Oskars atzīst, ka viņa stihija ir lielas formas darbi. “Pats pirmais bija Raimonda Paula koncerts operā. Bija ļoti interesanti. Jo telpa lielāka, jo man ir interesantāk. Protams, lielākais izaicinājums līdz šim bijis operas “Vīlas. Džanni Skiki” iestudējums, kad strādāju kopā ar režisoru Viesturu Kairišu un atkal jau scenogrāfiem Reini un Kristu Dzudzilo. Tas bija ļoti interesanti. Viestura darbs vienmēr ir ļoti precīzs, un mēs visās niansēs ejam līdz tam, lai panāktu maksimālo. Strādājot ar Viesturu, saprotu, ka esmu līdz ausīm iekšā darbā. Strādāt šādā režīmā nozīmē domāt par visiem simts procentiem. Beigās viss savilkās kopā, manuprāt, izcilā rezultātā.” 1
Arī Siguldas opermūzikas svētkos stikla kalnā Antiņš jāja, Oskara vadīto starmešu gaismots. “Patiesībā opersvētku gaisotne man nav sveša jau daudz gadu. Vasarās strādāju skatuves tehnikas kompānijā kopā ar skatuvniekiem, skrūvēju prožektorus. Droši vien gala iznākumā tā pieredze arī piebērusi savu šķipsniņu nepieciešamajām zināšanām. Uzskatu, ka ir jāiepazīst skatuve no otras – “kreisās” puses, lai vari vadīt procesu. Bija liels gandarījums, ka beidzot pats varēju veidot gaismu partitūru šajā notikumā.”
Iedomājamies – tukša skatuve, aktieris un tikai gaisma. “Mierīgi,” smejas Oskars. “Bieži ir tā, ka tu domā par konkrētu projektu, vēl neredzējis maketu. Acu priekšā jau veidojas bilde! Tu vienkārši redzi visu jau iepriekš. Arī tad, ja skatuve ir tukša – lieliski! Uzskata, ka tas ir vissarežģītākais – tev ir tikai aktieris, bet viņam apkārt – lielais tukšums. Jā, tas ir izaicinājums, bet tur ir kur darboties! Tādas līdz šim manā pieredzē bijušas tikai laikmetīgās dejas izrādes, kas man ir pilnīgs jaunatklājums. Olga Žitluhina piesaistīja izrādei “Viens un divi” Smiļģa muzejā – biju sajūsmā. Pēc tam jau divi no Olgas studentiem, paņēmuši rokās savas stipendijas, nāca un teica – man ir tik, ko mēs varam izdarīt? Uztaisījām. Beigās viņu darbi bija labākie kursā.”
Ir pavisam cits skatuves mākslas plauktiņš, kurā Oskars jūtas kā zivs ūdenī – tie ir populārās mūzikas koncerti. Linda Leen, Aija Andrejeva, pašlaik – “Opus Pro” koncertturneja. “Tas ir pilnīgi cits skatījums, un tas man ļoti patīk. Ir labi reizēm atšķaidīt teātra pieredzi ar citu veidu, kā domāt par gaismu, gaismošanu. Man arī patīk izbraukt ārpusē un pieņemt apstākļu izaicinājumu. Koncerti ir tas, kas tev iedod kārtīgu “restartu”, lai tālāk atkal nodarbotos ar mākslu.
Pašlaik Oskara radošo uzdevumu darba kārtībā – režisora Dāvja Auškāpa iestudētā Henrika Ibsena drāma “Celtnieks Sūlness” Valmieras teātrī. “Prieks, ka strādāšu kopā ar scenogrāfi Annu Heinrihsoni, bet kopā ar Dāvi strādāšu pirmoreiz. Ar lielu interesi gaidu šo izrādi, jo šāda izrādes komandas konfigurācija ir pirmoreiz, bet man patīk izaicinājumi,” saka Oskars. Viņa pavasarī vieta pat diviem “ibseniem”. Jau pavisam drīz Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos režisora Elmāra Seņkova iestudētā Ibsena luga “Mežapīle”. “Izrādes scenogrāfiju veidojis meistars Andris Freibergs, un šis man būs liels solis uz priekšu. Ar maketu esmu iepazinies un jau tagad zinu, ka būs ļoti interesanti. Jūtos ļoti labi, ja ir šāds radošs skrējiens. Laikam jau pašlaik esmu jaunības karstasinīguma posmā, un tāds darbu viesulis tikai nāk par labu.”
