“Zaļie” biedē ar klimatisko apokalipsi jau desmit gados. Cik pamatoti? 6
Klimata pārmaiņu kritisko robežlīniju pasaule var sasniegt jau nākamajos desmit gados. Cik pamatots ir šāds apgalvojums?
Parīzes vienošanās
Ar apokalipses ainām nevienu vairs nepārsteigsi, gan aizjūras grāvējfilmās, gan kaimiņvalsts televīzijā tādas piedāvā katru vakaru, turklāt ar vietējo profesoru pārliecinošiem komentāriem. Atgriežoties uz zemes, veselais saprāts teic priekšā, ka tomēr nav dūmu bez uguns. Palūk, jau novembrī stāsies spēkā pērn decembrī Parīzē apstiprinātais klimata nolīgums par siltumnīcefekta gāzu (SEG) emisijas ierobežošanu! To ratificējuši pat amerikāņi un ķīnieši, pasaules divas lielākās ekonomikas, kuras atbildīgas aptuveni par 15% šo gāzu, nupat padevusies arī Indija, 1,3 miljardi iedzīvotāju, kas arī kaut ko ražo un patērē (4,1% gāzu). Kas īsti nolīgumā rakstīts, protams, var izpētīt internetā, lielākajai sabiedrības daļai tomēr pietiek ar apjausmu, ka lieta acīmredzot ir nopietna, ja reiz visiem izdevies vienoties kopējam mērķim. Tas – no vienas puses.
No otras puses – nu, un tad? Lai lielvalstis spēlē savas spēlītes, diezin vai kāda tiešām ir gatava upurēt nacionālās intereses, lai izglābtu pasauli, ja apakšā nebūtu arī saimniecisks izdevīgums. Redz, kā, piemēram, planētas ozona slāņa noārdīšanās problēma ir pieklususi, kopš dažādos putu materiālos, sadzīves aerosolos un pat ledusskapjos ir ieslodzīts nevis ļaundaris freons, bet gan drusku citas inertās gāzes! Skaidrs, ka vieni uzņēmēji šādos projektos kaut ko zaudē, toties citi atkal iegūst, un acīmredzot arī šoreiz, klimata pārmaiņas nobremzējuši, visi būs laimīgi un jutīsies bezgala zaļi. Piedodiet, bet ikdienas rūpju māktam pilsonim, kas dzīvo starp Liepāju un Daugavpili, patiesībā tur nav nekādas teikšanas!
Mūspusē ziemas kļūst mīlīgākas, vasaras – tveicīgākas. Pavirši spriežot, ieguvumu ir pat vairāk nekā zaudējumu – mazāk kurināmā iziet, toties saulē vairāk D vitamīna tiek. Vienīgās neērtības karstajos mēnešos – telpās jau prasās pēc kondicioniera, dārzā – pēc regulāras laistīšanas, bet tikmēr elektrības skaitītājs kā apdullis griežas. Toties, kad uzlīst, tad nogāž, un aprēķinos ar milimetriem meteorologi vairs neķēpājas, jau stāsta par stopiem uz kvadrātmetra. Pie pārplūdušām ielām un apūdeņotiem laukiem ļaudis sāk pierast, pagaidām eksotika ir pirmie virpuļviesuļi, kas arī redzēti galvenokārt televizorā, amerikāņu skalu būdiņas plosām, lai gan vēsturiski aprakstīti jau latviešu teikās, ezerus ar visām zivīm pa gaisu aiznesot.
Šaubu nav, Latvijā klimata pārmaiņas notiek, bet pagaidām mūs tās uztrauc pat mazāk nekā, piemēram, gaužām necilais caurbraucošo ieceļotāju pieplūdums. Drīzāk kaitinoša ir reālā vides politika, kas metodiski bliež pa ļaužu kabatām – neatkarīgi no maka biezuma. Piemēram, tā sauktā zaļā komponente, šis jocīgais vārds, kas mulsinoši transformējies sieviešu dzimtē! OIK elektrības rēķinos jau kuru gadu liek maksāt visiem, ļaujot nopelnīt nedaudziem, sāk izputināt pat uzņēmējus, toties valsts visā Eiropas Savienībā esot līderos atjaunojamo energoresursu jomā. Re, kādi mēs malači!
