Gaisma tuneļa galā. Amerikāņu ārsti skaidro “viņpasaules vīzijas” 1
Amerikāņu mediķi nākuši klajā ar jaunu skaidrojumu par tā dēvēto pirmsnāves stāvokli saistībā ar cilvēku sajūtām sirdsdarbības apstāšanās gadījumā, proti, par ieiešanu savdabīgā tunelī un gaismu tā galā, satikšanos ar jau agrāk mirušajiem tuviniekiem un cita veida tamlīdzīgām “smalkajām” izjūtām. Skābekļa un glikozes pieplūdes pārtrūkšana smadzenēm, kas iestājas sirdsdarbības apstāšanās gadījumā, mazliet negaidītā veidā vētraini stimulē šo smadzeņu darbību.
Nolūkā veikt attiecīgus eksperimentus pētnieki izšķīrās par mazliet nežēlīgu, bet katrā ziņā efektīvu metodi: žurku asfiksiju jeb nosmacēšanu, kuras laikā dzīvnieku stāvokli mērīja, izmantojot speciālu ierīci – elektrokardiogrāfa un elektroencefalogrāfa apvienojumu. Noskaidrojās, ka 30 sekundes pēc sirds apstāšanās smadzeņu aktivitāte ļoti strauji pieaug, kā arī smadzeņu garozā izdalās vairāki desmiti neirotransmiteru, pastiprinās smadzeņu augstfrekvenču viļņi. Viss liecina par to, ka šajos procesos starp smadzenēm un sirdi noformējas jaunas saites: pēc straujas sirdsdarbības palēnināšanās pētniekiem izdevies nofiksēt to, kā smadzeņu signāli pāriet absolūtā sinhronitātē ar sirds pulsāciju.
Pētniekiem par pārsteigumu, pārtraucot no smadzenēm un sirdi nākošos signālus, viņiem izdevās būtiski samazināt sirds apakšējo kambaru fibrilāciju jeb drebēšanu, kas vairs neļauj pārpumpēt asinis. Un tad, pat nepieplūstot skābeklim, smadzeņu darbība turpinājās. Ja sirds apstāšanās gadījumā ar medikamentu palīdzību bloķē šo divu orgānu saikni, paveras iespēja palielināt pacienta spēju izdzīvot. Un, kā pauž pētnieki, tieši smadzeņu drudžainā aktivitāte šādā situācijā izraisa to parādību, ko dēvē par pirmsnāves pieredzi.
Savukārt kāds cits pētnieku kolektīvs nesen noskaidrojis, ka noteiktā līmenī apziņa vispār saglabājas pat pēc smadzeņu darbības apstāšanās. Vairāku gadu laikā izpētot kopumā vismaz 2000 pacientu Britānijas, ASV un Austrijas slimnīcās, noskaidrojās, ka 40% tādos gadījumos izdzīvojušo spēja pavēstīt apziņas darbības pieredzi klīniskās nāves laikā, kam sekojusi sirdsdarbības atjaunošana.
