“Žēl, šis ir viens pazaudēts gads.” Saruna ar LNOB vadītāju, pasaulē pieprasīto basbaritonu Egilu Siliņu 4
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Svētdien, 4. jūlijā, Latvijas Nacionālā opera noslēgs sezonu ar Baltā nama šā gada pirmo opermūzikas notikumu klātienē – skaistākās itāliešu operu ārijas skanēs galā koncertā “Operas zvaigžņu vasara”, kurā līdz ar pasaules operzvaigznēm Pjotru Bečalu un Adrianu Gonsalesu, kā arī Latvijas solistiem dziedās arī Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes priekšsēdētājs, pasaulē pieprasītais basbaritons Egils Siliņš. Ar viņu – turpmākā saruna par Operas kuģa vadīšanu pandēmijas krīzē un tā kursu nākotnē.
Siliņa kungs, sākšu ar aktualitāti – priecīgo ziņu, ka opernamā gaidāms šogad pirmais opermūzikas koncerts klātienē, mazliet aizēno tā biļetes cena (120 eiro), kas, jādomā, krietni atvēsina vēlmi doties uz koncertu pat rūdītam opermīlim. Vai tas nozīmē, ka “jaunajā pasaulē” arī turpmāk mūsu Operā tuvosimies Eiropas operteātru biļešu cenām, kur, nav noslēpums, tās nereti sniedzas vairākos simtos eiro?
E. Siliņš: Nē, varu nomierināt – cenas turpmāk paliks iepriekšējās – demokrātiskas. Šoreiz cena augstāka ir divu viesmākslinieku, īpaši – Pjotra Bečalas – dēļ. Viņš pašreiz ir viens no redzamākajiem un pieprasītākajiem tenoriem pasaulē, varētu teikt – nākamais pēc Jonasa Kaufmana.
Koncertā piedalās arī 2019. gada konkursa “Operalia” uzvarētāja Adriana Gonsalesa. Otrs iemesls – kopumā mums drīkst būt 240 skatītāji. Turklāt daļu biļešu mēs par brīvu veltām mūsu Covid ārstiem un laboratoriju darbiniekiem. Tādā veidā tie, kas pērk biļeti, atbalsta šo cilvēku ielūgumus.
Ir jārēķinās, ka arī, piemēram, uz Elīnas Garančas koncertu biļešu cenas būs augstākas nekā uz ikdienas repertuāra koncertu.
Koncerta izkārtojums neparasts – skatītāji uz skatuves, mākslinieki – skatītāju zālē… Kādēļ šāds interesants risinājums?
Koncertu paredzēts filmēt un nedēļu vēlāk ierakstu raidīt arī Operas priekšā – tiem, kuriem biļetes būs par dārgām vai kuri citu iemeslu dēļ nevarēs baudīt koncertu klātienē, būs iespēja to redzēt ierakstā, iespējams, vairākos atkārtojumos.
Domājot par ierakstu, arī tika izvēlēts šāds koncerta risinājums – mums ir ļoti labs skatītāju zāles vizuālais fons un arī laba akustika, orķestrim muzicējot zālē. Par to pārliecinājāmies, veidojot ierakstu Vecgada koncertiem.
Koncertā dziedāsit arī jūs pats. Jāvaicā, ko jūs kā izslavēts Vāgnera operu dziedātājs esat izraudzījies no itāļu opermūzikas?
Dziedāšu gan Raimondo āriju no “Lucia di Lammermoor”, gan āriju no Umberto Džordano operas “Andrē Šenjē”, tāpat arī pirmā cēliena finālu no operas “Toska”.
Priecājos, ka mums būs arī duets ar Pjotru Bečalu, ar kuru mani saista divdesmit gadu ilga draudzība. Mēģinājām atrast itāliešu un franču opermūziku, kas ir gan populāra, gan publikai viegli uztverama un interesanta.
Nevaru nepavaicāt, kādēļ starp koncerta operzvaigznēm nav mūsu Aleksandra Antoņenko. Iepriekš izskanējis, ka jūsu starpā izveidojies konflikts…
Konflikts nekad nav bijis, to laikam sagudrojusi prese. Aleksandrs Antoņenko uzstājās mūsu Operā oktobrī, dziedot “Toskas” uzvedumā, īsi pirms Operu aizvēra pandēmijas dēļ. Tāpat viņš pagājušajā vasarā uzstājās ļoti daudzos koncertos Latvijā un, cik zinu, uzstāsies arī šovasar Jūrmalā, kā arī citos koncertos.
Nevajadzētu domāt, ka mēs nenovērtētu Aleksandra Antoņenko sniegumu. Drīzāk gribam klausītājiem piedāvāt arī ko tādu, kas Latvijā nenotiek bieži.
