Gaisma viļņa galā. Eduards Dorofejevs par Ivana Aivazovska izstādi 0
Mākslas muzejā “Rīgas birža” līdz 5. janvārim apskatāma līdz šim lielākā marīnu meistara Ivana Aivazovska mākslai veltīta izstāde “Gaismas metafizika”.
Jebkuram cilvēkam, kurš kaut nedaudz ir pazīstams ar 19. gs. Krievijas mākslu, IvanaAivazovska daiļradi nav nepieciešams raksturot. Viņš bija viens no izcilākajiem marīnistiem, kas pārplūdināja (tiešā un pārnestā nozīmē) pasaules mākslu ar tūkstošiem jūras ainavu, uz šī popularitātes viļņa sasniedzot slavas visaugstāko punktu. Neskatoties uz daudzveidīgām pārmaiņām mākslas virzienos 19. un 20. gs., Aivazovska romantiski akadēmiskā glezniecība nekad nebija aizmirsta.
Nākamo paaudžu mākslinieki to kritizēja, ironiski apcēla vai pat pilnībā noliedza, bet tas netraucēja Aivazovskim saglabāt savu īpašu vietu mākslas vēsturē un publikas sirdīs. Tāpēc uzzināt par Aivazovski kaut ko jaunu vai parādīt viņa darbus no negaidītas un principiāli jaunas puses pēc būtības nav iespējams. Tomēr tas netraucē vēlreiz un vēlreiz tikties ar viņa jūras ainavām, lai izbaudītu to vienreizējo brīnumu, kurā krāsa pārvēršas par gaismu.
Aivazovska piedzīvojumiem bagātā dzīve ļauj arī viņu pašu pasniegt romantiskā ampluā kā mākslinieku, kurš piedalījies desmitiem ekspedīciju dienvidu un ziemeļu jūrās, redzējis savām acīm flotes grandiozos manevrus un jūras kaujas, vairākas reizes grimis, saņēmis neskaitāmus krievu un ārzemju apbalvojumus.
Pats mākslinieks visu mūžu bija labprātīgi “pieenkurots” Feodosijai – savai dzimtajai vietai Krimā, kur ne tikai uzcēla savu privāto muzeju, bet piedalījās ostas un dzelzceļa infrastruktūru attīstīšanā un citos projektos. Viņa lielākā mīlestība palika jūra, un tieši šī mīlestība parādās labākajās Aivazovska gleznās kā varena okeāna graujošā kustība vai jauka bezvēja idille ar snaudošiem kuģiem rāmas jūras spogulī.
Liekot uzsvaru tieši uz īpašu koloristisku smalkumu un emocionālās noskaņas niansēm, izstādes “Gaismas metafizika” mākslas muzejā “Rīgas birža” veidotāji izvēlējušies prezentēt Aivazovski ne tikai kā meistarīgu gleznotāju, bet pievērst skatītāju uzmanību daudzveidīgiem teatrāliem gaismas efektiem, kas piešķir viņa marīnām spilgtu psiholoģisku nokrāsu.
Ekspozīcijas kodolu veido gleznas no Latvijas, Igaunijas un Ukrainas muzeju kolekcijām. Tie nav trīsmetrīgi audekli ar grandioziem luminiscējošiem viļņiem, kas gāžas pār skatītājiem, bet neliela izmēra darbi glezniecības klusai baudīšanai.
Viens no izstādes scenogrāfijas ģeniāliem risinājumiem ir 19. gs. kuģu modeļu eksponēšana blakus Aivazovska gleznām,
kas ne tikai pastiprina kopējo jūras atmosfēru, bet arī piešķir glezniecībai būtisku reālistisku noti un atgādina – lai gan Aivazovskis, izmantojot skices un fenomenālu vizuālo atmiņu, savus darbus “sacerēja” darbnīcā, tie tomēr savās detaļās balstās uz precīziem novērojumiem. Diemžēl izstādē var apskatīt tikai piecus maketus, bet labā ziņa ir tāda, ka pārējos var apskatīt pavisam netālu – Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā.
Gaisma, kam nosacīti veltīta izstāde, figurē Aivazovska darbos visdažādākajos stāvokļos – saullēkts, saulriets, saule zenītā, pēcpusdienas izkliedētā gaisma, mēnesnīca un migla. Gaismas efekti vairākos darbos patiešām ir tik pārliecinoši, ka daudzi apmeklētāji, pēc maniem novērojumiem, no glezniecības baudīšanas pievērsušies gandrīz vai filozofiskām diskusijām par gaismas rašanos, proti, vai tā nāk no krāsām vai arī muzeja griestu prožektoriem.
Tas vēlreiz uzsver, cik Aivazovskim bija būtisks “gaisma no tumsas” motīvs.
Viņa marīnas gandrīz vienmēr izgaismo saule, mēness vai mākslīgas ugunis, kas spīd cauri blīvas atmosfēras priekškariem, nekad sevi neatklājot. Stilistiski šis uzdevums vienmēr tiek risināts ar akadēmiskas glezniecības līdzekļiem, jo 19. gs. otrās puses jaunie stilistiskie meklējumi, kā, piemēram, impresionisms, neskāra Aivazovska daiļradi, kas palika iekonservēta romantisku standartu kanonā.
To, kā viņa glezniecība neizbēgami zaudēja laikmetīguma garu, var labi redzēt, apskatot satelītizstādi “Rīgas biržas” Boses zālē, kur tiek demonstrēts, kā marīnas žanrā gleznotāji gadsimta garumā pakāpeniski nomainīja dabu kā cilvēku emociju atspoguļojumu pret dabu kā pašvērtīgu krāsu un gaismu rotaļu.
Atgriežoties atpakaļ Lielajā zālē, var konstatēt – lai gan Aivazovska glezniecība šādas transformācijas nav piedzīvojusi, viņa attēlotā stihija ir dzīva. Cik trausla šķiet jūras virsma ar meistarīgi izcakotiem viļņiem kā flāmu mežģīnes! Cik asi ir ūdens “asmeņi”, kas sitas pret kuģu bortiem negaisa laikā, un, cik zīdaini gluds ir jūras virsmas atlass, laistoties bezvēja laikā!
Taisnie sudraba ceļi šķērso jūru līdz horizontam pilnmēnesī, vai arī zvaigznes spīd starp draudīgām melno viļņu apgāztām velvēm. Tas viss ir Aivazovska glezniecībā, un tie ir gaismas efekti, ko mākslinieks turēja savas otas galā, lai pēc tam ar stingru roku pārnestu uz audekla.
