“Emīliju un Antonu redzu kā tandēmu, kurā viņa ir mans kapteinis”. Intervija ar aktieri Juri Bartkeviču 2
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pie televīzijas skatītājiem kanālā “Tet+” jau nonākušas jaunās latviešu daudzsēriju filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene” pirmās sērijas, bet no piektdienas, 1. oktobra, filma būs skatāma kinoteātros visā Latvijā.
Aktrises Gunas Zariņas spēlētās izdevējas, žurnālistes un sabiedriskās darbinieces Emīlijas Benjamiņas unikālais stāsts nav iedomājams bez viņas vīra, uzņēmēja un žurnālista Antona Benjamiņa – viņa lomā iejuties aktieris JURIS BARTKEVIČS.
“Emīliju un Antonu redzu kā tandēmu, kurā viņa ir mans kapteinis,” sarunā neilgi pēc filmas pirmizrādes teic aktieris, atzīstot, ka viņam un Antonam esot daudz kopīga.
– Tiekamies Dailes teātrī, kur šodien gatavojaties koncertizrādes “Dailes kanons” viesizrādei Rēzeknē – tajā jums neparasta radoša savienība ar komponistu Platonu Buravicki un kolēģi Ievu Segliņu Jāņa Rokpeļņa dzejā. Lai gan tiekat “kanonizēts”, te jūt brīvdomību…
J. Bartkevičs: – Iniciators tam visam bija Juris Vaivods, un man tā likās superīga ideja – atkal atgriezties pēc daudziem gadiem pie Jāņa Rokpeļņa dzejas – ar Jāni bijām tīri labi pazīstami kopš “Skapja” laikiem. Kad iegrimsti šajā dzejā, tu arvien vairāk pamani sava laikabiedra milzīgo profesionālo un talanta amplitūdu.
Jānis gan noskatījās un teica – tu jau izvēlējies skarbo, ar absurda humoru pilnu, bet man tas tieši patīk un, šķiet, arī skatītājiem. Jā, tur ir viņa smagās artilērijas dzeja. Sūrs skatiens uz pasauli un šīs civilizācijas nākotni. Viņš skatās globāli, nevis tikai lokāli, tikai savas personības šaurībā.
Bet Ieva ar savu mistisko klātbūtni to visu ļoti labi tonizē, un turpat blakus – pilnīgi neaprēķināmais Platons. Katra reize ir pavisam citāda, citreiz viens otru provocējam, velkam uz priekšu, citreiz, tieši pretēji, kušinām. Tāda huligāniska pieskaņa manā vecumā man šķiet ļoti pacilājoša, lai gan es patiešām sevi pieskaitu pie rimtajiem patiesības noskaidrotājiem.
Iespējams, kaut kā gribas atbrīvoties no tā, kas te ikdienā nāk no visām pusēm. No tā, kas ierobežo un patiesībā nervozē. Iespējams, tagad vairāk nekā jebkad ir vēlme pēc tā, lai lido pa gaisu!
Dzīvē esmu daudz lasījis dažādu dzejnieku dzeju. Esmu mīlējis Ojāru Vācieti, visus mūsu lielos – Čaklo, Peteru, Ziedoni – un zinu, ka ir dzeja, kas viegli lido pie skatītāja. Bet Jānis nav no vieglajiem dzejniekiem.
Nav viegls uzdevums iedot skatītājam ar lamatām, āķīšiem un pat pretrunām pilnu dzeju. Tāpēc ir svarīgi, ka pazīstu to dzejnieku kā cilvēku. To, ar ko viņš ir slims – ko mīl, ko ienīst.
– Jums, šķiet, allaž bijis svarīgi izpētīt savus varoņus, iedziļināties kontekstos. Tad jāvaicā, kāda bija jūsu kā aktiera atslēga preses karalim Antonam Benjamiņam? Varbūt personiska, jo arī viņš, tāpat kā jūs, ceļu dzīvē sāka ar skolotāja izglītību?
– Te man bija jārisina jautājums, kā pietuvoties spilgtai, lielai personai, par kuru saglabājušies vien pāris minūšu kino kadri – Antons Benjamiņš tajos redzams sēžam pie galda.
Mēs, aktieri, jau esam trenēti un skatāmies, kā mūsu varonis rīkojas visādās situācijās, ko par viņu saka laikabiedri – kāds viņš bija kā redaktors, kāds – ģimenes jautājumos.
