Uldis Šmits: Amerikāņu sabiedrība joprojām ir sašķelta, sadalīta teju precīzi uz pusēm 1
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Donalda Trampa prezidentūras laikā Amerikas Savienoto Valstu tēls pasaules acīs ir krietni cietis. It sevišķi Eiropas lielvalstīs. Domnīcas “Pew Research Center” pētījums “Global Attitudes Survey”, kas tika veikts vasarā, liecināja, ka pozitīvs viedoklis par ASV ir 26 procentiem vāciešu un 31 procentam Francijā aptaujāto. (Līdzīgi rezultāti bijuši vien 2003. gadā, ko izskaidroja ar Irākas karu.)
Vēl pieticīgāki rādītāji minēti attiecībā uz Trampa personu. Gan Vācijā, gan Francijā viņš iedveš uzticību tikai kādai desmitajai daļai respondentu, bet ASV vistuvākajā sabiedrotajā Apvienotajā Karalistē – deviņpadsmit procentiem.
Jāteic, ka eiropiešu lielākās daļas neuzticēšanos viņš izpelnījās, vēl pirms ienāca Baltajā namā. Labējā Eiropas Tautas partija neizteica atbalstu Trampam jau iepriekšējā vēlēšanu kampaņā. Tomēr viņam netrūkst fanu pat Rietumeiropā. Piemēram, franču rakstnieks Mišels Velbeks uzskata Trampu par labāko prezidentu, kāds amerikāņiem jelkad bijis.
Droši vien tāpat domā daudzi pašreizējā ASV prezidenta piekritēji pašā Amerikā, kuri arī šajās vēlēšanās izrādījās pietiekami motivēti, lai spītētu prognozēm.
Un pierādītu, ka amerikāņu sabiedrība joprojām ir sašķelta, sadalīta teju precīzi uz pusēm varbūt ne tik daudz republikāņu vai demokrātu atbalstītājos, cik savā attieksmē pret Trampa iemiesotajiem politiskajiem vēstījumiem.
Tādi izskanēja arī kampaņas gaitā. Mītiņā Pensilvānijā Tramps, it kā iezīmēdams savu un Amerikas ārējo nelabvēļu loku, izsaucās: “Ķīna grib manu aiziešanu. Irāna grib manu aiziešanu. Vācija grib manu aiziešanu.” Viņam neliekas pārāk nozīmīgas minēto valstu politisko iekārtu atšķirības vai apstāklis, ka Berlīne varētu justies aizvainota par iekļaušanu diktatorisku režīmu kompānijā.
Ārlietu ministrs Heiko Māss to ierasti lietišķi laida pār galvu un intervijā “Tagesspiegel” sacīja, ka Vācija drīz pēc ASV prezidenta vēlēšanām vērsīsies pie Vašingtonas ar konkrētiem ierosinājumiem un piedāvās jaunu “transatlantisko new deal”.
ASV ir lielākais noieta tirgus Vācijas eksporta precēm, un Berlīnē cer, ka paliks arī turpmāk, neraugoties uz Baltā nama agrākajiem draudiem aplikt ar 35% ievedmuitu vācu autiņus (kaut tie lielos apjomos tiek ražoti uz vietas Amerikā).
Patiesībā kanclere Angela Merkele allaž centusies nolīdzināt asumus Briseles nostājā pret Silīcija ielejas uzņēmumiem, kuri ērti iekārtojušies Eiropas Savienībā, kur negrib maksāt nodokļus atbilstoši gūtajai peļņai un ievērot konkurences noteikumus. Tāpēc reizumis tikuši pakļauti sankcijām, ko iniciēja Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietniece Margrēte Vestagere, kura Trampa uztverē, kā viņš pērn sacījis, “ienīst Savienotās Valstis varbūt vairāk par jebkuru citu personu”.
Tagad eiropiešiem radusies Pasaules tirdzniecības organizācijas dota iespēja uzlikt papildu ievedmuitu amerikāņu precēm četru miljardu dolāru vērtībā kā kompensāciju par ASV subsīdijām “Boeing”. Līdz ar to nav izslēgti jauni komercattiecību saasinājumi, savukārt Baltā nama saimnieka potenciālā nomaiņa vairos “transatlantiskā new deal” izredzes.
Protams, Berlīnē, tāpat kā Briselē, ASV vēlēšanu priekšvakarā nelaida garām iespēju paklusēt, izskanēja vien anonīmas balsis un daži Bundestāga deputāti neslēpa simpātijas Džo Baidenam. Labi saprotot, ka Vašingtona jebkurā gadījumā turpinās uzstāt, lai Vācija palielina aizsardzības un NATO uzturēšanas izdevumus, atsakās no “Nord Stream-2” un ķīniešu 5G tehnoloģijām.
Francijā novērtēja Baidena solījumu atgriezties pie t. s. Parīzes klimata vienošanās, no kuras Tramps nolēma atteikties 2017. gadā, bet kuru Parīze uzlūko par savas diplomātijas lielu un simboliski svarīgu panākumu.
(Līdzīgi kā Vašingtonas pamesto Kopējo visaptverošo rīcības plānu jeb Irānas kodolvienošanos.) Francijas prezidents Emanuels Makrons tā arī nepārliecināja Balto namu pārskatīt šo lēmumu, kas oficiāli stājās spēkā tikai nupat 4. novembrī.
Demokrātu kandidāts šajā sakarā tvītoja – “tieši pēc 77 dienām” viņa vadīta administrācija ANO konvenciju atkal ievēros. Tikmēr amerikāņu bizness jau ir pielāgojies zaļajai domāšanai. Piemēram, akmeņogļu ieguve un izmantošana, secina jomas eksperti, samazinājusies krasāk nekā Baraka Obamas varas gados.
Pastāv viedoklis, ka Vašingtona – kopš Obamas – novēršas no globālās drošības politikas un Eiropas lietām.
Taču, ja pārfrāzējam pazīstamo teicienu, globālās politikas norises nepārstāj iedarboties uz Ameriku. Liekot tai reaģēt.
Pagājušā gada vasarā ASV izstājās no divpusējā savulaik Reigana un Gorbačova parakstītā līguma par vidējas un tuvas darbības rādiusa raķešu likvidāciju. Jo Putina Krievija to pārkāpa un Ķīnai tas nebija saistošs. Brisele ar nožēlu paziņoja, ka līgums vairāk nekā 30 gadus bija kalpojis par Eiropas drošības stūrakmeni. Taču mūsdienās tas drīzāk kalpoja par dūmu aizsegu, ko vajadzēja izkliedēt, kā esot ieteicis vecais “vanags” Džons Boltons, vēl būdams Baltā nama nacionālās drošības padomnieka amatā.
Un diez vai lādzīgais demokrāts Baidens ir noskaņots spert soli atpakaļ, neprasot neko pretī Maskavai un Pekinai.
Vai arī atcelt sankcijas, ko Trampa administrācija ASV Kongresa spiediena ietekmē uzlikusi Krievijai. Republikāņi un demokrāti šajā ziņā ir izrādījuši apbrīnojamu vienprātību, kaut arī var līdz aizsmakumam strīdēties par budžetu un veselības aprūpi vai kā tagad saiet ragos par vēlētāju balsu skaitīšanu. Taču jukas agri vai vēlu pāries. Paliks valsts intereses un varbūt vairāk laika, lai sakārtotu attiecības ar Eiropu.
