R. Rublovskis: – Krievija jau nenoliedz, ka politiski un ekonomiski tā bijusi aktīva Ukrainas krīzes dalībniece un piedāvājusi savus risinājumus. Jautājums ir tikai par militāro līdzdalību, kas no Krievijas puses līdz šim ticis noliegts. Viena no hibrīdkara iezīmēm ir informatīvais un psiholoģiskais karš. Krievija runā par “fašistiem”, kas ir sagrābuši varu Kijevā, mēģina vilkt asociācijas ar Otro pasaules karu, Ukrainas valdība separātistus sauc par “teroristiem” un izmanto citus paņēmienus. Tas tiek darīts, lai ietekmētu sabiedrību, īpaši tos, kuriem ir neitrāla pozīcija, un lai ietekmētu lēmumu pieņemšanu. 41
M. Antonevičs: – Bijušais NATO ģenerālsekretārs Anderss Fogs Rasmusens izteicās, ka Putins varētu izmēģināt hibrīdkaru arī Latvijā. Mūsu amatpersonas ar premjeri Laimdotu Straujumu priekšgalā steidza piebilst, ka daži hibrīdkara elementi jau esot jūtami. Daži no iepriekšminētajiem pārmetumiem, ko Krievija tagad velta Ukrainai, tikuši attiecināti arī uz mums. Vai tas nozīmē, ka mēs jau šobrīd karojam?
A. Sprūds: – Šobrīd vārds “hibrīdkarš” ir kļuvis par terminu, kas tiek lietots ļoti plašā nozīmē, līdzīgi kā savulaik ļoti plaši tika lietots termins “maigā vara”, iekļaujot tajā visu, ko vien var iedomāties – interešu grupu ietekmi, mediju ietekmi, hokeju, izklaides pasākumus un tā tālāk. Kā jau es teicu – hibrīdkarš nav tas pats, kas agresija. Agresijai ir konkrēts mērķis. Tas, ka ir kādi elementi, kurus mēdz izmantot hibrīdkarā, vēl nenozīmē ne pašu hibrīdkaru, ne agresiju.
Krievija mums pārmet krievvalodīgo diskrimināciju, bet tas ir noticis vismaz pēdējos divdesmit gadus. No tā, ka valdības vadītāja to tagad nosaukusi par “hibrīdkara elementu”, lietas būtība nemainās. Tā mainītos tad, ja krievvalodīgo aizstāvībai pie robežas parādītos Krievijas tanki vai kādas nenosakāma satura “humānās kravas”. Tad tas jau būtu pavisam cits hibrīdkarš ar citiem mērķiem. Pagaidām te ir runa tikai par formu, nevis mērķiem. Hibrīdkarš ir Ukrainā, bet Latvijā varbūt var runāt par kaut kādu “maigā vara plus” variantu.