Man šitā urķēšanās, iztēlošanās sagādā lielu baudu, jo neviens jau nezina, kā īsti viņš rīkojās dzīvē. Man palīdzēja Jāņa Kārkliņa grāmata “Latvijas preses karalis” un izdevums “Antons Benjamiņš dzīvē un darbā” (1935), ko Līgotņu Jēkabs izdevis Benjamiņa 75 gadu jubilejā – tajā ir daudzu laikabiedru apraksti. Piemēram, Cimzes skolotāju seminārā viņu sauca par Bismarku – Antons vienmēr esot bijis iznesīgs, enerģisku gaitu un runu, vienmēr baltā, tīrā kreklā.
Vizuāli atstāja savākta cilvēka iespaidu. Viņa laikabiedri norāda uz milzu spēju fokusēties uz darbu, to, lai tas izdarīts perfekti. Pacietība, tolerance pret citiem – tas viss viņu manās acīs padara par lielu, cieņas vērtu personu. Ne velti kolēģi “Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” redakcijā viņu sauca par Veco kungu – tāda cieņas izrādīšana savam šefam.
Bet Emīlija par viņu saka – sapņotājs. No šīm īpašību kripatām studējot, es kā aktieris to visu “pielaikoju” uz sevi. Arī viņa vājības – tā kā viņam bija ārkārtīgi liela pietāte pret latviešu valodu, tad nu viņš pa laikam palabo kādu, kurš tajā kļūdās.
Un manam Antonam, tāpat kā man, ļoti garšo šokolāde, īpaši vakaros. To paziņoju filmas rekvizītu departamentam, un viņi man uztaisīja kolosālu Ķuzes šokolādes kastīti. Ja vērīgi skatīsities, pamanīsit.
Reizē man Antona Benjamiņa tēls ir ļoti mīļš. Oļģerts Kroders mums kādreiz potēja, ka teātris ir sava veida gaismas nešana cilvēkiem, un arī Antons bija sava veida gaismas nesējs latviešiem.
Turklāt tik ārkārtīgi nacionāli noskaņots, iestājoties par latvietību, kas arī šajā brīdī ir ārkārtīgi svarīgi – saturēt, saglabāt valodu, tradīcijas, literatūru.
– To visu, jādomā, vienā filmā, pat daudzsēriju, nemaz nevar ielikt… Emīlija taču bija Antona otrā sieva, viņš – viņas otrais vīrs…
– Protams, daudz kas palika aiz kadra. Filma sākas no žurnāla “Atpūta” dibināšanas 1922. gadā, bet Antona izveidotās “Jaunākās Ziņas” sākās jau pirms Pirmā pasaules kara, tur viņš ap sevi bija savācis veselu plejādi lielo literatūras dižgaru, ieskaitot, piemēram, Jāni Akurateru.
Filmā ir pēdējais Antona dzīves posms pirms viņa aiziešanas – viņš karu nepiedzīvoja, aizejot mūžībā 1939. gadā. Tas ir laiks, kad viņš īstenoja skaisto sapni par savu vietu, Valdeķiem Kandavas apkārtnē, kur šajā vasarā arī filmējām pēdējos kadrus. Bija tik laba sajūta filmējoties būt viņa izlolotā vietā pēc tam, kad esi milzīgi iedziļinājies šajā cilvēkā.
Viņam bija liela mīlestība pret zemi, un nav brīnums, viņš taču nāk no zemniekiem. Īsā laikā Valdeķos nolīda līdumus, ieguldīja milzu naudu – daži gan min, ka viņš esot bijis visai knauzerīgs – mājas tika iekoptas, druvas ziedēja. Kāds laikabiedrs raksta, ka siltumnīcās trešajā gadā novākuši divas tonnas vīnogu.
Bet sāka viņš, 16 gadus strādājot kā skolotājs par nelielu, 60 rubļu, algu. Tomēr jau tad darbojās kā īstens jaunlatvietis Smiltenes pusē, piemēram, potēja bērniem, ka jāmācās valodas. Vietējā krogā piedalījās turienes apgaismoto cilvēku saietos, reizēm, protams, sataisīdams parādus un solīdams, ka reiz kļūs par miljonāru.
– Un izdzīvoja cauri visādiem laikiem, arī Ulmaņa varas iekārtai…
– Domāju, ka Antons ar visu viņa lielo diplomātiju un nepievienošanos nevienai partijai bija Latvijas brīvās preses pīlārs. Ar ulmaņlaiku jau sākās problēmas, viņš Benjamiņu ģimeni īpaši necienīja, tas parādīsies arī filmā. Jāatzīst, ka Benjamiņi ir spiesti atzīt 1934. gada apvērsumu.
