Nacionālās īpatnības 6
Klimata politikas pamatdoma ir izmantot tos energoresursus, kas dabiski atjaunojas, ideālā variantā – saule, ūdens un vējš. SEG emisijas aspektā pat atomu skaldīšanai nav ne vainas, ja vien pārējie riski sabiedrībai nebūtu tik biedējoši. Kaut arī jau aptuveni katrs desmitais kilovats mums ir tā saucamā zaļā enerģija, tomēr šaubu nav, ka fosilais kurināmais vēl ilgi dominēs kopējā patēriņa bilancē. Vides speciālisti uzskata, ka nedrīkst neierobežoti atbrīvot tos oglekļa krājumus, kas Zemes dzīlēs veidojušies tūkstošiem un miljoniem gadu, sākot ar kūdru un beidzot ar naftu un dabasgāzi, kura cilvēkam saprotamā reālā laikā nevar atkal papildus uzrasties. Piekāpības robeža – koksne, jo eglei vai priedei, kas 60 – 70 gadus augusi un savu tiesu oglekļa savākusi, tikpat ilgā laikā cita var vietā izaugt, daļēji kompensējot nocirsto un tā ļaujot vismaz kaut kādu līdzsvaru dabā noturēt.
Diemžēl ir pilnīgi vienalga, ko krāsnī dedzina, jo CO2 tāpat gaisā skrien, un pat elektrībai ar atjaunojamajiem resursiem nepietiek. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata pārmaiņu departamenta direktore Ilze Prūse skaidro, ka SEG emisijas apjomus aprēķina, izejot no tā, cik valstī ražo un cik patērē. Ar rūpniecisko produkciju Latvijā ir tā, kā ir, toties patēriņš, kas ietver preces un pakalpojumus, transportu ieskaitot, jau ir attīstīto valstu līmenī. Nozīmīgs SEG emisijas avots Latvijā ir arī lauksaimniecība, sākot ar augsnes apstrādi un beidzot ar lopu turēšanu. Pēc īpašas metodikas aprēķinot kopējos apjomus, vienam iedzīvotājam gadā 6,6 tonnas šo gāzu sanāk. Daudz tas vai maz?
Iztālēm vērtējot, pat ļoti maz. Starptautiskā pētījumā, kas aptver laika periodu no 1995. līdz 2011. gadam, Lietuvai tur parādās skaitlis 8,0 tonnas, Igaunijai – pat 10,8 t, ko viegli izskaidrot ar augstajiem skursteņiem un neglītajiem kurgāniem Narvas un Kohtla-Jerves apkārtnē (degakmens jeb slāneklis esot pats netīrākais enerģijas avots, toties igauņiem savas elektrības pietiek!). Attīstītajās Vakareiropas valstīs emisiju apjoms nav daudz mazāks kā Igaunijā – vidēji 10,5 t, Vācijā un Zviedrijā – 9,6 tonnas vienam iedzīvotājam gadā.
Uz šī fona labāk saprotams, ka Latvijā rūpnieciskās ražošanas pienesums klimata pārmaiņām tiešām ir necils. ES emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā darbojas tikai 47 uzņēmumi, sākot ar “Latvenergo”, kas gan pieskaitāms enerģētikas nozarei. Starp citu, lielās termocentrāles un mazās katlumājas dod pat vairāk CO2 nekā modernā rūpniecība, bet tā esot visur Eiropā. Toties, piemēram, Brocēnos cementa vai Valmierā stikla šķiedras ražošanā dedzināšanas tehnoloģijas ir tik efektīvas, ka eiropieši varot pamācīties.
Lauksaimniekiem iespējas samazināt emisijas ir stipri ierobežotas, lopiņiem jau neaizliegsi elpot un dabiskās vajadzības kārtot. Minerālmēslu patēriņa reglamentēšana, bioloģiskā saimniekošana – tur esot reālākās perspektīvas.
Daudz vairāk variantu ir transportā, kur emisijas apmēram tikpat lielas kā lauksaimniecībā. Dabas draugus pamatoti tracina vieglās mašīnas, kas cauru dienu skrien pa ceļiem un burzās sastrēgumos, dedzinot neatjaunojamos ogļūdeņražus. It īpaši, ja brauc pa vienam un situācijās, kad var izmantot arī citus pārvietošanās veidus. Bet tā jau ir runa par mūsu dzīvesveidu, par uzvedības modeli, kas pastarpināti rada vislielāko ietekmi siltumnīcefekta attīstībā, uzsver Ilze Prūse. Veidot cilvēku izpratni par šiem procesiem, mainīt viņu ieradumus – tas nudien ir nopietns izaicinājums, kā tagad modīgi teikt.
