„Gaisma un gaišums.” Sandra Ratniece recenzē Veltas Kaltiņas dzejas krājumu „Kodols” 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dzejniece Velta Kaltiņa 2021. gadā nosvinēja 90 gadu jubileju. Jubilāre sarūpēja lasītājiem dāvanu – savu vienpadsmito dzejas krājums “Kodols” –, un šogad 31. martā apritēs 60 gadi kopš viņas pirmā dzejoļa nodrukāšanas periodikā – laikrakstā “Literatūra un Māksla” tika nopublicēts dzejolis “Paraksts”.
Kodola meklējumos
Gaisma un gaišums, tā var raksturot gan dzejnieci, gan viņas dzeju, arī pati autore neslēpj, ka: “es nevaru bez gaismas stara / bez skala degošā / bez svecītes / bez ticības un cerības / es nevaru nekā” (45. lpp.), un dzejniece dalās ar mums šajā ticībā un cerībā it dāsni.
Kas tad ir dzejnieces kodols? Iespējams, tā ir tautasdziesma, kas atstarojas no krājuma lappusēm. Veltas Kaltiņas radošajā rokrakstā tautasdziesmu filozofija, motīvi un ritmika uzzib daudzkrāsainās metamorfozēs, tik vienkārši viegli un precīzi, vienlaikus dziļi un dzīvesgudri, gluži kā latviešu dainu skanējums: “atkal jūras vidū / uzakmeņa / viena / ne melnās čūskas / malējiņas / nedz miltu / viena // manas rokas stiepjas / un stiepjas un stiepjas / par tiltu”. (31. lpp.)
Veltas Kaltiņas dzejā daba vienmēr ir klātesoša. Dabai dzejniece uztic būt vidutājai starp cilvēka dzīvi un emociju pasauli. Tādēļ, iespējams, kodols ir dabas enerģija un sinerģija, kas cilvēka zemapziņā tik ļoti, ļoti nepieciešama: “ir tādas stundas kad atnāk / Kurzemes jūra pie manis / pāri nedrošai jomai kāpās / pāri Ugāles mežiem / Lielupei pāri / atnāk / iebrāžas rūtīs / iebrāžas krūtīs / dzied // [..] varenā neprāte jūra / pāri smilšu mežu un aizliegtām jomām / tu atnāc / iebrāzies krūtīs un paliec”. (44. lpp.)
Varbūt kodols ir divu cilvēku mūžu vijumā, kā tas ir Veltai Kaltiņai ar dzīvesbiedru rakstnieku un tulkotāju Roaldu Dobrovenski. Prasme būt blakus, iedvesmoties un visu mūžu viens otru cienīt, mīlēt – šī gaisma atstarojas ļoti spēcīgi, vienlaikus vieglumā viedi: “es par tevi / tu par mani – / mazu dziesmu / labu vārdu // un tu manī / un es tevī – / silta saule / silta elpa // Ja mēs katrs tā par otru / ja mēs katrs kaut ko dotu // ja mēs katrs kaut vai mirkli / otra mūžu apgarotu” (43. lpp.)
Laika nogriežņi
Ja dzejnieces telpa ir daba cilvēkā, tad dzejnieces laiks, šķiet, ir kā mūža mazi nogriežņi, ar kuru sākuma un beigu posmiem jārēķinās, no tiem vienkārši nevar izbēgt, tie jāizdzīvo, tie jāizprot un jāpieņem: “nāvīte nāvīte / mēs pa draugam / atšķelsi viegli / pacelsi gaisos [..] visu šo laiku / aiz muguras stāv / kā smīkņā / kā smaida / pacietīgi gaida // nenobaida” (50. lpp.), “vienlaikus paliekot laika / dzīves neievainotai: vai joprojām tā pati? // tā pati / lido bultas nevainīgi asas / vairogi šķind / negantas vārdu dzēles / kā atskabargas / zibeņo zibeņo zibeņo / gavilē nospriegtās stīgas / tas pats / tā pati / azarts un atveldze / heijā! ” (12. lpp.), “te tumsā / esmu tomēr // un ja ne es / tad mana elpa // ne mana elpa / tad elpas atbalss / ne elpas atbalss / lai / tikai četri burti: // esmu // atstāsim gaismai ēsmu” (101. lpp.). Dzejnieces dzejoļu krājuma “Kodols” laika nogriežņu sākuma un beigu punktos ir gaisma. Cilvēka sirds skaidrības, atvērtības, sirsnības kodols ir gaisma, un tieši šis aspekts, šķiet, atsedzas gandrīz no katra krājuma dzejoļa, un pēc krājuma izlasīšanas ir sajūta, ka dzejniece man ir uzdāvinājusi saulainu dienu.