– Lai gan Antons Benjamiņš vēsturiski dēvēts par Latvijas preses karali, filmā tomēr akcents likts tieši uz Emīliju kā galveno virzītājspēku Benjamiņu preses impērijas veidošanā.
– Mūsu režisori kopā ar scenāristiem, producentiem, māksliniekiem ir veikuši milzīgu sagatavošanās darbu, tāpat apbrīnojams ir operatora Andreja Rudzāta darbs. Mēs, aktieri, esam mazs, bet redzamākais posms tajā visā. Man ir prieks, ka režisori pieņēma to, ko es biju iedomājies un fantazējis, un neteica – māksliniek, nu jūs ejat galīgi šķērsām.
Es Emīliju un Antonu Benjamiņus redzu kā tandēmu. Šādās pāru attiecībās vienmēr ir bijis, ka viens ir drusku tā kā pa gaisu, tur nāk idejas, kas ne vienmēr ir realizējamas, bet otra galva ir tā, kas mazliet tur pie zemes.
Domāju, ka vīrietim vienmēr vajag sievišķo atbalstu, cilvēku, ar kuru vari apmainīties domām, neko neslēpjot vienam no otra. Te vietā ir teikums “stāvēt vienam par otru” – tas ir ārkārtīgi svarīgi. Emīlija ir kā mans kapteinis…
– …un jūsu Antons uzņemas stūrmaņa lomu?
– Kaut kādā ziņā. Kapteinis ir tas, kurš sagatavo kursu vai palīdz apiet sēkļus vai šaubīgas vietas, ko stūrmanis varbūt nepamana. Antona redakcijā gan ir vesela plejāde inteliģentu cilvēku, kuri pret manu sievu izturas ieturēti ironiski, ko viņš, protams, nepieļauj – to redzam arī filmā.
Scenāristi ir labi uzrakstījuši to, ka ir lietas, kurās sieviete ar savu prātu, reizēm nekaunību spēj izkult visu lielo lietu, neļaut tai nogrimt. Tas ir milzīgs Emīlijas nopelns.
– Pandēmijas laikā esat nofilmējies vēl kādā filmā pie režisora Aika Karapetjana, Latvijas skatītājiem vēl neredzētajos “Sema ceļojumos” jums esot ticis Benjamiņam pilnīgi pilnīgi pretējs tēls.
– Jā, tur mēs ar Aigaru Vilimu esam tādi divi brutāli, primitīvi domājoši cilvēki bez humanoīda pazīmēm. Tā ir tāda kamerīgāka filma, tur nav masu ainu, nedaudz aktieru – man prieks, ka pašlaik filma nokļuvusi Amerikas lielākajā žanra filmu festivālā (“Fantastic Fest”).
Neko daudz nestāstīšu, bet varu teikt, ka tas būs pārsteigumu pilns stāsts. Ļoti skaista pieredze ar Aiku Karapetjanu.
Kino patiesības līmenis ir citāds nekā teātrī, un man ir prieks, ka viņš kā jauns režisors var aktierus atgriezt pie patiesības izjūtas.
– Tikko iešūpojusies arī jaunā sezona Dailes teātrī. Kāda tā būs jums?
– Manas paaudzes aktieriem vienmēr ir prieks par to, ka esi pieprasīts. Šajā sezonā man ir trīs jaunas lomas, un tas ir ļoti daudz – dzīvoju paceltu galvu.
Sāksim ar poļu režisora Lukaša Tvarkovska projektu par mākslinieku Marku Rotko “Rokto”, kļūda vārdā pieļauta apzināti. Tikko bijām Lietuvā, lai redzētu viņa darba stilu – būs neparasti, spēlēs poļu un ķīniešu aktieri.
Sākam arī vienu jaunatnei veltītu darbu – Oskara Lutsa “Pavasari”, ko savā jaunībā redzēju Jaunatnes teātrī, un tā bija izrāde, kas palikusi atmiņā līdz šai dienai, bet šoreiz to iestudēs igauņu režisors (Prīts Padejass. – A. K.). Sezonas otrajā pusē – darbs, ko Justīne Kļava rakstījusi ar komēdijas pieskaņu, un to iestudēs Gatis Šmits.
Tie plāni, ko mūsu teātra vadības tandēms ir veicis – tie ir arī pirmie rezultāti attieksmes maiņā Dailes teātrī –, jau ir redzami.
Prieks dzirdēt, ka paziņas un draugi par “Degunradžiem” saka – tas ir kaut kas pilnīgi svaigs un jauns. Tas ir radikāls lēciens citā kvalitātē. Bet Daile vienmēr ir nozīmējusi mainību, neieslīgšanu rutīnā.
