“Gaismas raksti” uzrakstīti. Tādi esam 17
Gaismu ziemeļos gaida un mīl. Baltais ir spožums, labums un spodrība. Bet mūžīgā gaisma – lux aeterna – ideālstāvoklis, pēc kura ilgoties. “Gaismiņa ausa, saulīte lēca,” skandē latviešu tautasdziesmas, bet dzeja un mūzika tiecas tur, kur “nebeidzama gaismas straume līst”. Šis Aspazijas motīvs ir latviešu kultūrā ja ne dominējošs, tad bieži apspēlēts gan. Caurvijošs.
Mēs mīlam ietilpīgas metaforas. Arī tās caurauž mūsu kultūru. Tādas kā Gaismas pils. Vai stikla kalns, kurā jātiecas, lai uzvarētu. Gaisma ir rakstos, grāmatās. Meita raksta kara karodziņu. Cilvēks raksta dzīvi, pats kļūdams par rakstu starp citiem rakstiem musturā. Raksts ir laika un lietu dziļākās būtības fiksējums.
Metaforās runā arī Latvijas valsts simtgades atklāšanas notikums – multimediālā izrāde “Gaismas raksti”. Savulaik Emilis Melngailis meklēja ideālizpausmes īstai latviešu etniskajai operai. Šķiet, ka būtībā viņš tiecās pēc izteiksmes, kas būtu nevis sintezējoša (kā Itālijā dzimušais operas žanrs), bet sinkrētiska (kā folkloras pirmpamats, kurā vēl nav nošķīruma starp mūziku un deju, skaisto un labo). Multimediālisms šajā ziņā ir tuvs operas meklējumiem, paplašinot robežas ar nebeidzamu iespēju spektru. Šaubos, vai izrādes veidotāji atminējās Melngaili, taču plašajos pirmsizrādes skaidrojumos dominē vēršanās pie identitātes un mīta, tāpat kā pie Latvijas vēstures, valstiskuma, kultūras, tagadnes un nākotnes idejām. Šāda ietilpība un vēriens nereti vedinājuši Latvijas māksliniekus ķerties pie vispārinošas kultūrvēstures vērtību demonstrācijas, veidojot grandiozus tautiskā baleta uzvedumus, parādiskas koncertprogrammas, patosa pilnas un skaļas koncertizrādes. Arī “Gaismas rakstos” ir skartas lielās tēmas, bet iets cits ceļš, izpaliekot mītiskam patosam un parādes pozitīvismam. Paradoksāli – “Gaismas raksti” tiek izrakstīti tumšā pelēkumā un melnumā. Ideja, ka raksti ir paši cilvēki, izgaismojas dziedātāju sejās, gaismas stariem dažkārt skarot dalībnieku stāvus, atsevišķus, reizēm pat barokālus dalībnieku ķermeņu savijumu rakursus, vai arī kļūstot par gaismas ķermeņiem izrādes dalībnieku rokās.
Izrādes pamatā liktie tautasdziesmu un Ilmāra Šlāpina teksti (to sakārtošanā piedalījies arī Kārlis Vērdiņš) liek domāt par saitēm starp pagātni un tagadni, par mītiskā (arī mistiskā, dievišķā) klātesamību, kas sadzīvo ar racionālisma pilno mūsdienu pasauluztveri. Teksti ir saturiski ietilpīgi (un kā gan ne – tautasdziesma par garo pupu vien ir vesels mikrokosms), taču izrādē ne vienmēr labi sadzirdami.
