A. Sprūds: – Man atbilde uz jautājumu ir skaidra – tā ir Krievijas agresija, bet no Ukrainas puses – neatkarības karš. Var spekulēt ar juridiskām niansēm, taču svarīgāki ir fakti. Līdzīgi varētu ieslīgt diskusijās, ka varbūt sarkanās armijas ienākšana Latvijā 1940. gadā nebija okupācija, aizbildināties, ka te it kā tika sarīkotas “vēlēšanas” un jaunievēlētais parlaments lūdza Latviju uzņemt PSRS sastāvā, bet tas nemaina lietas būtību. 41
– Tad jau Baltijas valstu okupācija savā ziņā arī bija hibrīdkarš?
– Hibrīdkarš ir tikai veids, kādā notiek agresija vai iebrukums. Teikt, ka Ukrainā notiek hibrīdkarš, bet ne agresija, ir aplami, jo tās ir divas dažādas kategorijas. Var pieprasīt kādus īpašus pierādījumus, taču Krievijas līdzdalība ir acīm redzama.
Krievija pati to ir atzinusi, piemēram, Minskas vienošanās paredz, ka jāatvelk smagā artilērija, un uzskaitītas kategorijas, kas ir ražotas tieši Krievijas armijas vajadzībām, nevis eksportam. No kurienes šīs sistēmas nonāca Donbasa cīnītāju rokās? Skaidrs, ka tur ir militāra Krievijas klātesamība, un kā citādi to lai nosauc, ja ne par agresiju? Un pat ja šos faktus vēl mēģina diskutēt, tad ir vēl viens pavisam nepārprotams – Krima.
Tā ir teritorija, kuru Krievija, pretēji pašas parakstītajām starptautiskajām saistībām, atņēmusi Ukrainai. Vai Austrijas aneksija 1938. gadā nebija agresija no Vācijas puses?
R. Rublovskis: – Par Austrijas aneksiju kā agresiju sāka runāt tikai pēc Hitlera režīma sagrāves, par Baltijas valstu okupāciju – pēc PSRS sabrukuma. Gan vienā, gan otrā gadījumā pagāja laiks, līdz varēja dot skaidru vērtējumu notiekošajam. Bet, kamēr starptautiskā sabiedrība nav vienojusies, ir tāda kā “pelēkā zona”. Daži eksperti pārliecinoši apgalvos – jā, Ukrainā notiekošais, tā ir Krievijas agresija, bet atnāks citi eksperti un teiks, ka tā nav. Tieši tāpēc hibrīdkarš ir tik aktuāla tēma, jo tas pieļauj ļoti plašu traktējumu.
V. Krustiņš: – Vai Krievijas puse ir definējusi, kā tā redz notiekošo un kāda ir tās loma?
A. Sprūds: – Šobrīd Krievijas prezidents Vladimirs Putins piedalās sarunās kā viena no pusēm. Faktiski sarunas ir starp Putinu un Ukrainas prezidentu Petro Porošenko, kuriem būtu jāpanāk vienošanās, bet Vācijas kanclere Angela Merkele, Francijas prezidents Fransuā Olands un netieši arī Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko ir tikai sarunu līdzdalībnieki.
Kā ANO Drošības padomes locekle Krievija var bloķēt visus lēmumus un paziņojumus Ukrainas jautājumā, kā tas jau notika ar rezolūciju par Krimas aneksijas nosodīšanu. Kā Krievija veido leģitimitāti savai nostājai un darbībai? Te ir vairāki aspekti, kas jau labi zināmi no Krievijas propagandas. Tas ir stāsts par to, ka Ukrainā noticis nelikumīgs valsts apvērsums, pie varas ir nākuši “fašisti”, “banderovci”, “hunta”. “Cīņa pret fašismu” – tas ir galvenais informatīvais elements, pasniedzot šos notikumus Krievijas sabiedrībai. Plus humāna katastrofa, jo daudzi cilvēki ir devušies bēgļu gaitās, un arī tajā Krievija vaino Kijevas varu. Visbeidzot Maskavas izpratnē tā ir cīņa par krievvalodīgo tiesībām, kas, pēc Krievijas domām, Ukrainā tiek pārkāptas. Tas ir spektrs, kā Krievija definē Ukrainā notiekošo.