Jūs pārņēmāt Operas vadību neilgi pirms pandēmijas krīzes sākuma. Kādus zaudējumus vai varbūt ieguvumus tā nesusi jūsu vadītajam Baltajam namam?
Žēl, šis ir viens pazaudēts gads. Zaudējumi ir operas cunftei visā pasaulē, jo nekur nav notikusi normāla operas darbība. Protams, man kā vadītājam, kurš tikko sācis strādāt un bija saplānojis divus gadus uz priekšu – gan uzaicinātos māksliniekus, gan repertuāru un pārējo –, šis ir bijis izaicinājums, jo viss ik pa brīdim bijis jāatceļ, jāsvītro no sarakstiem vai kaut kur jāpārbīda.
Sezonu atklāsim 10. septembrī ar baleta “Drakula” pirmizrādi. Divas nedēļas vēlāk, 26. septembrī, būs Verdi operas “Simons Bokanegra” pirmizrāde, bet 31. oktobrī – Rosīni operas “Pelnrušķīte”. Abas izrādes ir jau sagatavotas pandēmijas laikā, ir notikuši ģenerālmēģinājumi.
Tā ir vērtīga, izcila opermūzika, un esmu pārliecināts, ka publika atgriezīsies Operā tāpat kā agrāk un nebaidīsies no pandēmijas šķēršļiem. Pašlaik notiek arī darbs pie Jāņa Kalniņa operas “Hamlets” – mēģinājumi sāksies novembra sākumā, bet pirmizrāde paredzama nākamā gada 13. janvārī.
Ar kādiem izaicinājumiem Operā sastapāties, strādājot aiz slēgtām durvīm?
Visu laiku blakus bija apziņa – ja kādam konstatēs pozitīvu testu vai viņš atnāks saslimis, mums automātiski jāslēdz Opera uz desmit dienām vai jāizolē tā nodaļa, kurā ir saslimušais.
Atsevišķos gadījumos tā arī notika – gan novembrī, iestudējot “Simonu Bokanegru”, gan šūšanas un dekorāciju cehos, strādājot pie “Pelnrušķītes” aprīlī.
Tomēr pie šīs nedrošības pierod, apzinoties, ka ik dienu vari sagaidīt slikto zvanu. Visi “Pelnrušķītes” mēģinājumi notika, dziedātājiem esot maskās.
Kā iespējams dziedāt maskā?
Es smejos – ja lāci var iemācīt slidot, tad cilvēks spēj iemācīties visu.
Pats esmu dziedājis maskā Vīnē un Londonā – tiesa, tās tika vilktas mēģinājumos, ne izrādēs, taču koris dziedāja maskās.
Bija arī atsevišķi kolēģi, kuri atteicās dziedāt, zinot, ka kāds cits kolēģis tajā dienā nav nodevis testu.
Cik lielu robu šis laiks iecirtis mūsu Operas finansēs? Vai izrāžu ierakstu pārdošana līdzēja stabilizēt budžetu?
Izrāžu ierakstu pārdošana kompensēja tikai pārraidīšanas tehniskās izmaksas, peļņu nesa tikai Vecgada koncerta ieraksts. Pārraides drīzāk bija atgādinājums, ka mēs funkcionējam un esam. Tomēr pašlaik Operas un baleta finansiālā situācija ir stabila.
Valsts subsidē mūsu algas, lai gan jāsaka, ka koris un orķestris bija dīkstāvē, kad no tām tiek apmaksāti 80 procenti. Tomēr, zinot, ka valsts kopumā subsidē 70 procentus no mums nepieciešamajiem ieņēmumiem – pārējos 30 procentus pelnām paši, šos līdzekļus ieguldot jauniestudējumu tapšanā –, tagad ir atklāts jautājums, kā īsti finansēsim jauniestudējumu tapšanu perspektīvā.
Šobrīd pandēmija nav pārvarēta, un mēs nezinām, ar ko tas beigsies un kāds būs naudas iztrūkums.
Daudz būs atkarīgs no tā, cik skatītāju rudenī varēs apmeklēt izrādes. Ja mūsu zālē ir 300 skatītāju, tad spēlējam ar zaudējumiem. Ja aizpildīta puse jeb 50 procenti opernama zāles, tad, neaicinot viesmāksliniekus, spējam nosegt zaudējumus.
Jau iepriekš, iestudējot “Simonu Bokanegru”, mēs operatīvi atteicāmies no visiem viesmāksliniekiem. Tas deva iespēju mūsu jaunās paaudzes solistiem, kuri varēja mierīgi, lēnā garā augt un gatavoties šim jauniestudējumam.
