,” stāsta māksliniece.
Lai radītu objektus, skulptorei nācies apgūt jaunas prasmes – finierēt, virpot, urbt un pīt. Sākumā izmēri bijuši nelieli, bet katrs nākamais objekts kļuvis aizvien vērienīgāks un krāšņāks. Lai arī darbs bijis grūts, azarts un prieks bija lielāks. Vienīgā problēma esot dārgās izmaksas realizācijas gaitā.
Par savu izteiksmīgāko un sievišķīgāko gaismas skulptūru Inta uzskata “Bizi”, kas tapusi, izejot garu kļūdu un meklējumu ceļu. “Vispirms izveidoju skulptūras torsu no divām daļām. Pēc tam uz katras no tām ar stiklšķiedras audumu un epoksīda sveķiem izgatavoju formu. Pēc nožūšanas formā tika izurbts liels daudzums mazāku un lielāku caurumiņu. Formas virsējā kārta ir apvilkta ar lina auduma mežģīnēm. Tālāk noderēja maisa audums un lina pīnes. Sākumā savienojuma vietā vīdēja gaisma, kas neizskatījās labi. Tā uzradās bize, bet no priekšpuses tērpa šķēlumā – ažūrs maisa audums. Kompozīcijas augšpusē izmantoju matētu stiklu. Esmu ļoti pateicīga savam draugam operatoram un režisoram Gunāram Bandēnam, bez kura radošā gara un tehniskās līdzdalības šo objektu realizācija nebūtu iespējama,” stāsta māksliniece.
Šobrīd sadarbībā ar arhitekti Daci Putniņu top jaunākais projekts – “Dvēseļu dārzs” Torņakalna baznīcas teritorijā, kas veltīts nedzīvi dzimušo bērnu dvēselītēm. Piemiņas vietu veidos daudzas dažāda garuma un resnuma pulētas baltā metāla caurulītes, kurām galos īpaši šai vides skulptūrai rakstītas mūzikas ritmā skaisti izgaismosies slīpēta kristāla bumbiņas. Darbs ir būvvaldē apstiprināts un Torņakalna baznīcas Lutera draudze sākusi līdzekļu vākšanas kampaņu
VĒRTĒJUMS: neuzliek sev robežas
Māksliniece un izaugsmes trenere Zaiga Putrāma: “Ar Intu iepazināmies pirms daudziem gadiem Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Tā ir sanācis, ka esam bijušas liecinieces viena otras dzīves notikumiem, radošajam ceļam un iekšējām pārmaiņām. Apbrīnoju viņas vitalitāti, azartu un elastīgumu – viņa sev neuzliek robežas – ne sapņiem, ne idejām, ne drosmei un optimismam… Viņa prot dziļi uzticēties savai intuīcijai, un tas viņai dod daudz spēka – vai tas būtu nākamais mākslas darbs, palīdzība ģimenei un draugiem vai jebkas, kas dara dzīvi aizraujošu…”
