Juris Lorencs: Pat mazpilsētā ciemiņš – gaidīts, bet novērots 2
Nesen, iebraucot Madonā, gadījās lasīt divus uzrakstus. Vispirms tas ir plakāts ar skaistās Vidzemes pilsētiņas reklāmas saukli: “Madona – pilsēta, kur esi gaidīts!” Pārdesmit metrus tālāk ceļotāju sagaida otrs uzraksts – “Uzmanību! Pilsētā tiek veikta videonovērošana!”. Patiesībā līdzīgus brīdinājumus var lasīt vai pie katras Latvijas mazpilsētas robežas, vienīgi Madona krīt acīs ar šiem, manuprāt, tik pretrunīgajiem “sveicieniem”.
Tātad gaidīts, bet tomēr novērots. Kā saka krievu sakāmvārds – “доверяй, но проверяй”, ko latviski varētu tulkot kā “uzticies, bet pārbaudi”. Madonas gadījumā varam sevi mierināt, ka informācija par mūsu pārvietošanos nonāk vien kompetentu kārtības uzturēšanas iestāžu redzeslokā.
Kā vēl nekad pasaules vēsturē cilvēki dzīvo sabiedrībās, ko var uzskatīt par demokrātiskām, kurās tiek ievērotas cilvēka pamattiesības un brīvības, to skaitā tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Vienlaikus varas iestādes vai vienkārši ziņkārīgi cilvēki par mums vēl nekad nav varējuši zināt tik daudz kā šodien. Mūs izseko visur – videokameras pilsētu ielās, bankās, veikalos, pat kafejnīcās. Mobilie telefoni stāsta par cilvēka pārvietošanos telpā un laikā, bet telefonu operatoru datori glabā zvanu un īsziņu vēsturi. Katrs maksājums ar bankas karti stāsta ne tikai par veikala apmeklējumu, bet arī par mūsu pirkumiem. Modernais cilvēks patiesībā dzīvo stikla kastē.
Starp citu – par iepirkšanos. Cilvēki bieži neaizdomājas par pašu svarīgāko skaidras naudas īpašību – tā ir anonīma, tā neko nestāsta pasaulei par iepirkšanās paradumiem. Pavisam citādi, ja jums ir bankas karte. Maksājot ar karti aptiekā, informācija par slimībām vairs nav tikai pacienta un ārsta noslēpums.
Par sensitīvas informācijas glabāšanu varētu neuztraukties, ja būtu pilnīga garantija, ka ziņas par mums nonāk un paliek tikai to iestāžu un uzņēmumu rīcībā, kurām tās paredzētas vai kurām paši labprātīgi esam uzticējušies. Piemēram, aizpildījuši kāda veikala atlaižu kartes anketu, pretī saņemot ne vien iespēju izdevīgi iegādāties kārtējo cepešpannu, bet arī apnicīgas reklāmas vēstules mūsu e-pastā. Nelaime tāda, ka nesnauž arī modernie bandīti – kibernoziedznieki, hakeri, sauciet, kā gribat. Tehnoloģijas mūs padarījušas gan varenus, gan ievainojamus. Ja var ticēt dažu Rietumu politiķu un specdienestu apgalvojumiem par Krievijas hakeru iejaukšanos ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā, tad balsošanas iznākums tika izšķirts nevis pie vēlēšanu urnām, bet, iespējams, kādā Pēterburgas dzīvoklī.
Bet atgriezīsimies pie Madonas videokamerām. Varbūt taisnība ir tiem, kuri apgalvo – patiesībā modernais cilvēks gluži vai izmisīgi vēlas, lai viņš tiktu ievērots. Ne tieši anonīmi izspiegots, bet ievērots gan. Vēl viens pierādījums tam – nupat kādā Maskavas lielveikalā parādījušies automāti, kuros par 50 rubļiem jeb 80 eirocentiem katrs savai interneta sociālajā tīklā “Instagramm” ievietotai bildei var nopirkt 100 “laikus” jeb atzinības izteikumus, bet par 100 rubļiem – 100 “sekotājus”. Pircēji pārsvarā esot pusaugu meitenes, kas šādā veidā vēloties nodemonstrēt piekrišanu vienaudžu vidū. Bet no ievērošanas līdz novērošanai un izspiegošanai ir tikai viens solis.
[yesnopoll background=”#ff9c51″]
