Latvijā top grandiozi koka pūķi 6
Koks ir Latvijas bagātība, un vīri, kas mācēja koku apstrādāt, izsenis bijuši cieņā. Tomēr “jaunajos laikos”, ekonomisko krīžu un ļaužu ierobežotās rocības dēļ koktēlniecība ir gandrīz izzudusi. Palikuši tikai nedaudzi koktēlnieki, kas, par spīti ne visai labvēlīgajai konjunktūrai, turpina aktīvi darboties. Šāds koktēlniecības dinozaurs ir koktēlnieks Juris Upenieks.
Kopā ar leģendām
Juris Upenieks pārstāv pasaulē izmirstošu pieeju amatam – roku darbu. Viņam nupat apritēja 55. mūža gads, no kuriem 40 pavadīti, turot rokās kokgriežamos kaltus. Otrkārt, viņa aizraušanās ir “izcirst” lielformāta darbus. Treškārt, viņa mīļākais darbs ir grandiozs pūķis, kas attāli atgādina dinozauru.
Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļā Jurim iznāca mācīties pie leģendārā Voldemāra Tiltiņa, daudzu Latvijas koktēlnieku paaudžu parauga un skolotāja. Kad viņš sāka strādā kombinātā “Māksla”, liktenis viņu saveda kopā ar izcilu meistaru un neordināru personību – koktēlnieku Uldi Salaku, bijušo leģionāru, kas pēc kara bija dzīvojis Rietumvācijā, tad Venecuēlā, tad… atbraucis uz dzimteni. “Reiz kopā ar vecmeistaru griezām lielus gleznu rāmjus Ermitāžai – mākslas muzejam Pēterburgā (toreiz Ļeņingrada),” atceras Juris. “Tas bija ļoti prestižs un smalks darbs. Paši vedām rāmjus uz Pēterburgu un uzstādījām tos divu miliču stingrā uzraudzībā – ka tik tie latvieši nepiezīmē muzeja gleznām kaut ko klāt!”
Krēslu ģenerālis
Pa šiem gadiem meistaram nācies izgatavot ļoti daudz krēslu. Reiz viņa izgatavoto sarkankoka krēslu tieši no izstādes iegādājās konkursa “Miss Latvija” organizatori. Krēslam pat bija noslēpumains liktenis, tas mistiski izgaisa no TV studijas… Gadījās arī ļoti veiksmīgi dizaina projekti. Reiz Juris uzkonstruēja un izgatavoja galdu un 20 krēslus Latvijas kuģniecības sēžu zālei. Viens krēsls palika pāri un nonāca Kongresa nama izstādē, kur to iegādājās kāds zviedrs. Pēc mēneša viņš paziņoja, ka jaunā dizaina krēslam esot liela piekrišana, un piedāvāja noslēgt līgumu par pastāvīgu 560 krēslu izgatavošanu mēnesī. Tā septiņus gadus nācās taisīt šādus krēslus, mazliet mainot modeli, bet saglabājot ļoti stabilo un izturīgo bāzi.
Reiz kopā ar kolēģiem Juris vinnēja konkursu par Operas krēslu izgatavošanu. Krēsla vizuālo paraugu aizguva no Vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijas. Tie tika piemēroti operas vajadzībām, koka konstrukcijas tika veidotas nedaudz biezākas. No jauna tika izveidoti “bloķētie” (savienotie) krēsli ar atvirzītu atzveltni, kurus novietoja zālē. Darba specifika bija tāda, ka operai grīda ir olas formas. Vidusdaļa zemāk, bet malas iet uz augšu. Tādēļ visi krēsli bija unikāli, neviens neatkārtojās, jo visiem kāju leņķi bija atšķirīgi. Krēslus gatavoja no bērza un nokrāsoja melnus. Arī Melngalvju namā meistars pēc sava projekta izgatavoja 460 līdzīgus krēslus.
Krīzes laikā Jurim nācās taisīt pauzi, Zviedrijas krēslu pasūtījums pārtrūka un tika nodots kādai Igaunijas firmai, kas tagad izgatavo 2000 krēslu mēnesī un labi nopelna.
Kā dzimst pūķi
Pēdējos piecos gados paralēli citiem darbiem Juris ir izkalis sešas lielformāta koka apaļskulptūras. Divas no tām ir lauvas, divas himeras, viens pūķis un viens bullis.
Vēl tapis masīvs mājas fasādes dekors – akanta (dadžu) lapu un ziedu savijums. Tas ir vienlaidus 18 metru garš, metru augsts un 16 cm biezs griezums masīvā bērzā. Tomēr meistaram pašam vismīļākais darinājums ir 6,5 metrus garais un 2,5 metrus augstais Gaismas pūķis, jo tas labi ataino paša mākslinieka impulsīvo dabu. Skulptūras svars ir apmēram 4,5 tonnas. Pūķis tapa sešu mēnešu laikā, ļoti intensīvi strādājot.
Tā izgatavošanai tika patērēts ap 12 m3 kaltē labi izžāvētu 5 cm biezu bērza dēļu, kas tika no visām pusēm apēvelēti darbnīcā. Lielais materiālu atbirums veidojas tāpēc, ka vispirms no sagatavēm tiek izzāģēti visi lielākie zari, tad izgrieztas detaļas. Kad pūķa skices bija gatavas, vispirms tā maketu izgrieza putuplastā. Vadoties pēc maketā fiksētajām proporcijām, tika salīmēti dēļu bloki un detaļas kontūras izzāģētas uz lentzāģa. Viens detaļu bloks tika pielīmēts otram un vajadzīgā forma apcirsta ar kaltiem. Bērzs, it īpaši ātrajā kaltē nožāvēts, ir stipri ciets un sīksts. Lai izveidotu skulptūru, jānokaļ ļoti liela koksnes masa. Pūķa vēders un krūtis ir veidotas inovatīvā tehnikā, ko meistars izmantojis pirmo reizi. Kokmateriāls tika izzāģēts rombu formā un no gabaliem salikta skulptūras forma. Katra gabala sānu malu vajadzēja rūpīgi piezāģēt, tad saskrūvēt un salīmēt. Skulptūru tonēja ar beici un pārklāja ar dabīgo šellaka laku. Pūķa priekšā ir liela koka bumba ar daudziem maziem caurumiņiem, kurā atrodas gaismas ķermenis.
“Strādājot kā koktēlniekam, man ir pagājis jau krietns laiks un daudz kas ir izdarīts. Nākotnē gribētos vairāk pievērsties arī dizainam un novatoriskiem risinājumiem. Domāju,vajadzētu ar vēl ierindā palikušajiem domubiedriem atkal sākt rīkot kolektīvas koktēlniecības izstādes. Tas uzturētu nozares prestižu,” apņēmies meistars.
Vērtējums: grandiozi koktēlnieka darbi
Dāvis Valbaks, Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļas students: “Pirms satiku koktēlnieku Juri Upenieku, es nemaz nezināju, ka tādi grandiozi koktēlniecības darbi Latvijā top. Man kā topošajam tēlniekam bija ļoti vērtīgi iepazīties ar šāda apmēra līmētā koka skulptūru izgatavošanas tehnoloģiju un arī pašam piedalīties procesā. Nekāda tīrā teorija nevar aizvietot iespēju pamācīties pie īsta meistara, kas pārmantojis un izkopis senās Latvijas kokgriešanas tradīcijas.”
