– Kāpēc gan ne? Mums ir ļoti reāli jāizvērtē esošās situācijas attīstības tendences, bet agresīva ārpolitika var tikai kaitēt Latvijas ilgtermiņa interesēm.

A. Sprūds: – Latvijai ir ļoti svarīgi parādīt, ka mēs spējam savākties un mobilizēties krīzes situācijās, pat ja mums nav kādu resursu. Kopumā es te neredzu lielas problēmas. Nedomāju, ka demokrātiskā valstī valdībai un parlamentam jābūt nepārtrauktā kara gatavībā, tomēr Ukrainas krīzes situācijā daži jautājumi ir radušies. Ja salīdzina pagājušā gada martu, kad sākās Krievijas agresija Ukrainā, no trim Baltijas valstīm visātrāk savācās tieši mūsu kaimiņi.

Igaunijā prezidents sasauca Drošības padomi. Lietuva tās pašas nedēļas nogalē spēja ierosināt ceturtā panta iedarbināšanu NATO ietvaros. Latvijā mēs pāris dienu nezinājām, kur atrodas Valsts prezidents. Šādās situācijās, kad daudz ko var izšķirt nevis dienas, bet stundas un minūtes, tas ir zināms rādītājs. Ja es skatos no Krievijas pozīcijām un novērtēju Baltijas valstu gatavību mobilizēties krīzes situācijās, tad varētu secināt, ka Latvijai ir bijušas zināmas lēnīguma un neizlēmības pazīmes.

Runājot par Latvijas attieksmi pret Krieviju, jāatceras, ka sabiedrotie ir mūsu galvenais drošības garants. Tātad mums ir svarīgi būt pievilcīgiem sabiedroto acīs un nav jābūt pievilcīgiem kā iespējamo provokāciju objektam. Es domāju, ka Latvijai ir jābūt pietiekami gudrai, ieņemot stingru pozīciju kā amerikāņi, taču atsevišķos elementos var ņemt vērā arī pieeju, kādu izmantojusi Vācija vai Francija, jo arī tajā ir sava loģika. Dažkārt arī ar agresoru ir jāspēj sarunāties.

V. Krustiņš: – Tas ir mājiens Ārlietu ministrijai?

– Ārlietu ministrija nav Aizsardzības ministrija, kura visupirms rūpējas par mūsu aizsardzību. Ārlietu ministrija nodarbojas ar diplomātiju, un sarunāties ir tās pienākums. Kad man jautāja, vai Valsts prezidentam Andrim Bērziņam 9. maijā jābrauc uz Maskavu, mana nostāja bija skaidra – nav jābrauc, jo tā ir pašcieņas zaudēšana, ja prezidents kļūst par dekorāciju agresiju īstenojošas armijas parādē. Taču, ja uz Maskavu brauc ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, tad tas ir pilnīgi adekvāti, jo viņš ir diplomāts, kas pārstāv Eiropas Savienību, un tur ir dažādas nostājas. Turklāt tā ir iespēja parādīt, ka Latvija ir drošs sabiedrotais, kas spēj piedalīties problēmu risināšanā, nevis tikai iebiedēti un satraukti sēdēt stūrī.