– Ja jau jūs esat par diplomātiskām metodēm, tad varbūt Ušakovu nemaz nevajag nosodīt par to, ka “Saskaņa” joprojām nav pārtraukusi sadarbības līgumu ar Putina partiju? 41
R. Rublovskis: – Ir svarīgi, lai nerodas iespaids, ka Baltijas valstu politiķi ir bezcerīgi rusofobi, kuri visu laiku to vien dara kā zvana NATO ģenerālsekretāram vai ASV prezidentam Barakam Obamam, lai nāk mūs glābt. Reālpolitika ir tāda, ka ASV, Lielbritānijas, Vācijas un Francijas pozīcijai vienmēr būs lielāks svars nekā visām trim Baltijas valstīm kopā. Taču nebūs tā – jo mēs skaļāk uzvedīsimies, jo ātrāk mums atnāks palīgā.
A. Sprūds: – Lai cik tas paradoksāli būtu, 2014. gadā Latvija ir kļuvusi drošāka. Es teiktu, ka 2014. gadā Latvija beidzot ir iestājusies NATO. Kad mēs 2004. gadā kļuvām par NATO dalībvalsti, patiesībā tas bija tikai politisks lēmums. Baltijas aizsardzības plāns parādījās tikai 2009. gadā, jau pēc Gruzijas konflikta. Par militāri industriālā kompleksa sastāvdaļu Latvija kļuva 2011. gadā, kad te parādījās Ziemeļu apgādes tīkls, kas gāja uz Centrālāziju un Afganistānu. Un tagad mums beidzot ir tas, ko mēs gribējām – NATO militārā klātbūtne. Mūs beidzot ir uztvēruši kā pilnvērtīgus spēlētājus.
R. Rublovskis: – Tomēr mēs esam vairāk drošības patērētāji, nevis reāli spēlētāji. Citādi Latvijas amatpersonām nebūtu tik izmisīgi jāzvana Obamam.
A. Sprūds: – Tas gan neizslēdz to, ko es teicu. Tas tikai nozīmē, ka mūsu zvani ir sadzirdēti.
R. Rublovskis: – Es pateikšu, kāpēc tā noticis. Potenciālā konfrontācija Baltijā nav izaicinājums tikai Latvijai vai trīs Baltijas valstīm, tas vispirms ir izaicinājums ASV kā NATO vadošai valstij. Ja NATO draudu gadījumā nereaģēs, tad tā faktiski beigs eksistēt.
A. Sprūds: – Tam es piekrītu – NATO darbojas tikai vienreiz vai arī nedarbojas tikai vienreiz. Ja tā darbojas, tas nozīmē plaša mēroga eskalāciju, bet, ja tā neatbild agresijai pret kādu no dalībvalstīm, tad alianse vairs nepastāv. Tomēr līdz 2014. gadam tā vairāk bija teorētiska situācija, taču tagad NATO ir reāli apzinājusies situāciju un arī faktiski reaģējusi uz potenciālajiem draudiem.
R. Rublovskis: – Pie mums brīžiem ir vērojama pārspīlēta histērija par to, vai tiešām NATO mūs aizsargās. Piemēram, pagājušā gadā bija daudz paziņojumu no Latvijas politiķu puses, ka Latvijā noteikti būtu vajadzīgas NATO pastāvīgās bāzes. Jebkurš militārists pateiks, ka konfrontācijas gadījumā šādas bāzes tiktu iznīcinātas pirmajās militārās konfrontācijas stundās. Taču no NATO viedokļa te viss ir kārtībā, tā pati izvēlas savu militāro taktiku.
NATO Baltija ir vienota teritorija, nevis atsevišķi Latvija, Lietuva un Igaunija. Vācijas kancleram Konrādam Adenaueram pagājušā gadsimta 50. gados jautāja, cik ASV karavīru, viņaprāt, būtu vajadzīgi, lai viņa valsts justos droša pret PSRS uzbrukumu. Viņš atbildēja: “Pietiktu ar vienu.” Tas demonstrētu ASV politisko ieinteresētību, un, ja šim karavīram kaut kas notiktu, ASV nekavējoties iesaistītos. Tā ka, manuprāt, ar 150 ASV karavīriem Latvijā pilnībā pietiek. Teikšu vēl vairāk – manuprāt, konvenciālā kara iespēja Latvijā ir ļoti zema, tiešu militāru draudu mums nav. Cita lieta ir hibrīdkarš, līdzīgi kā Ukrainas gadījumā – pusgadu pēc miermīlīga Maidana var attapties kara situācijā. To gan nevar izslēgt, un ne velti par to brīdina gan bijušais NATO ģenerālsekretārs, gan citi Rietumu sabiedroto pārstāvji.
A. Sprūds: – Es domāju, ka nekādas histērijas Latvijā nav. Pie Krievijas robežas mēs dzīvojam jau daudzus gadus un labi apzināmies situāciju. Protams, ir jāatrod balanss, lai nebūtu divas galējības – strausa galvas smiltīs, neredzot, kas notiek apkārt, vai pārspīlētas bailes no lāča, kas kuru katru brīdi līdīs ārā no meža. Es gan nedomāju, ka bijušais NATO ģenerālsekretārs vai esošais Lielbritānijas aizsardzības ministrs par hibrīdkaru runātu tāpat vien, lai sētu bailes. Objektīvi mēs esam vājākais posms NATO aliansē.
