Egila Līcīša feļetons: “Gaiļos” ar jums neauklēsies! 6
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Beidzamā laikā Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā nokļūst tikai sazāļotie, smagas diarejas spiestie vai triekas ķerti pacienti bezsamaņā. Pārējie slimnieki – vai radikulīta nomocīti hroniķi, kam rauj čokurā krustus, vai akūtie, kam sāpe iemetusies krūškurvī un kas spazmatiski velk elpu, vai ar kovida simptomiem un gripas noguldītie – uzzinājuši, ka tiks vesti uz “Gaiļiem”, pēdējiem spēkiem vēzējas abi rokām un raušas ārā no ātrās palīdzības karietēm.
Nē, nē, lūdzas Cipules kundzes ļaudīm, tikai ne tur, vediet uz “Stradiņiem” vai pa taisno uz kluso vietu zem sēru vītoliem! Garā procesijā lielāko valstī medicīnas centru pamet izdiluši, noliesējuši stāvi rūtainās flaneļa slimo pidžamās, nevēlēdamies vairs saņemt ne sēra vannu, ne sildīšanu procedūras, ne ierīvēšanu ar čūsku indi, ne aukstu apliekamo terapiju. Pārmetot krustu par kailās dzīvības glābšanu, izģindušajās sirdzēju sejās parādās vārga smaida atblāzma – esam tikuši prom, “Gaiļezerā” atsakās saņemt medicīnisko palīdzību respiratori sincitiālā vīrusa un ūdens celī ārstēšanai, slimnieki sāpošiem mieznamiem bēg pat no uroloģiskās!
Stāsts, kāpēc pacienti neizvēlas RAKUS par īslaicīgu pieturvietu, kur apārstēties, remdēt ciešanas un atgūt veselību, nav par to, ka centrālajā dziedniecības iestādē spokojas, ka atsāpināšanai lietotu sauso narkozi vai ka, iekapsulēti datortomogrāfa cilindrā, bez pēdām pagaistu cilvēki. Palātas atstājušie vājnieki nesūdzas, ka, no rīta mostoties, brokastīs neservēja ceptas vēršacis ar bekonu, bet bija jāpārtiek no rīvētu burkānu diētas, ka uzņemšanā necienāja ne ar vēsu bezmaksas boržomi, ne ar aptiekāra Kunces izgudroto dzērienu. Kāpēc tad viesmīlīgie “Gaiļi” pašlaik iekasē nepatikšanas?
Āķis ir, ka esošie un potenciālie slimotāji nonākuši elementāru baiļu varā, jo dabūjuši dzirdēt par pastāvošo konfrontāciju starp RAKUS pārvaldi un ārstniecības personām. Slimnīcā pamatīgi konfliktē, sen nav normālā 36,6 grādu temperatūra, bet dzīvsudraba stabiņš sakāpis atbilstoši karsonim. Apkārt klīst runas par kolektīvo atlūgumu, ko priekšniecības nesaudzīgas apiešanās un vienaldzīgas attieksmes dēļ uzrakstījuši mediķi.
Tad jābaidās, ka prom būs iejūtīgās slimokopējas, iešļircināšanā mīkstas rokas žēlsirdīgās māsiņas, profesionālākie dakteri. Jau otrajā dienā, lādēdamies par priekšnieku iestrēgšanu dziļā pagātnē un stagnācijā, no darba aizgājusi talantīga, izdomas bagāta Radioloģijas dienesta vadītāja. Ja slimnīcā nemājīgi jūtas arī medicīnas darbinieku saime, tad, nonākot sarūgtinātu un neapmierinātu ķirurgu rokās, saslimušajos priekšlaicīgi var raisīties domas, ka “katram mums šis ceļš būs ejams” un “visi tur reiz būsim”. Ar sirdzējiem Rīgas Austrumu slimnīcā neauklēsies! No “Gaiļezera” aizgājušā medpersonāla vietā pie operāciju galda ar dīrājamo nazi var stāvēt tiklab slimnīcas kuriķis, kā padomes priekšsēdētāja, un griežamos štrumentus no nesterilas kastītes jaunizceptajiem dīriķiem var pasniegt klīnikas buhgaltēre, un tad – čau, Rasma!
Amatu sadales tīklā lielo slimnīcu vadībā ieceļ pārbaudītus, zināmā mērā apkaltus cilvēkus, kuri nav paņemti no arkla un kurpniekdarbnīcām. Uz valžu un padomju locekļu amatiem uzstādāmo prasību vidū ir: kricelīgs rokraksts, pārzināt skeletu līdz sīkākam kauliņam, prast latīņu valodu, hipnotizēt, runāt aizkapa balsī un mācēt Hipokrata zvērestu no galvas, kā arī vēl dažas ārsta profesijai nepieciešamas iemaņas, bet pārsvarā universālie speciālisti kā finanšu dūži un ekonomikas augstskolu absolventi agrāk rotējuši banku, elektrosakaru direkcijas, augstsprieguma pārvades uzņēmumu, muitas, ceļa pārvaldes, Latvijas ekonomikas flagmaņu vadībā un tikai ar maģiskā efekta starpniecību nonākuši pie medicīnas iestādes stūres. Mediķu skolā tie nav gājuši nevienu dienu, līdz ar to operēt, dakterēt slimnīcas pārvaldnieki tomēr nemāk. Valžu un padomju amatpersonas ir ļoti atbildīgi cilvēki ar teicamu CV, stratēgi, risku pārvaldītāji un iekšējās kontroles pārraugi. Diemžēl dakteri par amata ielikteņu nozīmi, lomu un darbībām neko lāgā nezināja, jo slimnīcas virsvadītāji kā Olimpa dievi mitinājās augstkalnu retinātā gaisa atmosfērā un parastam mirstīgam mediķim lieki acīs nerādījās.
Varbūt dieviem līdzīgās būtnes stāvokli slimnīcā apzināja par vēlu. Kā gan augstās, kolosālu atlīdzību saņemošās amatpersonas varēja nojaust, ka arī zemākstāvošie mediķi gribētu lielākas algas vai modernākas medicīnas iekārtas! Tāpēc izcēlās neliela nesaprašanās ar pieredzējušu ķirurgu atlūgumiem. Bet nav mazākā pamata runām par padomes un valdes nekompetenci, locekļu iecelšana amatā notikusi pēc OECD rekomendācijām. Viss atrisināsies.