Šobrīd ir ieplūdušas jaunas asinis Operas mākslinieku ansamblī?
Februārī pie mums sāka strādāt dziedātājs Rinalds Kandalincevs un baletdejotāja Jūlija Vasiļjeva. Šobrīd mums ir jārūpējas par zemo balsu nokomplektēšanu – mūsu ansamblī pēc Romāna Poļisadova aiziešanas mūžībā hroniski trūkst viena basa. Trūkst arī zemo balsu sieviešu balsu grupā. Šobrīd ir uzrunāti cilvēki, kuri varētu strādāt pie mums pastāvīgi.
Ar jūsu paša zemās balss resursu tagad nepietiek…
Mūsu jauniestudējumos nepiedalos, to īsti neļauj Latvijas likumi.
Jūlijā stājusies spēkā valdības nodokļu reforma. Vai paredzat, ka tā iespaidos arī operas un baleta mākslinieku jau tāpat samērā nelielo atalgojumu?
Līdz šim algas Operā ir bijušas izdzīvošanas formulas režīmā – mazas algas un piemaksas autoratlīdzību veidā, kompensējot salīdzinoši zemo atalgojumu mūziķiem, kuri studējuši, mācījušies daudzus gadus, lai varētu darīt šo darbu.
Turpmāk mākslinieku atlīdzības neto izteiksmē kļūs mazākas, jo atsevišķas pozīcijas autoratlīdzību režīmā tiks apliktas ar lielākiem nodokļiem.
Diemžēl pie mums bieži paceļ dažādus nodokļus un tarifus, tostarp elektrībai un gāzei, un pēc tam skrien pakaļ un mēģina lāpīt mīnusu budžetā, nevis samērīgi paaugstina atalgojumu strādājošajiem attiecīgajā progresijā.
Rietumvalstīs, piemēram, Vācijā, līdzko notiek inflācija, arī algas tiek pietuvinātas kopējam līmenim. Valdības solis, mēģinot gādāt par radošo cilvēku sociālo nodrošinājumu, nav nepareizs, bet iespēja maksāt lielākus nodokļus cilvēkiem būtu jākompensē.
Jūs arvien apvienojat veiksmīgu dziedātāja karjeru pasaulē ar mūsu Operas vadīšanu. Kāds šobrīd ir jūsu koncertu kalendārs pasaules operteātros?
Viss, kas bija plānots pēdējos 14 mēnešus, caurmērā ticis atcelts, tomēr no 2022. gada paredzēts diezgan intensīvs grafiks. Būs gan “Klīstošais holandietis” Tokijas Jaunajā nacionālajā teātrī, kur 2023. gadā man plānoti arī Vāgnera “Meistardziedoņi”.
Esmu aicināts dziedāt arī Bilbao operā un Vāgnera dienās Budapeštā, kā arī visa Vāgnera “Nībelungu gredzena” cikla izrādes Šanhajā.
Tas, ka japāņi mīl Vāgneru, nav nekas jauns, bet šobrīd diezgan intensīvi viņu sāk uzvest arī Ķīnā – tā ir pozitīva ziņa mūsu operas cunftei, jo tas nozīmē milzu skaitu jaunu operas klausītāju.
Votānu dziedāsit arī Jura Žagara producētajā Vāgnera operas “Valkīra” iestudējumā Cēsu mākslas festivālā…
Cēsīs skanēs “Valkīras” trešais cēliens, kur man būs prieks sadarboties ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Mēģināsim drīzumā satikties ar Andri Pogu, lai izdziedātu partijas. Protams, “Valkīra” man nav sveša – vēl šonedēļ dziedāšu Votānu Vīsbādenē.
Varu teikt tikai to, ka Cēsīs prot organizēt mūzikas svētkus, un var tikai priecāties par to aktivitātes pārpilnību, kas ir Jurim Žagaram – mums vajadzētu vairāk tādus trakus, ar kultūru apsēstus cilvēkus.
Savukārt 27. augustā dziedāsit pavisam citā ampluā – latviešu komponistu kamermūzikas koncertā Mazajā Mežotnes pilī kopā ar mecosoprānu Zandu Švēdi, pianistu Mārtiņu Zilbertu un čellisti Daci Zālīti-Zilberti.
Es labprāt dziedu latviešu kamermūziku un daru to arī ārpus Latvijas. Šopavasar biju iecerējis latviešu mūzikas programmu dziedāt manā solokoncertā Tokijā, bet nu tas pārcelts uz nākamo gadu. Vēl šorīt saņēmu e-pastu, kurā piedāvāts dziedāt laikā, kad Tokijā dziedāšu “Loengrīnā”. Atsevišķi skaņdarbi no šīs programmas skanēs arī Mazajā Mežotnes pilī.
