R. Rublovskis: – Tomēr Ukrainā tā ir noslēguma fāze. Atcerēsimies, cik īsā laikā tika destabilizēta situācija šajā valstī. Vēl 2013. gada nogalē tās bija tikai miermīlīgas demonstrācijas Kijevā, bet jau 2014. gada vasarā risinājās apjomīgs militārs konflikts. Diez vai kāds 2013. gadā varēja paredzēt, ka viss tā izvērtīsies. Tāpēc ir būtiski pievērst uzmanību arī pašam krīzes sākumam, nevis tikai tad, kad process jau ir kļuvis neatgriezenisks. 41
– Kurā brīdī mums jāuztraucas? Tad, kad sākas kādas demonstrācijas?
– Latvijas amatpersonām jau sen bija jāsāk uztraukties. Bet es domāju, ka vairāk nekā 90 procenti amatpersonu, kas šobrīd īsteno politisko varu valstī, psiholoģiski nav gatavas šādai situācijai. Tas nozīmē ilgstoši atrasties stresa situācijā, pieņemt ļoti daudz sarežģītu lēmumu īsā laikposmā. Es gan ceru, ka mums to nenāksies pārbaudīt, tomēr mums ir daudz problēmu, sākot ar to, ka Latvijas ekonomiskā situācija un demokrātija ir tālu no ideālas. “Zaļie cilvēciņi” nevar parādīties tur, kur viss ir kārtībā, viņi var parādīties tādās vietās, kur vismaz daļa sabiedrības viņus gaida.
– Ja runā par Rietumu attieksmi pret Krieviju, šķiet, var runāt par divām līnijām: stingro, kuru pārstāv ASV, un ne tik stingro, kas raksturīga Vācijai, Francijai un vēl vairākām Eiropas valstīm. Kuru no šīm pozīcijām vajadzētu izvēlēties Latvijai?
– Mums ir jābūt reālistiem. Nav tāda kopējā Eiropas viedokļa par šo jautājumu. Piemēram, Spāniju un Itāliju vairāk par Ukrainu uztrauc nelegālie bēgļi no Āfrikas. Ungārijas un Čehijas līderi ir atklāti prokrieviski, tas ir paradoksāli, ja atceramies, ka ungāriem bija 1956. gads un čehiem 1968. gads, taču šīs vēsturiskās atmiņas neliedz šīm valstīm iestāties par attiecību normalizāciju ar Krieviju. Es nemaz nerunāju par Grieķiju. Latvijai būtu jāskatās no savu ekonomisko, politisko un drošības interešu skatpunkta. Latvijai būtu jāskatās no savām drošības interesēm.
NATO ir kādas piecas valstis, kas varētu iesaistīties modernā karā, bet Latvijai objektīvi šādu spēju nav. Taču tas ir interesanti – jo mazāks ir valsts militārais potenciāls, jo drosmīgāka tā ir ārpolitiski, labi zinot, ka tai nevajadzēs karot. Ja, nedod Dievs, būs sadursme starp NATO un Krieviju, tad jākaro būs ASV, Lielbritānijai, Vācijai, Francijai, varbūt vēl Turcijai. Ir jāsaprot spēku samērs.
