Kā zibens spēriens savulaik jaunajam gaismotājam nācis negaidīts režisora Valda Lūriņa piedāvājums veidot gaismas izrādes “Latgola.lv” pirmajai daļai. “Protams, piekritu! Lēcu iekšā procesā un izmēģināju, kā tas ir. Kaut kā pēc tam uzaicinājumi sāka nākt viens pēc otra. Latvija ir maza, un gaismu mākslinieku nav nemaz tik daudz. Šķiet, ja tu to lietu vari un cilvēkiem patīk, tad viss notiek dabīgā kārtā. Ir neiedomājami lieliski, ja tavs hobijs ir kļuvis par tavu darbu, par kuru tu vēl arī saņem atalgojumu,” priecājas mākslinieks. 1
Šobrīd Oskars zināšanas papildina Pēterburgā, laikmetīgās mākslas skolas paspārnē. “Manā darba grafikā, kur viss šobrīd tiek plānots ar stundu precizitāti, nedēļa Pēterburgā ir kā radīta man,” priecājas Oskars. “Te viss ir ļoti nopietni. Pasniedzēji ir pieci spēcīgākie Krievijas metri šajā jomā. Krievu valoda nav problēma, jo, strādājot uz skatuves, cilvēkam jābūt ar komunikācijas rūdījumu. Tev vienkārši jāprot saprasties ar jebkuru cilvēku jebkurā valodā un jebkādos apstākļos.”
Nopelnīt iztiku gaismotājs, protams, var, bet ne jau atlīdzība ir noteicošais, saka Oskars. “Kad sāku strādāt teātrī, tētis ņēma līdzi uz haltūrām. Viņš teica – ir pasākumi, kuros tu saņem lielu naudu, un tas nav slikti, bet ir notikumi, kuros vienkārši vajag strādāt, pat ja naudas tur nav. Viss kaut kā izlīdzinās. Man vienkārši patīk tas mirklis, kad iedegas lukturis! Tas ir skaisti! Protams, es saprotu, ka skatītājs atnāk un visbiežāk nevērtē gaismu vai horeogrāfiju. Man īstā uzvara ir tā kopējā bilde iznākumā. Labākie darbi, labākās izrādes ir tās ar jēgu, kad strādā komanda, kura elpo vienā ritmā. Un tajā vienmēr ir iesaistīti ļoti daudzi cilvēki no skaņotāja līdz grimētājam. Neviens nav lieks.”
Izrādes gaismotājs uz skatuves nenonāk biežāk par obligāto paklanīšanos pirmizrādē, un labi, ka tā, smīn Oskars. “Neesmu tas cilvēks, kura vieta ir uz skatuves, un tā klanīšanās briesmīgi nepatīk. Ir forši, ja cilvēki vienkārši pasaka – šoreiz gan gaismas bija “pa ķeksi”.” Kad “Spēlmaņu naktī” kā gada gaismu mākslinieks tika nosaukts Oskara vārds, sajūta bijusi gluži traka. “Tu sēdi zālē un, protams, klusiņām ceri, bet tā īsti jau netici. Jau biju izdomājis, kurš būs tas, kas iegūs balvu, un tas nebiju es – kad pateica manu vārdu, kritu panikā. Protams, biju ļoti priecīgs un bija patīkami, ka kāds ir pamanījis un novērtējis. Pirmoreiz mūžā saņēmu tik daudz īsziņu un vēstuļu “feisbukā” no bijušajiem klasesbiedriem. Izrādās, ka tu vari kaut ko sasniegt, nekļūstot par aktieri,” smejas Oskars.
