Gaišā un siltā noskaņa Intas Dobrājas gleznās 0
Mākslas galerijā “Jēkabs” līdz 23. maijam skatāma Intas Dobrājas darbu izstāde, kurā eksponētas 11 gleznas, arī mākslinieces jaunākie darbi, kas tapuši 2015. un 2016. gadā. Tie atspoguļo mākslinieces daiļrades galvenās vērtības – reālistiskā manierē gleznotus ziedus, kluso dabu un aktus.
Mākslinieces darbos liriskais miers un nosvērtība apvienojas ar smalku zīmējumu, telpas, plastiskas formas un izteiktas tonalitātes izjūtu. Mākslas zinātniece Ingrīda Burāne par I. Dobrāju teic: “Mākslinieces glezniecība ir tuva klasiskajai tradīcijai – tajā skatāma smalki izkopta meistarība, tēmu un satura vienkāršība, harmonija. I. Dobrājas daiļrade ir reālistiska, balstīta latviešu klasiskajai mākslai raksturīgajā tonāli telpiskajā glezniecībā. Māksliniece glezno galvenokārt ziedus, klusās dabas, aktus un figurālas kompozīcijas. Tajās dominē mājas interjeros, virtuvē, lauku darbos vai kopā ar bērniem atainotas sievietes, kuru ārējo veidolu raksturo spēcīgas, noapaļotas formas.”
Pati māksliniece, raksturojot savus darbus, teic: “Ir vairākas tēmas, pie kurām allaž atgriežos – tās ir klusās dabas ar baltiem traukiem, sieviešu akti (ar Jāņu vainagiem galvā), portreti un ziedi. Varu tās gleznot atkal un atkal, un liekas, ka pats darba process man sagādā baudu.” I. Dobrāja neslēpj, ka viņa glezno ļoti lēnām un neviena glezna nav tapusi ātrāk par mēnesi. “Es ilgi sēžu, skatos un vērtēju. Palasu avīzi un skatos atkal. Es saskaņoju un noskaņoju katru gleznu. Jo gatavāka tā top, jo darba process kļūst lēnāks. Man ir svarīga arī darba iekšējā noskaņa. Bet kāda tā būs, es zinu jau pašā sākumā. Pārsvarā gaiša un silta,” atklāj māksliniece.
Mākslas zinātniekam Mārim Brancim ir savi vērojumi par mākslinieci: “Klusajā dabā viņa izmanto parastus traukus un ziedus, kas mums ik dienas ir apkārt un kas Intas interpretācijā kļūst aristokrātiski izsmalcināti. Arī plikņi – jaunās, rūbeniski apaļīgās meičas, kuras vēl neapjauš sava kailuma grēcīgo dabu, un nobriedušas sievietes, kuru miesu kārdinošais kuplums asociējas ar dzīves lekno pilnasinību, – tēloti ikdienišķās nodarbēs, piemēram, mazgājam kājas uzsvērti vienkāršā vidē. I. Dobrājas gleznotais cilvēks nenonāk iekšējās pretrunās vai konfliktos ar ārpasauli: viņš pats ir visa pasaule un pats sev ideāls. Viņas darbos materiālā pasaule sniedz prieku dzīvot, to laimes sajūtu, kad pati eksistence jau dāvā baudu būt uz šīs tik dažādās zemes.”
Mākslinieces glezniecībā nav vērojami krasi lūzuma punkti vai kardināla izteiksmes līdzekļu maiņa. Caur šo pastāvību māksliniecei izdevies pilnveidot savu daiļradi un izkopt meistarību līdz perfekcijai, radot Latvijas mākslas ainā unikālu, tikai autorei raksturīgu rokrakstu. Arī gleznotājs Uldis Zemzaris tieši šo pastāvību novērtē savas kolēģes darbos. “Intas Dobrājas mākslas ceļā nav iepriekšējā noliegšanas un lūzuma posmu. Viņa vienmēr turējusies pie telpiski tonālās glezniecības kā pie visspilgtākā izteiksmes veida, jo neredz iemeslu, kādēļ no tā vajadzētu atteikties. Māksliniece arī saprot, cik svarīgi palikt uzticīgai sev. Jāmainās būtu tikai tad, ja forma vairs neatbilstu domai un pārliecībai, ja līdzšinējā izteiksmes valoda izrādītos izsmelta. Viņas mākslā maiņas punkti bijuši tikai kā pilnveidošanās pakāpieni, arvien prasmīgāk un tiešāk atsedzot emocionāli izjustu tēmu,” teic U. Zemzaris.
