Avarējušās lidmašīnas pasažieri bija pazuduši, gaisa kuģim atrodoties vēl gaisā. Kas notika 1944. gadā ASV Aļaskas pavalstī? 15
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Neskaitāmo aviokatastrofu virknē allaž kā ļoti īpašs uzskatīts gadījums ar lidmašīnu “Douglas C–47”, kas notika 1944. gadā ASV Aļaskas pavalstī.
Turklāt saistībā ar pašu avarējušo lidmašīnu vēl viss it kā puslīdz kārtībā – atrasta gan avarēšanas vieta, gan atlūzas, taču viss, kas noticis ar tās apkalpes locekļiem un pasažieriem, joprojām palicis noslēpuma miglā tīts.
Turklāt zināms arī tas, ka viņi visi pazuduši, lidmašīnai vēl atrodoties gaisā, proti, pirms tās nokrišanas zemē…
Vārdu sakot, tā gada 18. septembrī agrā rīta stundā militārā transporta lidmašīna “Douglas C–47” izlidoja no Ankoridžas militārās bāzes Elmendorfā.
Lidmašīnā atradās trīs apkalpes locekļi, 16 militārpersonas un viena civilpersona. Pēc dažu stundu lidojuma lidmašīnai vajadzēja piezemēties Fērbenksā, kur karavīrus gaidīja atvaļinājums, un tāpēc visiem torīt bija pacilāts noskaņojums.
Kādā brīdī pilots Rejs Prebstls ziņoja, ka lidojums norit normāli 2700 metru augstumā, un tas vēlāk izrādījās pēdējais sakaru seanss ar zemes bāzi.
Paredzētajā laikā Fērbenksā lidmašīna neieradās, un pēc brīža, kad visi aprēķini liecināja, ka jau vajadzēja beigties degvielas krājumiem, uz zemes visi saprata, ka notikusi traģēdija.
Lidmašīnu intensīvi meklēja, vairākkārt mērojot ceļu visā trases garumā, taču – bez rezultāta. To teju vai absolūti nejaušā kārtā atrada tikai pēc trim dienām – lidaparāta vraks gulēja praktiski nepieejamā virsotnē augstu sniegotajos kalnos, vismaz 3500 metru augstumā.
Aprēķināts: lai tur nokļūtu, lidmašīnai vajadzēja no maršruta novirzīties par 95 kilometriem un pacelties vēl vismaz par liekiem 500 metriem augstāk. Bet tobrīd visi vairāk bija norūpējušies par pazudušajiem cilvēkiem – pēc avārijas tādos apstākļos izdzīvošanas izredzes bija minimālas, tomēr kaut kāda cerība uz brīnumu tomēr pastāvēja.
Izsauktie profesionālie alpīnisti apstiprināja gatavību uzkāpt kalnā un aizkļūt līdz avarējušajai lidmašīnai. Organizēja glābēju grupu, kurā bija 44 cilvēki, kas līdz 10. novembrim spēja uzrāpties sarežģītajā kalnā un saskatīt avarējušo lidmašīnu.
Bija acīmredzami, ka tā pilnā gaitā ietriekusies klintī, un jau uzreiz visiem glābējiem bija skaidrs, ka tādās avārijās izdzīvojušo diemžēl nemēdz būt.
11. novembra rītā glābēji aizkļuva līdz vrakam, kur bija jau sagatavojušies ieraudzīt visapkārt izmētātas asiņainas, gabalos saraustītas ķermeņu atliekas, taču neatrada tur absolūti neko – neviena līķa, nevienas asins lāsītes.
Acumirklī noskaidrojās arī tas, ka pasažieriem nebija izpletņu, tāpēc it kā laikus izlēkt ar tiem viņiem nebija iespēju.
Pēc vairāku stundu ilgas sniega pārrakšanas apkārt avarējušajai lidmašīnai izdevās atrast tikai pilota cepurīti, dažas personīgas karavīru fotogrāfijas un atvaļinājuma apliecības, spēļu kārtis, cigaretes un košļājamās gumijas. Neko vairāk.
Nākamajā dienā glābēji raka un meklēja vēl cītīgāk, taču dienas beigās rezultāts bija tāds pats – itin nekā no cilvēku atliekām. Bija jāpošas atpakaļceļam.
Vēstīts, ka gala atskaitē bija pausts: visdrīzāk, trieciena rezultātā pilnībā visi ķermeņi izmesti laukā no lidmašīnas un iekrituši dziļi nesasniedzamā aizā, kur drīz sekojusī lavīna tos visus jau pavisam neglābjami aprakusi zem biezas sniega kārtas.
Visi izlikās, ka tam tic, un neviens neuzstāja, ka vajadzētu paust acīmredzamo patiesību – avārijas brīdī lidmašīnā jau vairs nebija neviena cilvēka, un tā tukša ietriecās klintī…
Visus tajā traģiskajā reisā lidojušos atzina par bojāgājušiem, lai gan joprojām neatklāts noslēpums: kur pēkšņi palikuši cilvēki no lidmašīnas, kura lidoja aptuveni 3000 metru augstumā?