Divi ir arī mūzikas autori – tik dažādie Mārtiņš Viļums un Jānis Šipkēvics jeb Šipsī. “Gaismas rakstos” Mārtiņš Viļums komponējis latviešu tautasdziesmu tekstus. Lietuvā dzīvojošais komponists un etnomuzikologs labi pazīstams kā avangardisma estētikā strādājošs autors, krāšņu kormūzikas partitūru meistars. Tās nereti balstītas ļoti senos, piemēram, senpersiešu tekstos, un tajās palaikam izmantotas neparastas, dažādās etniskās kultūrās eksistējošas dziedāšanas tehnikas, kuras pa spēkam vien tādiem interpretiem kā Latvijas Radio koris. Savukārt Šipsī spēlēm atdoti Ilmāra Šlāpina dzejas teksti. Popkultūrā gandrīz ikoniskais Šipsī sevī akumulējis visai daudzveidīgu muzikālās pieredzes bagāžu – no kordziesmas, senās mūzikas, popmūzikas līdz pat minimālisma un indie mūzikai. Lai cik izsmalcināts ir Mārtiņa Viļuma kora raksts, tas tuvojies kam universāli vienkāršam. Lai cik tālu popkultūrā iegājis Šipsī, viņa mākslinieciskā būtība prasa vairāk – smalkus elektroakustiskus efektus, minimālisma elementus, ieskaitot Imanta Kalniņa mūzikas alūzijas. Abu autoru kontrasts pretstāvē nepārvēršas. Pagātne nerunā pretī tagadnei. Bet “nākotnes skaņa” ieskanas gan kora izsmalcinātajā faktūrā, gan elektroniskās mūzikas saskarē ar akustiskajiem paņēmieniem. Telpiskie skaņu efekti klausītājus pārsteidz, pārvietojot skaņu avotus – garāmslīdošie teksta un citi skaniskie fragmenti neapšaubāmi ir īpašs un suģestējoss muzikāls atradums. Arī ūdenskrituma projekcija, kurā mūzika un daba saaužas dārdošā veselumā, izvēršas par kulmināciju gandrīz statiski meditatīvajā skaņu audumā.
Latvijas Radio koris Kaspara Putniņa vadībā, tāpat kā pārējie mūziķi (Jānis Šipkēvics, balss, sintezatori, elektronika, Miķelis Putniņš, ģitāra, elektronika, Asnate Rancāne, vijole un balss, Guntars Prānis, ratalira, Ieva Nīmane, pūšaminstrumenti, Anda Eglīte, kokle) ir šā uzveduma galvenie varoņi. Radio kora balsu izcilais skanējums, saliedētība un nianses iegūst jaunas krāsas, kad kora dziedātāji ieslīd publikā un daudzbalsu audumā klausītāja tuvumā aleatoriski izceļas viena vai dažas balsis.
Izrādē iesaistītie dejotāji un dažādu paaudžu un pat ādaskrāsas aktieri Viestura Meikšāna režijas versijā drīzāk pilda ārējas kinētikas lomu, ar iejukšanu pūlī un darbībām skatītāju vidū padarot apmeklētājus par multimediālās izrādes līdzspēlētājiem. Šis princips gan vienlīdz veiksmīgi nedarbojas visu laiku – izrādes sākums iešūpo publikas kustību un tiešām rada vēlmi viļņoties un slīdēt kustībai līdzi, bet izrādes vidū tas atslābst un klausītāji sāk pat pļāpāt. Apdzīvots tiek viss Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijs, arī augšējie stāvi, kurp izrādes laikā pārvietojas kustību epicentri, bet skatītāji paši brīvi atrod skatpunktus. Katrs no tiem piedāvā savu izrādes lasījuma šķautni. Voldemāra Johansona scenogrāfijā iekļautie gaismas objekti, to kinētika, projekcijas savijas ar aktieru kustību.
Klausītāju iespaidi radikāli atšķiras. Tie, kuri bija nākuši atrast gaismu, pazuda tumsā. Tie, kuri meklēja spēcīgu dinamiku un krāsas, atdūrās pret rāmu, brīžam pat depresīvu pelēkumu. Ja man kāds teiks, ka tā ir mūsu šodiena, es piekritīšu, jo noskaņojums sabiedrībā nebūt nav pacilājoši eiforisks. Bet ziemeļnieciskais pelēkums, uzarto lauku brūnmelnā tumsa, dubļaino ceļu tumīgās sulas, upju necaurredzamās dzīles, mākoņi, pakrēslis un ēnas ir mūsu dabas krāsas. Gaisma pavīd vien atsevišķu cilvēku darbos. Ja man teiks, ka tā ir nākotnes vīzija, es arī piekritīšu – gaismas meklējumi, savas identitātes atrašana un pazīšana nav eiforiskas dzīres, bet reizēm arī mokošs un sāpīgs process.
Svētki vēl būs, bet Latvijas simtgade ir iezvanīta un “Gaismas raksti” uzrakstīti. Tādi esam.
Vārds skatītājai
Inga Oliņa: “Mūzika un koris ietin ciešā laimes satvērienā, gaisma saduļķo un atšķetina, lepojos par drosmi Latvijas valsts jubilejas gadu atklājot.”
twittter.com
